Profesore, habilitētā filoloģijas doktore, Latvijas Universitātes prorektore humanitāro un izglītības zinātņu jomā, Latvijas izglītības un zinātnes ministre (2004.–2006., 2014. g.) Ina Druviete uzsver, ka izglītības sistēmas mērķis nav ražot darba tirgus vienības, bet gan audzināt un izglītot vispusīgi attīstītas personības.
- Kā, jūsuprāt, Latvijā praktiski (proti - kvalitatīvā un profesionālā līmenī) īstenojas nu jau nez cik valdību, ieskaitot esošo, vēstījums, ka izglītības un zinātnes reforma ir to prioritāte?
- Pirmām kārtām jāteic, ka es nekad neesmu uzskatījusi par labu praksi bijušo ministru izvirzīšanu ekspertu lomās. Tāpēc varu runāt tikai kā cilvēks, kurš kādu laiku ir bijis saskarē ar izglītības sistēmu. Turklāt - jo vairāk es iepazīstos ar izglītības sistēmu un tās problēmām, jo vairāk man rodas šaubas par savu kādreizējo un šībrīža domu pareizību. Tātad tas, ko es jums tagad teikšu, būs mans viedoklis bez pretenzijām uz vispāratzītu patiesību.
Man visai apšaubāma liekas jebkuras nozares kampaņveidīga iekļaušana «prioritātēs». Valstij jāattīstās harmoniski un sabalansēti, savlaicīgi gādājot par visu sabiedrībai svarīgu jomu attīstību. Izglītība un zinātne ir pamatu pamats valsts izaugsmei, un tā sauktās reformas ir tikai viens no iespējamiem nozares attīstības scenārijiem. Ja mērķtiecīgas, pēctecīgas izaugsmes vietā sākam runāt par reformām, tas rāda, ka lauks ilgu laiku ir bijis aizlaists. Cita lieta, ka izglītības un zinātnes sistēmai nepārtraukti jāatjauninās, tās veidotājiem un uzturētājiem jāseko norisēm starptautiskajā telpā un jāaktualizē tieši mūsu valstī nepieciešamā izglītības forma un saturs. Protams, tas prasa gan papildu līdzekļus, gan to pārdomātu izlietojumu.
- Nez vai ar izaugsmi var saistīt to, ka vienas un tās pašas tēmas vienādā risinājuma pakāpē periodiski atkārtojas nu jau gadu desmitiem. Ņemsim kaut vai to pašu skolotāju atalgojumu. Vai «piepešo» atskārtu, ka izglītības sistēma nav samērota ar darba tirgu. Vai izglītības politikas mērķis (pašmērķis) ir mīcīšanās uz vietas?
- Manuprāt, mums tiešām ir bijis grūti īstenot konsekventu valsts rīcībpolitiku, kaut programmatiskie dokumenti ir pietiekami labi izstrādāti. Šādai neatbilstībai ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli, un nereti noteicošie ir tieši beidzamie - daudz nosaka konkrētā brīža lēmumu pieņēmēju personība. Lēmumu īstenošanu neveicina biežā ministru maiņa nozarē, lielā personāla mainība ministrijā, kas ir saistīta gan ar atalgojumu, gan ar ārkārtīgi garajām darba stundām, gan ar ministrijas nepamatoti negatīvo tēlu sabiedrībā. Ir skaidrs, ka tik sarežģītā jomā kā izglītības vadība zināšanas nevar iegūt ne piecu, pat ne desmit gadu laikā. Ir vajadzīga noteikta vēsturiskā pieredze, ir jāpazīst izglītības sistēmas darbinieki un iestrādes, lai varētu pieņemt lēmumus. Jāapzinās arī fakts, ka izglītība ir joma, kur revolucionāri risinājumi, kas tiek veidoti uz papīra, gluži vienkārši nebūs iespējami, ja tos neatbalstīs potenciālie lēmumu īstenotāji. Tas nebūt nenozīmē atteikšanos no konsekventas lēmumu ieviešanas, bet cieņu pret nozares darbinieku viedokli.
