Latvijas bāriņtiesā šobrīd strādā apmēram 650 darbinieku, kuru ikdiena paiet, risinot dažādas sarežģītas situācijas un piedzīvojot gan uzbrukumus, gan pateicību. Bāriņtiesas darbinieku galvenais pienākums ir aizstāvēt bērnu tiesības situācijās, kad bērna veselība un dzīvība ir apdraudēta vecāku rīcības vai, tieši otrādi, bezdarbības dēļ. Bet - vai tas ir viegli paveicams uzdevums? Lai to noskaidrotu, aicinām savā ilgajā darba pieredzē dalīties bāriņtiesas locekli Gintu Dudeniču.
Kas jūs motivēja pieņemt šādu, varētu pat teikt, nepopulāru izvēli - strādāt bāriņtiesā?
Nevēlēšanās būt malā un ticība, ka varu vērst lietas par labu. Darbojoties bāriņtiesā, jau aizvadīti vairāk nekā piecpadsmit gadi. Esmu strādājusi četru novadu bāriņtiesās un dzīvojusi līdzi tam, kā bāriņtiesa attīstījusies kā institūcija un kā nostiprinājusies tās loma Latvijas bērnu tiesību aizsardzības sistēmā. Laiks, kurā dzīvojam, ir ārkārtīgi dinamisks - mainās cilvēki un vērtības, mainās sabiedrība kopumā un tās attieksme pret bērnu kā indivīdu. No bāriņtiesas darbinieka ik diena, ik situācija prasa spējas nekavējoši reaģēt un aizstāvēt neaizsargātos, brīžiem darot to pat pāri saviem spēkiem un saprašanai un nereti pakļaujot sevi visdažādākajiem, tajā skaitā arī dzīvības, riskiem.
Kas šajā darbā ir visgrūtākais? Vai raizes par jūsu fizisko drošību iespējamās vardarbīgās konfliktsituācijās ar klientiem?
Tā varētu šķist, bet - nē. Vislielāko pārdomu vērts vienmēr bijis jautājums - vai man ir tiesības lemt otra cilvēka likteni? Vai spēju pieņemt pareizāko lēmumu bērna nākotnei un vai man ir morālas tiesības izlemt, kurus cilvēkus nepilngadīgais sauks par mammu un tēti pēc tam, kad kopdzīve bioloģiskajiem vecākiem vairs nav bijusi iespējama. Atbilde ir viena - likums dod man šīs tiesības. Pat vēl vairāk - likums man uzliek šādus pienākumus. Skaidrs ir viens: ja esmu izvēlējusies šo profesiju, tad nedrīkstu nedarīt, nereaģēt un kavēties savā subjektīvajā nedrošībā un pārdomās, saudzējot personīgās sajūtās un emocijas, jo tas var potenciāli kaitēt bērna labbūtībai, kas ir bāriņtiesas darbības primārais mērķis.
Jūsu klienti ir arī krīzes situācijās nonākušas, tostarp nelabvēlīgas ģimenes, vardarbībā cietuši bērni... Kādi brīži ir visgrūtākie jūsu profesijā?
