Latvijā: Nepazemo, lai paceltos
 
Latvijā

Nepazemo, lai paceltos

 
F64

«Re, re, «normālie» sašūmējās? Skaistajiem, veselajiem, bagātajiem ir pretīgi skatīties?! Viņi arī negrib invalīdus redzēt ne uz ielas, ne sev blakus krēslā operā, negrib, lai viņu veselo bērnu klasēs un bērnudārzu grupiņās būtu bērni invalīdi. Pirmkārt, tas liecina, ka izstāde «nostrādāja». Otrkārt, ka sabiedrībai ir tālu līdz inteliģencei un tolerancei.» Tā domā kāds «viedokļu līderis», apspriezdams ne jau pašu izstādi, par ko tiek lauzti šķēpi un mīdīti vairogi, bet gan komentārus par to.

Bet izstāde ir, maigi sakot, strīdīga, un to var uzskatīt arī par provokāciju, sak, cik dziļi ielaista ir jūsu tolerance? Ja pietiekami dziļi, tad jums būs pie elkoņa šīs izstādes «īpatnības». Ja ne... Tad vajadzēs padomāt. Termins «tolerance», pateicoties liberālās, «modernās» pasaules karognesējiem, mūsu sabiedrībā tiek tulkots kā «iecietība» - pret citādi domājošajiem un citādi (savādi) darošajiem. Taču patiesībā tolerance ir normālas organisma reakcijas pazemināšanās vai pat izzušana attiecībā uz dažādām agresīvām vielām, tātad dzīva organisma mazspēja pretoties infekcijām. Sabiedriskā nozīmē - cilvēks tiek tolerēts tiktāl, ka beigu beigās viņš vairs nespēj pretoties kādai sociālai sērgai.

Tādu var saskatīt arī jaunatklātajā poļu mākslinieka Artura Žmijevska izstādē ar nosaukumu Neredzamās zonas, kurā uz lielformāta fotogrāfijām var aplūkot kailus vīriešus ar invaliditāti. Bet ne jau invaliditāte ir «vainīga» šīs izstādes provokatīvajā savādībā: kailie vīrieši ir salikti kopā tādās pozās, kas nepārprotami liecina par kārtējo homoseksuālisma propagandu. Acīmredzot tā ir mīļa ieskaņa nākamā gada «Baltijas praida 100 dienām», kas veltītas Latvijas simtgadei... Taču izstādes rīkotāji smalki notēlo muļķīšus un caur varavīkšņainām puķēm apgalvo, ka tā ir māksla un rūpe par cilvēkiem ar invaliditāti, sak, mēs pievēršam uzmanību viņu liktenim, liekam domāt par to, kā viņus atbalstīt, utt.

Izstāde - ko tur slēpt - izvietota Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, bet izstādes reklāmplakātu ar diviem kailvīriešiem, kas sakļāvušies raksturīgā pozā, Veselības ministrija, kam pieder šī ēka, neļāva izvietot uz muzeja ārsienas. Iespējams, tas ir viens no nedaudzajiem ministrijas lēmumiem, kas patiešām ir sakarīgs un situācijai piemērots. Jācer vienīgi, ka līdz septembrim, kamēr šī «izstāde» aizņems muzeja telpas, ministrijai neienāks prātā mainīt lēmumu par divu pozējošo plikņu izlikšanu visu garāmgājēju apskatei. Ja nu ir tāda īpaša interese, tad jāiet vien pašiem uz muzeju un jāmetas radoši domāt, kā palīdzēt invalīdiem - ar slimīgu ekshibicionismu, kas diemžēl jau iezīmējies kā ikdienišķa, «normāla» parādība, vai ar reāliem darbiem, kurus var atrast, ja labi pameklē.

Bet sākumā pieminētais «viedokļu līderis» ir smagi kļūdījies, apsūdzēdams «skaistos, veselos un bagātos» emocionālās negācijās pret cilvēkiem ar invaliditāti. Drīzāk jau šī «izstāde» ir smalka psiholoģiska vardarbība un invalīdu pazemošana, izmantojot viņu citādību. Bet ir arī labā ziņa: kaut arī lēni, tomēr attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām mainās uz pareizo - cilvēcīguma - pusi. Daudz kur redzam cilvēkus ar invaliditāti, un neviens no viņiem nenovēršas, tieši otrādi - visādi palīdz, cenšoties neakcentēt situāciju. Arī skolās bērni ar invaliditāti mācās kopā ar citiem, un nevienam tas nešķiet nepareizi. Un nav arī dzirdēts, ka operā kāds būtu protestējis pret to, ka blakus sēž invalīds.

...Pirms vairākiem gadiem rokmūziķis Aivars Brīze sāka strādāt Sociālās integrācijas valsts aģentūrā ar jauniešiem - invalīdiem, mācot viņiem dziedāt. Izveidojās muzicējošs, atraktīvs kolektīvs, kas kopā ar Aivaru koncertēja visā Latvijā. Dažas meitenes sēdēja ratiņkrēslos, tomēr allaž brauca līdzi, lai uzstātos. Nekad neviens neuzsvēra, ka tie ir jaunieši «ar īpašām vajadzībām»: viņi bija tieši tādi paši kā pārējie. Tikai viņiem vajadzēja mazliet palīdzēt. Taču dziedāja viņi tikpat labi.

Lai parādītu, ka dvēsele visiem lido vienādā augstumā, nevajadzēja nekādus divdomīgus pigorus vai pārprotamas situācijas, jo lidojumu varēja izjust un nojaust mūzikas spārnu šalkoņā. Visi bija gaiši, caurskatāmi savā dvēseliskajā atklātībā, bez ēnām un neredzamajām zonām. Viņi visi bija vienādi augstu - cilvēcībā. Nevienu nevajadzēja pazemot, lai paceltos.



 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers