Otrdien kādreizējais tā dēvēto oligarhu lietu uzraugošais prokurors Māris Leja uzstājās Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijā un vēlreiz atzina, ka savāktie pierādījumi nav bijuši pietiekami, lai uzrādītu kādam apsūdzības un nodotu lietu tiesai.
Šī ziņa pati par sevi nekādu īpašu ievērību nebūtu pelnījusi, jo tāpat skaidrs, ka parlamentārās komisijas izveidošana ir vien priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa un beigsies tāpat kā citas līdzīgas komisijas - ar čiku. Kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka neviens tā arī nav spējis skaidri definēt, ko tieši šī «komisija» galu galā grib atklāt, pierādīt un kāda ir tās jēga. Vismaz es neesmu dzirdējis kaut cik jēdzīgu skaidrojumu.
Manu uzmanību vairāk piesaistīja interneta komentāri pie šīs ziņas. Var jau teikt, ka internetā ziņas komentē pārsvarā dažādi meža dīvainīši, kurus nav vērts ņemt vērā, bet tieši pirms tam biju intervējis psihoterapeitu Viesturu Rudzīti, kuru gribētu citēt: «Dažādas polittehnoloģijas, PR metodes ir acīmredzamas, bet man šķiet, ka tas kaut kur dziļāk ir arī saistīts ar, kā es tos saucu, 1905. gada kompleksiem, kad vācu muižnieks, pat Bīlenšteins, kas pētīja latviešu folkloru un kura bibliotēku nodedzināja, nevarēja būt labs, neatkarīgi no tā, ko viņš patiesībā darīja. Visi viņi bija slikti, visi korumpēti, nelieši, zagļi, asinssūcēji. Šobrīd reizēm ir tāda pati sajūta. Cilvēks, kuram ir stāvoklis sabiedrībā, nedod dievs, kaut kāda nauda, nedod dievs, viņam ir kāds politisks postenis, viņš automātiski ir norejams. Viņš ir sliktais. Viņš ir briesmīgs.»
Rudzītis par «piektā gada» kompleksiem runā ne pirmo reizi, taču, palasot komentārus pie ziņas, ka prokurors faktiski atzīst, ka tā dēvētajās Rīdzenes sarunās nekā tāda, lai varētu iet uz tiesu, nav bijis, sapratu, ka lieta ir nopietnāka nekā pirmajā brīdī izskatās. Cilvēki burtiski alkst asiņu. Viņi alkst iesēdināt kādu no augšas, par katru cenu un vienalga par ko. Pareizāk sakot - vienalga ko, jo pie šīs ziņas komentētāji šūmējās tieši par pašu faktu, ka nenotiek sēdināšana. Nav svarīgi, vai ir par ko vai nav.
«Leja salūza un pārdevās»; «Vai tad mūsu valstī vispār var iesēdināt augsta ranga darboni?»; «Par cik var nopirkt un par cik līdz šim pirkts prokurors Leja?»; «Teikšu īsi - vēmiens nāk! Vai mūsu valstī vispār iespējams, ka kāda «lielā zivs» būtu rīkojusies sodāmi!?»; «Žēl, ka šeit nav Ķīna. Sen jau pēc pirmā lasījuma visiem būtu lode pierē un tad sekotu mazs paziņojums presē: oi... Tiesa kļūdījās... atvainojiet.»
Šie komentāri izsauca gandrīz vienbalsīgu atbalstu citos lasītājos, un droši vien arī daudziem šo rindiņu lasītājiem tie liksies sirdi sildoši. Šāda noskaņojuma plašā izplatība nav nekāds noslēpums, jo plaisa starp varu un tautu, starp bagātajiem un «reņģēdājiem» ir milzīga. Uzrakstīju «reņģēdājiem», bet patiesībā arī cilvēki, kuri veikalā (vismaz pārtikas veikalā) pat nedomā knapināties un kurus pie nabagiem grūti pieskaitīt, ir pilni ar šo naidu pret «tiem tur augšā».
Problēma nav tajā, ka šāds noskaņojums pastāv, jo šķiriskais naids pastāv visā pasaulē - gan Parīzes priekšpilsētās, gan Detroitas autorūpnīcās. Problēma ir tā, ka citur pasaulē taisīt politiku, uzkurinot šo naidu un to nesaudzīgi ekspluatējot, neskaitās labais tonis. Vismaz sevi cienošā sabiedrībā, jo griezt zobus uz turīgajiem un lamāt augšas ir zaudētāju «privilēģija», kas piedien vien tiem, kuri paši dzīvē neko dižu nav sasnieguši. Pie mums no «piektā gada» noskaņojuma kurināšanas nekaunas pat sabiedrībā redzami cilvēki.
Strīķes tipa plintniecēm noteikta specifiska niša atrastos jebkurā pasaules valstī, taču civilizētā pasaulē nosacītie Gugenheima muzeja apmeklētāji nu nekādi nevēlētos, lai viņus saista ar šāda tipa personāžiem. Latvijā ne viens vien ošņājās ap StrīķesJuraša projektu kā Nagainis gar Cepļa akcijām, cerot tikt sarakstā, jo ekspluatēt piektā gada noskaņas viņiem šķiet drošākā biļete uz silto Saeimas beņķi.
Orientēšanās uz cilvēku zemāko instinktu kairināšanu pie laba gala parasti nenoved. Apelēt pie Strīķes & Co godaprāta šeit būtu veltīgi, taču domājošiem cilvēkiem gan derētu padomāt, vai šāda veida politiskās spekulācijas valstij dod kādu labumu, vai arī, tās atbalstot, pats nelaidies zemāk zaņķī?