Tas ir brīdis, kad redzu bērnus blakus vecākiem, kuri knapi turas kājās. Manā darba pieredzē lielākais promiļu skaits bija 4,7 mammai, kuras aprūpē bija četrus gadus veca meitiņa. Kad skatos uz māti, kura reibumā skaļi kliedz un lamājas ar necenzētiem vārdiem un lien kauties. Tas ir brīdis, kad redzu baiļu un neziņas pilnās bērna acis. Jā, neslēpšu, šādās situācijās jūtos tik tiešām slikti. Es arī jūtos slikti, kad man jājautā bērnam, vai viņš ir seksuāli izmantots, un kad jādodas līdzi cietušajiem uz ekspertīzēm un pratināšanām. Jūtos neaprakstāmi slikti, kad bērns bailīgi stāsta par savu vecāku bezgalīgiem konfliktiem. Manas sliktās pašsajūtas iemesls šādās situācijās ir kauns. Kauns par to, ka spēcīgi, gudri, atbildīgi, zinoši pieaugušie tik smagi un bieži nodara pāri bērniem. Bet es jūtos labi, apzinoties, ka spēju pasargāt un aizstāvēt bērnus un ka manā varā ir situāciju mainīt, kurā cietēja lomā ir nepilngadīgais. Jūtos labi, kad vēlāk uzzinu, ka šiem pašiem daudz cietušajiem bērniem ir kādi panākumi, kad vēlāk bērni sagaida mani ar smaidu un prieku un lepni stāsta, cik labi viņiem šobrīd klājas. Tā ir neaprakstāmi skaista sajūta - redzēt mīlētus un lolotus bērnus. Šie brīži pārklāj visas negatīvas emocijas un dod spēku turpināt darbu. Šādās dienās es sapņoju par to, ka kādreiz bāriņtiesa pārstās eksistēt, jo pieaugušie uztvers bērnu kā vērtību, spēs viņu mīlēt, sargāt un rūpēties, jo vecāki mācēs šķirt savas neizdevušās attiecības cieņpilni, saglabājot emocionāli siltas un tuvas attiecības ar atvasēm. Bet līdz tam mums vēl tāls ceļš ejams.
Vai darbs bāriņtiesā ir pa spēkam ikvienam?
Jā un nē. Darbs bāriņtiesā neapšaubāmi prasa augstu profesionālu līmeni - normatīvo aktu pārzināšanu, prasmi ar likuma normām pamatot un argumentēt savu rīcību un lēmumus, kā arī spēju izturēt advokātu spiedienu tiesas sēdēs, kas varētu likt domāt, ka tas nav pa spēkam visiem. Bet, no otras puses, strādājot bāriņtiesā vairākus gadus, man izveidojusies stingra pārliecība, ka bāriņtiesas darbiniekam visās situācijās ir visupirmām kārtām jāpaliek cilvēkam, kas apveltīts ar vēlmi sadzirdēt citus, spēju just līdzi un gatavību rīkoties - un šīs kvalitātes jau ir daudz pieejamākas. Ja bāriņtiesas darbinieks zaudē šo attieksmi un spējas un koncentrējas, piemēram, tikai uz dokumentu aizpildīšanu, viņa darbs kļūst izteikti formāls un bezpersonisks. Vienaldzīgs cilvēks nedrīkst strādāt bāriņtiesā!
[Portālā nra.lv publicēts patiess un skaudrs pieredzes stāsts. -red.]
Manuprāt, vērtīgākas bāriņtiesas darbinieka īpašības ir izturība un uzdrošināšanās situācijās, kad tiek saņemtas apsūdzības un skarba kritika un pat no tuvākajiem kolēģiem izjusts atbalsta trūkums. Šādās reizēs man sniedz gandarījumu apziņa, ka konkrētajā situācijā tiešām esmu paveikusi visu, kas bijis manos spēkos. Kad pat smagākajos dzīves posmos redzu citu smaidus, sajūtu, ka atrodos savā vietā, un saprotu, ka bāriņtiesa ir mana pareizā profesionālā izvēle. Esmu tikai cilvēks, un arī man ir būtiski un patīkami dzirdēt atzinības vārdus. Kādi paldies vārdi visvairāk silda sirdi? Piemēram: “Jūs mums esat kā eņģelis”, “esat pirmā, kura gatava mums palīdzēt”, “paldies, ka iejaucāties mūsu strīdīgajā ģimenes situācijā”, “bērns teica, ka runās tikai ar jums”... Kāds varbūt teiks, ka tā ir patmīlības apmierināšana, bet es šādam apgalvojumam nepiekritīšu, jo zinu, kam cilvēki gājuši cauri un cik patiesībā vērti ir šādi šķietami vienkārši vārdi. Katrs paldies un katrs smaids mani iedvesmo turpmākajam darbam.
Ņemot vērā profesijas emocionālo fonu - kā un vai jums izdodas “nenest darbu uz mājām”?
Ikdienas darbā ir nepieciešams liels iekšējais spēks un emocionālā noturība, lai, risinot citu cilvēku nesakārtotās dzīves, spētu saglabāt savu un savas personīgās ģimenes mieru. Teorētiski ir skaidrs, ka darbu nest uz mājām ir slikti un nepareizi, bet gribot negribot tas caurvij manu ikdienu. Ir situācijas, kad man kā mammai vakarā ir jāatstāj savējie un jāaizbrauc - citreiz ar policiju, citreiz ar kolēģēm uz iepriekš neapsekotu vietu. Šādās reizēs mēs nezinām, kas mūs galamērķī sagaida un kad atgriezīsimies. Šādos mirkļos, atzīšos, satraukums pārņem gan vīru, gan bērnus. Un šis satraukums diemžēl ir pamatots - ir piedzīvoti draudi, ka mašīnai tiks izsisti logi, ir izskanējuši brīdinājumi, ka klients mūs sagaidīs ar cirvi, izkapti vai šaujamo rokā, ka mums uzrīdīs suni... Gāzes baloniņš vai elektrošokeris rokassomiņā ir pašsaprotamas lietas. Būtisks ir arī transporta jautājums - bieži nākas izmantot personīgo auto, jo lauku teritorijās piekļuve bāriņtiesas klientu mājām var būt apgrūtināta. Arī ierodoties galamērķī, tur piedzīvotais mēdz būt vairāk nekā pārsteidzošs. Nereti rodas jautājums - vai tiešām 21. gadsimtā šādos apstākļos vēl kāds dzīvo?! Taču izrādās, ka jā. Vēlāk mums šī realitāte jāpierāda pašvaldībām, lai aicinātu tās uz sadarbību.
Kādas no problēmsituācijām, ar kurām saskaraties, ir vissarežģītākās?
Īpaši sarežģīti un emocionāli smagi ir vecāku domstarpību gadījumi, kuros tiek iesaistīti juridiskās palīdzības sniedzēji. Vecākiem, kuri šķiroties nespēj savstarpēji vienoties par bērna aprūpes tiesībām, viņa dzīvesvietu, man rodas vēlme uzdot tikai vienu jautājumu - vai jūs paši vēlētos būt bērna vietā un ik nedēļu vai reizi divās nedēļās, neatkarīgi no paša bērna vēlmēm un sajūtām, pārcelties no vienām mājām uz otrām, no viena vecāka pie otra? Rezultātā izaug bērns, kurš nezina, kur ir viņa mājas, kur ir viņa ģimene un kurai vietai viņš ir piederīgs. Internetā atrodams rezonansi guvis sižets ar sekojošu stāstu: vecāki šķiroties strīdas par bērna turpmāko dzīvesvietu, un tiesas sēdes laikā tiesnesis viņiem jautā, vai viņi mīl savu bērnu. Abi vecāki ar pārliecību atbild, ka mīl, ka bērns viņiem ir visdārgākais cilvēks pasaulē. Tad tiesnesis vecākiem jautā: “Kā jūs domājat, vai es mīlu jūsu bērnu?” Un abi vecāki atbild, ka noteikti nē, jo tiesnesis bērnu nepazīst un nav pat redzējis. Tad tiesnesis turpina: “Ja tā - kāpēc jūs, divi mīloši vecāki, lūdzat man - personai, kas nemīl jūsu bērnu, lemt par jūsu bērna dzīvi?!” Cik spilgts un patiess stāsts! Arī bāriņtiesas darbinieki bieži vēlētos uzdot vecākiem šo jautājumu - pirms vicināt zobenus, padomājiet, ko no jūsu strīda iegūs bērns? Konfliktējot vecāki moka ne tikai viens otru, bet arī bērnu un secīgi arī bāriņtiesas darbiniekus, kuri ar laiku nereti emocionāli izdeg, uzdodot sev jautājumu - kāpēc man šis neprāts vispār ir vajadzīgs?
Bet noteikti ir arī pozitīvais. Kas jums palīdz un dod spēku turpināt darboties?
Jāatzīst, ka vairākos veiksmīgi atrisinātos gadījumos, kad bērnam tiek saglabāta ģimene un kad vecāki ir mainījuši attieksmi, rīcību un dzīves ieradumus, atzinības vārdus pelnījuši bāriņtiesas sadarbības partneri. Lai cilvēks mainītu savu domāšanu, nepieciešams laiks - tas nenotiek pēc vienas sarunas vai aiz bailēm no bāriņtiesas. Bāriņtiesai likums piešķir pienākumu un atbildību pieņemt lēmumus, bet milzīga loma atbalsta sniegšanā ģimenei ir sociālajam dienestam. Un arī šajā, sociālā darba profesijā noteicoša loma ir cilvēciskajam faktoram! Tāpēc vēlos teikt paldies mūsu tuvākajiem partneriem par gatavību strādāt ārpus darba laika, pievienoties reidam bērna meklēšanā, palikt naktī slimnīcā ar slimu mazuli, kuram ir augsta temperatūra un kurš tikko mežā atrasts piedzērušās mātes kompānijā, kā arī par atsaucību un izpratni brīžos, kad esam vienīgie, kuri var palīdzēt bērniem un viņu vecākiem. Vēlos arī pateikties pašvaldības policijai un Valsts policijas inspektoriem, ar kuriem kopā ikdienā dodamies uz izsaukumiem un kuri bieži piedalās krīzes situāciju risināšanā. Policistu klātbūtne ne tikai rada drošības sajūtu un fizisku aizsardzību no agresoriem - policisti ar līdzvērtīgu atdevi nakts laikā iesaistās krīzes centra meklējumos un dažādu veidu situāciju risināšanā, izrādot empātiju un gādību pret bērnu. Mūsu sadarbība ir būtiska gadījumos, kad bērni cietuši no noziedzīga nodarījuma - šādās reizēs spēja sarunāties, ieklausīties, izzināt un vienoties par turpmāko rīcību ir palīdzējusi vairākiem bērniem. Bāriņtiesas sadarbības partneri ir izglītības iestādes, psihologi, tiesu eksperti, ārsti, krīzes centri un ārpusģimenes aprūpes centri. Neviens no mums nav tik gudrs un spējīgs kā mēs visi kopā. Mūsu spēkos ir savlaicīgi sniegt atbalstu bērnam un ģimenei, bet tikai ar nosacījumu, ka nebūsim vienaldzīgi un neklusēsim, bet rīkosimies. Mūs nedrīkst dalīt pēc svarīguma, ietekmes un varas pakāpes - katrai iestādei ir sava loma, bet mūs visus vieno rūpes par bērnu. Neatkarīgi no noskaņojuma, algas apmēra, savstarpējām attiecībām un klientu attieksmes mums katrā situācijā jāatceras, ka mūsu rīcība ietekmē cilvēkus un neaizsargātus bērnus. Mana lielākā vēlme ir, lai katrs speciālists, kura darbs saistīts ar bērniem, atceras šo, un lai Latvijas iedzīvotāji mūs, tajā skaitā arī bāriņtiesu, visupirmām kārtām uztver kā atbalstošu un palīdzošu, nevis sodošu iestādi.
26. martā tika atzīmēta bāriņtiesas darbinieku diena. Lai izceltu darbinieku drosmi, pašaizliedzību un ieguldījumu bērnu un ģimeņu labklājībā, 25. martā plkst. 10.00 interesenti bija aicināti pievienoties tiešsaistes diskusijai “Atklāti par bāriņtiesu”, kurā varēja uzklausīt speciālistu viedokli par sabiedrībā aktuāliem ar bāriņtiesas darbību saistītiem jautājumiem, kā arī uzzināt pieredzes stāstus no bāriņtiesas darbinieku ikdienas.
Publikāciju sagatavojusi Bērnu aizsardzības centra Kompetenču pilnveides nodaļa.