Nopietnu pārmaiņu pieteikumi jebkurā nozarē bieži vien saistās ar nevēlēšanos iedziļināties norišu būtībā no sabiedrības viedokļu līderu puses. Neesam raduši jautājumus aplūkot vispusīgi un abstrahēties no savām vai grupas interesēm un savas personīgās pieredzes. Es tomēr gribētu teikt, ka daudzi neizjūt pietiekamu atbildību par publiskajā telpā izskanējušiem vārdiem. Atsevišķu gadījumu vispārināšana, tieksme visu novest līdz absurdam, argumentācija ad hominem… Ja tas ir vienīgais komunikācijas veids un vienīgais stils, kādā mēs apspriežam valstī pieņemtos lēmumus, tad būtībā nonākam strupceļā.
Pašlaik par ilustrāciju teiktajam noder jaunās pedagogu darba samaksas sistēmas ieviešana. Ministram Šadurskim ir izdevies pabeigt modeli, kas nodrošina sistēmas skaidrību un caurskatāmību, 72% skolu pedagogu darba samaksa ir palielinājusies, klāt nākuši gandrīz 50 miljoni. Skaidrs, ka tik liela mēroga pārmaiņas var radīt neapmierinātību, ne visi aspekti ir pietiekami izstrādāti, bet tāpēc modelis joprojām tiek precizēts un trūkumi tiks novērsti. Diemžēl publiskajā telpā daudz skaļākas ir noliedzēju, nevis daudzo atbalstītāju balsis. Nedomāju, ka šāda pieeja veicina konsekvenci izglītības politikā.
Svarīgs ir jūsu minētais jautājums par izglītības piemērotību darba tirgum. Un te mums, šķiet, vispirms būtu jāvienojas par to, ko saprotam ar sabiedrības vajadzībām. Es vienmēr esmu iestājusies pret viedokli, ka mēs gatavojam skolēnus un studentus darba tirgum. Nē! Mēs izglītojam savu jauno paaudzi, lai tā varētu iekļauties sabiedrībā. Turklāt - nevis abstraktā, bet konkrētas valsts sabiedrībā, lai veicinātu tās izaugsmi, lai spētu izprast tieši šai sabiedrībai raksturīgās problēmas un lai nezaudētu to universālo cilvēcisko kodolu, kas tik tiešām ir kopīgs visai cilvēcei. Tātad - mums jāgatavo nevis darba tirgus vienība, bet jāizglīto un jāaudzina vispusīgi attīstīta personība, kam būs gan specifiskās iemaņas noteiktā profesijā, gan arī vispārcilvēciskais ētiskais pamats. Cilvēks būs pietiekami attīstīts gan intelektuāli, gan fiziski, spēs strādāt gan praktisku darbu, gan orientēsies mākslā un literatūrā. Šāds mērķis ir izvirzīts arī vairumā stratēģisko dokumentu, sākot ar UNESCO Ilgtspējīgas attīstības mērķu programmas izglītības sadaļu un beidzot ar Latvijas Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2014.-2020. gadam.
- Kas tad traucē to konsekventi īstenot?
- Teorētiski mēs tiešām, kā jūs teicāt, esam šo mērķi formulējuši jau vairākus gadu desmitus. Bet ik pa brīdim ar noteiktu regularitāti, arī pašreiz, parādās viedokļi, galvenokārt no respektējamām nevalstiskām organizācijām, ka priekšplānā būtu jāizvirzās tieši instrumentālajām prasmēm, kas nepieciešamas noteiktām profesijām. Tātad - mēs labi zinām, kuru nozaru speciālistu valstij pašlaik trūkst vai it kā trūkst. Inženieru, datorspeciālistu… Un šķiet, ka jāsāk runāt par bīstamu tendenci - mēs visu mūsu izglītības sistēmu, zinātni, būtībā visu mūsu sabiedrību kopumā sākam vērtēt tikai caur eksakto zināšanu prizmu. Saīsinājums STEM beidzamajā laikā ievijas praktiski visos tekstos, visās sarunās par programmu veidošanu un finansēšanu visos studiju līmeņos. Neviens nenoliedz šo zināšanu nepieciešamību, bet pašlaik sabiedrības attīstību jau sākam skatīt pārāk vienpusīgi.
- Un tomēr - ko līdz, ja mēs to zinām? Ministrs Kārlis Šadurskis saka: «Augstskolu absolventu neatbilstība darba tirgum ir ļoti izteikta.» (NRA, 19.04.2016.) Kas viņam liedza panākt atbilstību, esot ministram pirmo reizi? Un nav runa tikai par STEM (Science, Technology, Engineering and Mathematics) darbiem. Tiesībsargs uzskata, ka trūkst augstākās kvalifikācijas policistu. Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors teic, ka neredz jauno skolotāju paaudzi…
- Te arī redzam piemēru problēmas traktējumam galvenokārt no sava profesionālā viedokļa. Pašlaik tik tiešām, kā jau teicu, ir populārs uzskats, ka mums trūkst tikai tā saukto STEM nozaru speciālistu. Tā ir taisnība, bet nepietiek aizpildīt tikai pašreiz aktuālo nišu. Turklāt pilnīgi objektīvs ir arī secinājums, ka mēs nespējam prognozēt, kas notiks pēc pieciem, pēc desmit gadiem. Līdz ar to - pat ja 2003. vai 2004. gadā mums būtu izstrādātas prognozes noteiktu virzienu attīstībai darba tirgus vajadzībām, tās noteikti būtu izrādījušās nepareizas. Prognozes, kuru nozaru speciālisti būs nepieciešami, nekur netiek uzskatītas par ticamām. Vēl jāpiebilst, ka tā sauktā darba tirgus pieprasījums būtībā ir neglaimojošs augstākās izglītības iestādēm. Jo kas tad pašreiz ir visvairāk pieprasīti? Tirdzniecības darbinieki, sociālās aprūpes darbinieki, tātad profesijas, kur augstākās izglītības ieguve nav nepieciešama. Un tādēļ pareizāk, manuprāt, būtu - veidot vispusīgi attīstītu personību ar pēc iespējas plašākām pamatzināšanām un specializāciju noteiktos virzienos, nevis šaurās nozarēs.
Un - attīstīt tālākizglītības un pārkvalifikācijas sistēmu, daudz vairāk iesaistot šajā procesā darba devējus. Darba devējiem trūkst darbinieku? Tādā gadījumā jāizmanto pašreiz likumdošanā paredzētās iespējas pašiem izglītot speciālistus, sadarboties ar augstskolām, ar profesionālās izglītības iestādēm. Tas jau notiek.
- Bet vai nespēja prognozēt tomēr nav liecība mūsu zemajai tautsaimnieciskajai kvalifikācijai? Vai valstij nav jābūt stratēģijai nākotnes speciālistu sagatavošanā?
- Šis jautājums būtu jāadresē Ekonomikas ministrijai, jo izglītības sistēma, kaut izrāda pašiniciatīvu, tomēr pilda valsts pasūtījumu. Tomēr šķiet, ka tik svarīgā jomā kā sabiedrības attīstība mēs nevaram paļauties tikai uz Ekonomikas ministrijas viedokli. Tās redzeslokā galvenokārt būs nozares, kuras palielina iekšzemes kopproduktu taustāmā veidā, palielina Latvijas eksportspēju, rada investīcijas. Ekonomikas ministrijas un darba devēju pieejā aiz kadra diezgan bieži paliek sabiedriskās vērtības, kas pirmajā pietuvinājumā šķietami nerada pozitīvu finansiālu efektu. Līdz ar to mums būtu jādefinē valstij nepieciešamais minimums tieši humanitārajā un sociālajā jomā, lai varētu noteikt, piemēram, augstskolu programmās par valsts budžeta līdzekļiem sagatavojamo speciālistu skaitu Latvijas konkurētspējas, drošības un identitātes uzturēšanai un attīstīšanai. Mēs zinām, ka pasaules problēma nav tikai ekonomikas lejupslīde. Pasaules problēma ir vardarbība, terorisms, nevienlīdzība, nekontrolēta migrācija, un to mēs būtībā varam atrisināt tikai ar humanitāru un sociālu zināšanu starpniecību.
Latvijas Universitātē, veidojot studiju programmu stratēģiju, mēs cenšamies rast šo saskari, sinerģiju starp nozarēm, lai neveidotu šo vienpusīgo speciālistu, kurš nespēs saskatīt savas darbības vietu visā plašajā sabiedrības kontekstā.
- Būtu labi, ja arī politikas līmeni un attieksmi noteiktu sinerģiska, nevis resoriska domāšana. Ja izglītības sistēma pilda pasūtījumu, tad, teiksim, arī Ekonomikas ministrijai jāzina, ko no tās gribēt.
- Ieteikumi ir. Bet es atļaušos sacīt, ka tieši tas, par ko tikko runājām, netiek ņemts vērā. Dominē izmērāmais, kvantitatīvais aspekts, bet netiek domāts par personības attīstību. Jā, es saprotu ministriju darbiniekus. Viņiem ir jāoperē ar skaitļiem, nevis ar cilvēku vispārējās inteliģences līmeņa, sabiedrības morāles līmeņa un tamlīdzīgu kritēriju paaugstināšanos. Bet es noteikti gribētu pastāvēt uz to, ka ir sociāli bīstami un pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā nepieļaujami ignorēt humanitāro aspektu. Tātad - nedrīkstētu būt tā, ka mēs nefinansējam budžeta vietas sociālajās un izglītības zinātnēs, aizbildinoties ar speciālistu pārprodukciju. Nav jautājuma - kurš kuru: eksaktās vai humanitārās zinātnes? Ir jautājums - kādās proporcijās? Humanitāro zinātņu pārstāvji neiebilst, ka prioritāte kādu brīdi varētu būt eksaktajiem priekšmetiem skolā un programmām augstskolās, jo jāaizpilda nepārdomātu lēmumu dēļ izveidojusies pustukšā niša. Bet tas nekādā gadījumā nedrīkst notikt uz sabiedrības intelektuālās un vērtību sistēmas attīstības rēķina.
Šeit būtībā šķēpi pat nebūtu īpaši jālauž. Kā teicu - mums ir iespējams prognozēt, cik, teiksim, humanitāro nozaru speciālisti mums būs vajadzīgi, lai būtu normāla ataudze, lai mēs uzturētu optimumu vēstures, kultūras, valodas zinātniskā izpētē un zinātnes atzinumu popularizēšanu sabiedrībā. Svarīgi, lai šie speciālisti saņemtu pietiekamu nodrošinājumu savam darbam. Jo ko mums līdz sagatavot labus vēsturniekus, sociologus, filologus, ja viņu darbs gan augstākās izglītības sistēmā, gan skolās, gan muzejos, gan arī citās institūcijās ir trūcīgi atalgots? Runa ir ne tikai par cilvēka primārām vajadzībām, bet arī par to, kā viņš aug kā profesionālis, vai viņš var piedalīties konferencēs ārzemēs, vai viņam ir pieejama jaunākā zinātniskā literatūra. Tas ir tas, ko es aicinātu neaizmirst lēmumu pieņēmējiem. Runa ir par harmoniju, visu viedokļu uzklausīšanu, nevis mehānisku atbalstu formāli pareizām, bet vienpusīgām idejām.
- Saistībā ar jūsu sacīto - kādā stāvoklī šobrīd ir augstākās izglītības finansēšanas reforma? Ne viens vien cilvēks augstskolās man teicis, ka no reformas trīs pamata pīlāriem (bāze, sniegums, attīstība) reāli jūtams tikai viens vai pat puspīlārs. Tātad - inovācijas un attīstību reforma neredz?
- Tā sauktais augstākās izglītības trīs pīlāru finansēšanas modelis darbojas. Šis ir pirmais gads, kad tas ir spēkā. Uzreiz gan jāsaka, ka augstākajā izglītībā pieejamais līdzekļu daudzums ir nepietiekams. Te nenoliedzami esam vienā no beidzamajām vietām Eiropas Savienībā. Tas ir fakts. Bet - šī paša nepietiekamā finansējuma ietvaros trīs pīlāru sistēma ir palaista. Tātad - viens pīlārs ir šis budžeta vietu finansējums (pašlaik augstskolās ir tikai ap 45% budžeta vietu). Otrs pīlārs ir augstskolas sniegums zinātnē. Pašlaik finansējums šai pozīcijai pamatots ar 2014. gada datiem, bet tas tomēr ir nozīmīgs finansiāls pienesums. Mēs Latvijas Universitātē esam izvirzījuši stingras prasības plašākai studiju un zinātnes sasaistei. Tas tiek īstenots. Neviens mācībspēks nevar tikt pārvēlēts akadēmiskajā amatā, ja viņam nav pienācīga devuma arī zinātnē. Trešais pīlārs ir tā sauktā saikne ar sabiedrību, ar uzņēmējiem, ar pašvaldībām. Vārdu sakot - jo tu esi piesaistījis augstskolai vairāk līdzekļu no ārpuses, jo vairāk tu dabū no valsts. Tātad - modelis darbojas. Kā jau pirmajā gadā - ir zināmas neskaidrības, bet vismaz LU ar to tiek galā samērā sekmīgi.
Jā, ir piedāvāti arī citi risinājumi. Savulaik es stingri iestājos arī pret vispārējas studiju kreditēšanas modeli, un tas netika ieviests. Arī, piemēram, līdzfinansējums kā universāla prakse, manuprāt, Latvijas sistēmā nebūtu vēlams. Joprojām domāju, ka Latvijas interesēs ir nodrošināt faktiski simtprocentīgu studiju finansēšanu no valsts saviem iedzīvotājiem. Līdz ar ekonomikas attīstību mēs to varētu atļauties, jo augstākās izglītības ieguvējs ir visas valsts kopīgā vērtība.
- Taču Turības rektors Aldis Baumanis uzskata, ka «augstākās izglītības sistēma nav strukturēta un nedarbojas uz efektivitātes principiem» (NRA, 2.03. 2016.). Vai sistēmas vadībai, lai neizdotu naudu bez jēgas, vispirms nevajag pievērst uzmanību šīm lietām?
- Tas ir jādara paralēli. Šķiet, neviens nenoliegs, ka Latvijā augstskolu sistēma varētu būt labāka un ka pie tās sakārtošanas ir jāķeras. Cik es zinu, ministrijai šādas ieceres ir. Bet mums atkal būs jārēķinās ar diezgan lielu pretestību. Kaut vai runājot tikai par valsts augstskolām, jautājums nav tik vienkāršs. Jo absolūtas dublēšanās nav. Reģionos augstskolas ir vajadzīgas. Augstskolu specializācija arī ir atzīts princips.
Jā, ir aspekti, kur tiešām redzamas optimizācijas iespējas. Piemēram, es uzskatu, ka Latvijas apstākļos augstākās izglītības iestādēm nav nepieciešamas filiāles novados. Ir absurds, ka Daugavpilī, kaut arī tur darbojas lieliska universitāte, ir vairāk nekā desmit citu augstskolu filiāļu. Ietaupītos līdzekļus varētu novirzīt kaut vai studentu dienesta viesnīcu vai ceļa izdevumu kompensēšanai, tādējādi atrisinot jautājumu par studiju pieejamību.
Tātad - mēs nevaram gaidīt, kamēr tiks sakārtota sistēma, un tikai tad tajā iepludināt tik nepieciešamos papildu līdzekļus. Augstskolās, piemēram, ir jāatjaunina mācībspēku sastāvs. Lektora alga pašreiz ir daudz mazāka nekā skolotājam. Vidējā augstskolu mācību spēku darbu samaksa ir mazāka nekā vispārizglītojošā skolā. Tas agri vai vēlu iespaidos kvalitāti.
Tā ka - izveidot Latvijas augstākās izglītības ideālo modeli, izglītības iestāžu shēmu uz balta papīra varētu ļoti daudzi no mums. Iespējams, tas būtu jādara. Bet - tālab būtu nepieciešams panākt šo visu viedokļu uzklausīšanā tapušo harmoniju. Vienprātību, kas ir stipri grūti. Vienkārši argumenti ir jāsastata, jāsver, sākot no ekonomiskā ieguvuma un beidzot ar morālo ieguvumu no tā sauktajām strukturālajām reformām.
