Otrdiena, 19.septembris
Latvijā | 13.septembris, 7:20
Bens Latkovskis

Varoņi aiziet neatzīti

Svētdien ziņu lente atnesa skumju ziņu – mūžībā aizgājis Konstantīns Pupurs. Tas pats jaunais, pārgalvīgais grupas Helsinki – 86 čalis, kurš 1988. gada 14. jūnijā pirmo reizi padomju okupācijas apstākļos publiski pacēla sarkanbaltsarkano karogu pašā Rīgas centrā pie kafejnīcas Luna (tagad McDonald’s ēstuve), aiznesa to augsti virs galvas turētu līdz Brīvības piemineklim, tad līdz Raiņa piemineklim un tālāk uz Brāļu kapiem.

Šodien jau piemirsusies padomju laiku smacējošā baiļu atmosfēra. Jauniešiem, kuri šīs bailes nekad nav piedzīvojuši, ir neiespējami pat iedomāties, cik neprātīgai drosmei bija jābūt, lai mūsdienās tik ierasto sarkanbaltsarkano karogu publiski paceltu virs galvas. Tolaik pat šis krāsu salikums bija absolūts tabu, un, piemēram, PSRS populārajam sporta klubam Spartaks Latvijā nebija un nevarēja būt nevienas filiāles, jo kluba krāsas bija līdzīgas.

K. Pupura solis, no oficiālās varas viedokļa, bija neredzēti nekaunīga pārdrošība. Jā, togad laiks ritēja neparasti strauji, un jau pēc dažām nedēļām karogs plīvoja folkloras festivāla Baltica - 88 laikā. Vēlāk jūlijā bija Vides aizsardzības kluba organizētais karogu gājiens no Esplanādes līdz Mežaparka lielajai estrādei un žurnālista Ilmāra Latkovska raksts Padomju Jaunatnē. Taču tas viss bija pēc tam. Pēc K. Pupura, nebaidos sacīt, varoņdarba, jo biju tur klāt un redzēju, cik ārprātīgu nervu pārslodzi šis solis prasīja no paša Konstantīna. Ja kāds tagad grib pasmīkņāt, ka lietoju tik skaļu vārdu - varoņdarbs, tad man šo cilvēku ir vienkārši žēl, jo viņš nezina un nesaprot, ko šis vārds nozīmē. Citiem vārdiem, ir apdalīts.

K. Pupurs par savu uzdrīkstēšanos samaksāja dārgi. Arī ar savu pāragro aiziešanu. Atgādinu, ka tas bija laiks, kad daudzi šodienas «tautas aizstāvji» vēl aktīvi darbojās Komunistiskajā partijā (LKP), bija komjaunatnes aktīvisti un plēsās par iespējām braukt uz Maskavu uz dažādiem kongresiem un konferencēm, gluži tāpat kā tagad par vietām grimstošu partiju valdēs. Neaizmirsīsim, ka tas bija laiks, kad daži, kuri pēc tam gadu desmitiem mums mācīja, kā pareizi dzīvot (un kā pareizi privatizēt valdības laikrakstu), vēl tikai lūdzās, lai viņus uzņem LKP.

Šodienas oficiālajā historiogrāfijā latviešu tautas Atmoda sākās ar Latvijas Tautas frontes dibināšanu 1988. gada 7. oktobrī un sekojošo tautas manifestāciju Mežaparkā. Taču šim nenoliedzami svarīgajam notikumam bija ne mazāk svarīga priekšvēsture. Visa 1988. gada vasara pagāja dažādās «neformālu» demonstrācijās un aktivitātēs, lai «smalkā» un «nopietnā» latviešu publika varētu rudenī izlīst dienas gaismā jau salīdzinoši drošos apstākļos. Bez šī sagatavošanas darba nebūtu nekas, jo tie, kas vēlāk sēdēs dažādos prezidijos un valdēs, nekad no ierakumiem nelec ārā pirmie. Viņi atstāj savas drošās vietas tikai tad, kad tas vairs nav tik bīstami un risks attaisno iespējamos ieguvumus. Viņi zina, ka pirmajiem ir lielākās iespējas krist. Un viņi krīt. Brīdī, kad Mavriks Vulfsons no LTF dibināšanas kongresa tribīnes runāja par Latvijas okupāciju, K. Pupurs jau bija no savas zemes šo pašu okupantu izdzīts.

Lai arī K. Pupuram vēlākajos gados izdevās samērā sekmīga militārā karjera ASV bruņotajos spēkos, svešumā laimi viņš neatrada. Viņš ļoti gribēja atgriezties dzimtenē un 2010. gadā, atrodoties pēdējā dienesta vietā Vācijā, burtiski skaitīja dienas, līdz varēs pensionēties un braukt mājās. Tomēr čekistu vajāšana, kurai viņš un viņa māte tika pakļauti 1987.-1988. gadā, viņu bija aizlauzuši jau tad, un šis aizlauzums netika sadziedēts arī vēlāk. Jaunajā Latvijā viņam bija grūti iekļauties. Pārāk daudz kas bija mainījies. K. Pupurs centās iesaistīties politiskajās aktivitātes, balotējās uz Saeimu no nacionāļu saraksta, taču bija jau nokavējis. Priekšā bija citi varoņi, kuri savu varonību demonstrēja, nevis riskējot ar gadiem cietumā, izsūtījumā vai pat ar ko ļaunāku, bet gan ar vieglu klepiņu, kādu varēja saķert, brītiņu pastāvot līdz jostasvietai kailiem ziemas spelgonī savu atbalstītāju un labvēlīgi noskaņotu TV operatoru ielenkumā.

Tagad, kad K. Pupurs no mums ir aizgājis, ir nopietni jādomā par cieņas izrādīšanu viņa varoņdarbam, nosaucot kādu Rīgas ielu viņa vārdā, vai vismaz pieliekot piemiņas plāksni pie McDonald’s ēkas fasādes.