Izglītība & Karjera: Aija Melle: Valdības attieksme pret pedagogiem negatīvi ietekmē sabiedrību 2 komentāri
 
Izglītība & Karjera

Aija Melle: Valdības attieksme pret pedagogiem negatīvi ietekmē sabiedrību

 
GRAFIKI NETIEK IEVĒROTI. Diemžēl jau otro mācību gadu pedagogu algas nav mainījušās, kaut arī minimālā alga valstī ir palielinājusies, uzsver Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas viceprezidente Aija Melle / F64

Rīgas Juglas vidusskolas direktore un Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) viceprezidente Aija Melle šā gada sākumā saņēma Ministru kabineta atzinības rakstu par nozīmīgu ieguldījumu izglītības sistēmas attīstībā. Viņas viedoklī ieklausās gan pedagogi, gan citi nozarē strādājošie, un arī Neatkarīgā ne reizi vien ir lūgusi viņu izteikt domas par nozares aktualitātēm. Arī šoreiz viņai ir savs skatījums gan par jauno algu modeli, gan skolu tīkla sakārtošanu, gan citiem jautājumiem.

– LIVA tur roku uz pulsa visam izglītības nozarē notiekošajam un nebaidās paust savas domas arī likumdevējam – Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM). Vai organizāciju izjūtat kā reālu spēku?

– LIVA apvieno 260 izglītības iestāžu vadītājus no visiem Latvijas novadiem, un ir tikai loģiski, ka arodbiedrības viedoklī ieklausās. LIVA pārstāvji darbojas ministrijas darba grupās, un izglītības iestāžu vadītāju priekšlikumi ir līdzīgi ar citu sociālo partneru – Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA), Latvijas Pašvaldību savienības, Lielo pilsētu asociācijas – teikto.

– Jūs piedalījāties arī darba grupā, kas izstrādāja pedagogu atalgojuma jauno modeli. Kāda šobrīd ir situācija?

– Piekrītu IZM paustajam viedoklim, ka līdzšinējie samaksas principi bija jāmaina. Tomēr domāju, ka viss būtu izdevies veiksmīgāk, ja IZM būtu vairāk gatavi ieklausīties un pieņemt sociālo partneru priekšlikumus. Šie dažādie viedokļi atklājās arī aprēķinos, ko veica gan LIZDA, gan IZM, un iespējams, ka tas radīja iespaidu, ka savstarpējā saruna nav tik veiksmīga un katrs šo procesu redz atšķirīgi. Nu jau demisionējušās premjeres Laimdotas Straujumas vadītā darba grupa uzklausīja visu pašvaldību viedokļus – gan par skolu tīklu un tā optimizāciju, gan par izglītībā ieguldītajām investīcijām, gan algām, bet izpalika nopietna un pamatota analīze par dzirdēto, un, ja tā būtu bijusi, iespējams, rezultāts būtu labāks. Šobrīd ir iestājusies pauze, gaidām jauno valdību. Secinājums – ja mēs būtu gatavi cits citā vairāk ieklausīties, tad šodien, iespējams, mēs runātu jau par pieņemtu un saskaņotu lēmumu.

– Visi gaida valdību...

– Jau gadiem pedagogi vēlas maijā zināt, kāda būs viņu darba samaksa nākamajā mācību gadā. Šobrīd izskatās, ka arī šis gads diezin vai šādu iespēju dos. Pirms jaunā modeļa izstrādāšanas bija pieņemts arī pedagogu algu paaugstināšanas grafiks, plānojot pieaugumu ik gadu par 10%. Diemžēl jau otro mācību gadu pedagogu algas nav mainījušās, neskatoties uz to, ka minimālā alga valstī ir palielinājusies. Ja salīdzinām ar kaimiņiem igauņiem – viņiem zemākā skolotāja algas likme ir ap 900 eiro, izskatās, Latvijā līdz tam vēl ļoti tālu.

– Tajā pašā laikā pedagogu brīdinājuma streika dienā valdībai tika palielinātas algas teju par 1000 eiro.

– Piekrītot, ka bija nepieciešams palielināt ministru atalgojumu, neveiksmīgi izvēlētais laiks diemžēl radīja pavisam citu priekšstatu un tādējādi vēl vairāk palielināja plaisu starp sabiedrību un valsts pārvaldi. LIZDA organizētais brīdinājuma streiks nebija tikai par naudu, bet vairāk par attieksmi pret izglītību kopumā. Žēl, ka valdības attieksme tiešā veidā pāriet uz sabiedrību, jo tā sāk izturēties paģēroši un reizēm neiecietīgi pret skolu un pedagogiem.

