Skolu reforma: mācību iestāžu sakārtošana, izglītības kvalitātes paaugstināšana, skolotāju skaits, pedagogu algas – ir tie jautājumi, kas ir viedokļu krustpunktos. Arī Latvijas Universitātē rīkotajā diskusijā Skolu reforma – Latvijas iespēja, kurā piedalījās nozares eksperti (arī no Igaunijas), uzskati bija gana atšķirīgi.
Igaunija ir uzskatāms piemērs, kā mērķtiecīgi sakārtot izglītības sistēmu. Var, protams, strīdēties, vai visas tās izvēles ir labākās, bet nevar noliegt, ka šajos gados Latvijai kaimiņos ir daudz izdarīts – gan palielinot pedagogu algas (tās no visām trim Baltijas valstīm ir vislielākās – tur pedagogu minimālā alga ir 958 eiro), gan sakārtojot skolu tīklu. Igaunijas parlamenta Kultūras komisijas vadītāja Laine Randjerva uzsvēra, ka tuvākajos gados no Igaunijas budžeta 240 miljonu eiro novirzīs tieši izglītības jomai, un no šīs naudas lielākā daļa tiks investēta skolu tīkla sakārtošanā – arī pamatskolu. To dara, ņemot vērā iedzīvotāju skaita krišanos – astoņos novados no 2012. līdz 2040. gadam tas varētu sarukt vairāk par 25%, trijos līdz 25%, un tikai divos novados (Tartu un Tallinas) paredzams kāpums vairāk nekā par trīs procentiem. L. Randjerva norādīja, ka līdz 2020. gadam no pašlaik esošajām 200 vidusskolām plānots atstāt pusi. Jāpiebilst, ka pamata izglītības iestādes Igaunijā ir uz pašvaldību pleciem, bet daļa vidusskolu un ģimnāziju novadu centros jau tagad ir valsts pārziņā (ar skolēnu skaitu vismaz 600), un šo procesu turpinās.
Arī bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir pārliecināts, ka Latvijā ir ejams šāds ceļš. Ja vidusskolas turpmāk paliks pašvaldību īpašumā, izglītības kvalitāte nepieaugs, jo vietvaru rocība ir stipri atšķirīga. Arī dalītā atbildība – valsts maksā pedagogiem algas, bet saimniecību uztur pašvaldība – nav labākais skolu darbības modelis, jo tas kavē lēmumu pieņemšanu, tāpēc reformas buksē. Izglītības kvalitātes viens no šķēršļiem ir arī sociālā nevienlīdzība – ja vieni var atļauties algot privātskolotājus – it īpaši pirms iestāšanās augstskolā, citi – ne. Līdz ar to nevienlīdzība turpinās arī augstākajā izglītībā. R. Ķīlis arī iestājas par to, lai kardināli tiktu apcirpts skolotāju skaits – no šobrīd esošajiem 40 000 būtu atstājami tikai 15 000.
Eksministre Ina Druviete savukārt uzskata, ka jārīkojas pretēji – šis skaitlis jāpalielina vēl par 5000, jo tuvākajos gados daudzi pedagogi pensionēsies un nebūs, kas viņus aizvieto. Viņa arī domā, ka bīstama ir aizraušanās ar skolu slēgšanu: «Ar desmit bērniem skolu nevajag, bet ar 20 – vēl vajag apsvērt, varbūt tomēr atstāt.» Arī pamatskolu pārvēršana par sākumskolām var atstāt nevēlamas pēdas, jo tieši 7. līdz 9. klasē daļa pusaudžu sāk neapmeklēt mācības, un, ja skolu nebūs tuvākā apkārtnē, atbirums var būt vēl lielāks. I. Druviete atgādināja, ka laukos skola veic arī sociālo funkciju, neslēpjot šaubas par to, vai visas vidusskolas jāveido kā lieli konglomerāti un lielā novadā jāatstāj tikai viena vidusskola. Eksministre arī pauda atbalstu obligātai vidējai izglītībai, norādot, ka pretējā gadījumā tapsim par Eiropas melnstrādnieku valsti ar nepietiekamu inteliģences līmeni.
Savukārt Iespējamās misijas vadītāja Zane Oliņa izglītības sistēmā notiekošo gan tiešā, gan pārnestā nozīmē nodēvēja par izšķērdību. Ja 48% skolu mācās 40% skolēnu un ja no pašvaldību budžetiem lielākā daļa aiziet izglītībai, tad ir skaidrs, ka skolu tīkls ir jāoptimizē. Z. Oliņa uzskata, ka turpināt iet akadēmiskās izglītības ceļu, mācot lietas, kuras skolēniem nākotnē nevajadzēs, nedrīkst. Jāpārorientējas vairāk uz starpdiscplināro priekšmetu mācīšanas sistēmu, jau pamatskolā ieviešot specializāciju, ņemot vērā bērna dotības un intereses.