– Bēdīgākais, ka ne tikai algu modelis, bet arī mazo skolu atbalsta programma beidzās ar fiasko.

– Piekrītu, ka valstī ir tādas mazās skolas, kuras jāsaglabā. Ja vidusskolēns var uz mācību iestādi braukt arī tālāku ceļa gabalu, tad mazam bērnam skolai jābūt maksimāli tuvu dzīvesvietai. Tāpat arī no pieredzes zinām – ja nebūs skolas, tad pagastā apsīks kultūras un sabiedriskā dzīve. Eksministra Roberta Ķīļa laikā bija labas idejas, kā mazās skolas varētu pārtapt par daudzfunkcionāliem centriem, kur nodarbības notiktu ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Skolu tīkla sakārtošana ne vienmēr nozīmē izglītības iestāžu likvidāciju, un ministrijai kopā ar pašvaldībām būtu jāmeklē ceļš, ko tās var darīt, nosakot arī, kuras izglītības iestādes nekādā ziņā nedrīkst slēgt, piemēram, ja tā ir vienīgā skola novadā vai pierobežā.

– Šobrīd tiek ļoti koncentrētas profesionāli tehniskās skolas. Tas pats tiek plānots arī ar vidusskolu tīklu. Kā to vērtējat?

– Kopumā uzskatu par atbalstāmu līdzekļu ieguldīšanu kādā izglītības sektorā tā sakārtošanā. IZM iecere mainīt esošo situāciju, lai puse pamatskolas beidzēju turpina mācības profesionāli tehniskajās skolās, ir paveicama pakāpeniski. Attiecībā uz vispārizglītojošām skolām jāatceras, ka tās ir pašvaldību pārziņā. Līdz ar to – saglabāt vidusskolu konkrētajā vietā vai ne – tas ir katras pašvaldības lēmums. Ja novadā ir vairākas vidusskolas, tad varbūt labāk veidot vienu spēcīgu – ar lielākām klasēm, nevis vairākas tikai ar dažiem skolēniem. Diezin vai varam šobrīd esošajā situācijā atļauties valsts finansētas vidusskolas klases ar ļoti mazu skolēnu skaitu.

– Kāds būtu optimālais skolēnu skaits klasē?

– Katrā ziņā desmit bērnu vidusskolā ir pārāk maz. Piekrītu ministrijas lēmumam par to, ka lauku skolās 12 skolēnu klasē būtu optimāls risinājums. Tomēr jāatceras – lēmums – būt vai nebūt vidusskolai – jāpieņem pašvaldībai, jo situācijas ir dažādas un katra situācija ir individuāla.

– Paceļojot pa Latviju, redzēta ne viena vien slēgta, pirms tam kapitāli izremontēta, skola.

– Šajā ziņā redzu daudz līdzību ar lauku slimnīcām, kuras tika remontētas, izmantojot Eiropas finansējumu, iepērkot modernu aprīkojumu, bet pēc tam tās likvidēja. Līdzīga situācija reizēm ir ar skolu ēkām. Nepieciešams domāt, ko ar šīm tukšajām ēkām darīt. Es pati kādreiz mācījos Liepājas rajona Rāvas astoņgadīgajā skolā (tagadējais Durbes novads), kura nu jau vairākus gadus slēgta. Barona muižas ēka ir tukša, apkārtne vairs nav tā sakopta, kā tas bija skolas laikā. Jāsaka paldies pašvaldībai, ka tā algo cilvēku, kas kurina krāsnis un pieskata ēku, neļaujot tai aiziet bojā. Žēl, protams, ka skolas ēka tik skaistā vietā netiek izmantota. Un vēl vairāk žēl, ka līdz ar skolas slēgšanu arī tuvējās apkārtnes kultūras dzīve kļuvusi daudz mazāk aktīva. Bet tā nav tikai šī viena novada sāpe, tā ir visas Latvijas problēma. Var arī saprast pašvaldību vilcināšanos līdz pēdējam brīdim – tās labi zina, kas notiks, kad skola beigs pastāvēt.

– Jums gan saimniecība ir liela un mazumā, šķiet, negrasās iet?

– Skola izvietota divās ēkās, un skolēnu skaits ik gadu pieaug. Šeit mācās bērni ne tikai no tuvējās apkārtnes, bet arī no Pierīgas. Šobrīd kopā ar pirmsskolēniem te mācās 1163 bērni. Šogad atvērām piecas pirmās klases – katrā klasē 30 bērnu. Tas ir daudz, it sevišķi, ja klasē mācās arī bērni ar īpašām vajadzībām un viņi ir jāintegrē mācību procesā.

– Varbūt augsti reitingi ir tie, kas nosaka skolu popularitāti?

– Manuprāt, reitingi ne vienmēr atklāj to, kāda ir skola. Vienu gadu šo reitingu ceļ kāds īpaši talantīgs skolēns, uzvarot vairākās olimpiādēs, bet nākamajā gadā šādu rezultātu nav. Vai tāpēc skola kļuvusi labāka vai sliktāka?

Kādas ir mūsu stiprās puses? Mums ir skaidri iezīmēts savas skolas attīstības ceļš, par kuru esam vienojušies ar vecākiem un skolēniem. Esam atvērti dažādām pārmaiņām un jaunām idejām. Skolā šobrīd strādā daudzi jauni skolotāji, arī no Iespējamās misijas. Bieži praksē nāk studenti. Esošie skolotāji labprāt turpina strādāt skolā. Vecāki novērtē, ka mums, piemēram, ir plašs interešu izglītības piedāvājums. Tuvumā mūsu skolai ir mūzikas un sporta skola, arī vide, kurā atrodamies, ir ļoti pievilcīga – līdzās ir Juglas ezers, mežs, skolai ir plaša teritorija. Domāju, ka viss kopumā arī nosaka to, ka vecāki labprāt izvēlas savus bērnus sūtīt pie mums skolā.

– Vai jūtat, kā ir mainījušies skolēni? Šī jaunā, tehnoloģijām pārņemtā paaudze.

– Viņi ir pašapzinīgāki, drošāki, daudz tiešāki, droši pauž savu viedokli. Ne tik viegli ir noturēt viņu uzmanību un atrast veidu, kā viņus motivēt būt gataviem mācībām – it īpaši vidējā posma klasēs. Skolēniem patīk visu izdarīt ātri un tepat skolā. Bet reizēm nepieciešama arī pacietība un ilgstošs darbs, ejot uz izvirzīto mērķi.

Bez jaunajām tehnoloģijām skolā neiztiekam un neiztiksim. Ir svarīgi apgūt šo jauno tehnoloģiju lietošanu, lai tās palīdzētu gan ikdienas darbā skolā, gan dzīvē kopumā. Savā ziņā šai paaudzei ir arī grūtāk, jo ir vairāk vilinājumu, tajā skaitā vēlme ilgu laiku pavadīt sociālajos tīklos. Skolas vestibilā, piemēram, ir ar internetu savienots ekrāns, kurā redzamas izmaiņas stundu sarakstā, jaunumi, apsveikumi. Reiz izrādījās, ka šo ekrānu var garāmejot izslēgt ar kādu pogu viedtālruņos. Kādu laiku to arī dažs labs darīja, bet, kad skolēni saprata, ka tādā veidā vairāk zaudē nekā iegūst, šāda nesankcionēta izslēgšana beidzās. Tāpat skolas mājaslapā ievietots ziņojumu dēlis, kur katrs va r izteikt savas pārdomas vai ierosinājumus, neesam saskārušies ar vēlmi kādu nomelnot. Tur gan lapas stūrītī ir atgādinājums – neaizskart nevienu personīgi!

– Jūs pieskārāties ētiskuma tēmai. Pirms kāda laika karstas debates izraisīja tikumības grozījumi Izglītības likumā. Cik nepieciešami, jūsuprāt, tie ir?

– Man nav saprotams, kāpēc šie likuma grozījumi bija nepieciešami, jo Izglītības un Bērnu tiesību aizsardzības likumā jau viss pateikts. Arī Satversmes preambulā šis jautājums ir pieminēts. Šajā absurdajā situācijā Valsts izglītības satura centrs mēģina izstrādāt kritērijus, kurus noteiktos apstākļos diemžēl varēs izmantot arī par sava veida cenzūru skolā. Uzskatu, ka šādi likuma grozījumi ir neuzticības izteikšana pedagogiem, jo nevar būt tēmas, par kurām nedrīkstam runāt skolā. Apejot kādu informāciju, kura pieejama visur citur, mēs varam nodarīt lielāku ļaunumu, nekā mums šobrīd šķiet. Tāpat nedrīkstam ignorēt skolēnu uzdotos jautājumus, lai kādi tie arī būtu. Skolotājs taču ir profesionālis – kāpēc neuzticēties viņa prasmei strādāt? Es pati mācu latviešu valodu un literatūru 11. klasē un katru dienu izmantoju dažādus materiālus, jo mācību grāmata sen vairs nav vienīgais zinību avots. Piekrītu dzejnieces Ineses Zanderes teiktajam – likumā ir norādīts, ka skolotāji ir atbildīgi par to, lai bērni tiktu audzināti tikumiski, un par to, kas viņiem skolā tiek mācīts, bet «mūsu parlamentārieši ir nolēmuši, ka skolotāji ir idioti un apdraud bērnus».

– Un kā ar īpašībām, kuras būs ietvertas tikumības kodeksā?

– Stoicisma filozofijā definēti četri galvenie tikumi: gudrība, drosme, taisnīgums, paškontrole. Tagad deviņos nosauktajos neatrodu ne gudrību, ne drosmi, ne paškontroli, toties nosaukta centība. Piemēram, ko nozīmē centība bez gudrības?

– Drīz nozarei būs jauns ministrs. Vai jūs saskatāt kādu pretendentu šim amatam?

– Nē, nevaru uzreiz šobrīd iedomāties kādu konkrētu cilvēku. Būtu labi, ja ministri strādātu ilgāku laika periodu un nemainītos tik bieži. Pretējā gadījumā ministrs sāk savu darbu ar dažādu ideju pieteikumiem, bet līdz ar viņa aiziešanu tās netiek turpinātas. Žēl, ka Mārītei Seilei nav partijas atbalsta, jo ļoti novērtēju viņas padarīto. Vēl sliktāk ir tas, ka jaunās valdības veidošanas process ieilgst.

– Reiz, runājot ar pedagogiem, viņi ieteica IZM priekšgalā ielikt kādas lielas skolas ilggadēju direktoru, kurš spējis veiksmīgi vadīt gan izglītības, gan saimniecisko darbu savā iestādē. Jūs nebūtu ar mieru uzņemties šādu darbu?

– Noteikti nē! Ne jau katrs, kurš spēj būt labs vadītājs savā skolā, var vadīt nozari valstī. Nezinu arī, vai kāds izglītības iestādes vadītājs būtu gatavs atstāt savu skolu un darbu, ko tajā ieguldījis. Turklāt IZM atbild ne tikai par vispārējo izglītību, bet pārzina arī augstskolas, zinātnes nozari un sporta jomu. Ministram jābūt diplomātam, jābūt izpratnei un pieredzei par politikas veidošanas procesiem. Svarīga ir arī spēcīga komanda un laiks, lai visu aptvertu. Bet tieši laiku neviens neatvēl – tev jāielec visā uzreiz un nekavējoties. Strādājot skolā, ir citādi – te es redzu rezultātu, man patīk sekot līdzi notiekošajam, plānot darbus.

Skolas vadītāja darbā ir bijuši arī grūti brīži. Pagājušais gads nebija viegls – skolas ugunsgrēks bija liels pārbaudījums mums visiem. Par laimi – neviens necieta. Tikām galā, bet nebija viegli, jo mācību process tika organizēts piecās ēkās. Šajā semestrī visi skolēni atgriezušies izremontētās telpās, vasarā atliks vien nokrāsot ēkas fasādi. Rīgas dome apsolījusi 2016. gadā finansējumu skolas teritorijas rekonstrukcijai. Starp citu, 2017. gadā skola svinēs 50. jubileju!



Komentāri [2]
#
iEROSINAJUMS 2.februāris 2016 6:55 atbildēt
Skolas direktoru rotāciju, jo tieši direktori ir tie kuri veicina un organizē skolās vislielākās nebūšanas. Īpaši tie kuri pārstav LIVA un izglītības kvalitates ekspertus. Likvidēt tas skolas, kuras domātas direktoru personīgajam biznesam. Proti, izīrētas sporta zāles u.c. telpas pie kuram ierikotas specialas kastes, kuras met naudu vai arī nodod dežurantiem.
 
#
Gunta Leona 1.februāris 2016 23:04 atbildēt
Agrāk pagastos esot bijuši 3 galvenie amati - pagastvecis, skolotājs un mācītājs. Kurš no viņiem bija materiāli bagātākais? Skolas gados teica - pabeigsi skolu, būs labi, tad - iegūsi profesiju - būs labi... Tagad kā tajā anekdotē par optimismu - šodien ir sū, rīt būs lielāki sū?
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers