Par bērnu masveida nozagšanu no Ukrainas ir ierosinātas daudzas krimināllietas, tajā skaitā arī Starptautiskajā krimināltiesā. Atrast un atgūt bērnus no Krievijas ir ļoti grūti. Bet pavisam mazu bērnu gadījumos – pat neiespējami
Ukrainas prezidenta administrācijā ir izstrādāts Krievijas nozagto bērnu atgriešanas plāns, kura īstenošanā aicinātas palīdzēt arī citas valstis, vēsta “360TV Ziņneši”.
Kira ir augusi Mariupolē, agrā bērnībā viņai nomira mamma, bet tēvs tika nogalināts, Krievijas karaspēkam ienākot Ukrainā. Tolaik būdama 12 gadu vecumā, Kira kopā ar citu bērnu grupu bēga prom no Mariupoles. Sprāgstot mīnai, viņa guva ievainojumus un nokļuva Doņeckas slimnīcā.
“Mums atņēma visus dokumentus. Mūsu stāvā atradās karavīri no tā dēvētās Doņeckas Tautas republikas, viņi mēģināja ar mums komunicēt un deva konfektes. Es tās neēdu, mazums, ko viņi tajās bija ielikuši. Pēc tam mani sāka vadāt no slimnīcas uz slimnīcu, nevienā no tām mani negribēja laist ārā. Viņi domāja, ka es aizbēgšu,” stāsta Kira.
Šādu taktiku Krievija izmanto bieži. Lai noslēptu pēdas, no Ukrainas nozagtie bērni tiek vairākkārt pārvietoti no vietas uz vietu. Darja Herasimčuka, Ukrainas prezidenta padomniece, atklāj: “Bez vecāku gādības palikušie bērni ir mazākā daļa no tiem bērniem, kurus nozaga Krievija. Visbiežāk zog bērnus no viņu bioloģiskajām ģimenēm. Lielākajai daļai piespiedu kārtā uz Krieviju izvestajiem bērniem ir bioloģiskās ģimenes Ukrainā.”
Oficiāli tiek lēsts, ka kopumā no Ukrainas ir nozagti no 200 līdz 300 tūkstošiem bērnu. Bet konkrētas ziņas ar vārdiem, uzvārdiem un personas kodiem ir tikai par nepilniem 20 tūkstošiem bērnu, par kuru izvešanu ir saņemti iesniegumi. Lai viņus atgrieztu, tiek veiktas operatīvas darbības.
“Līdz šim neviens no bērniem nav atgriezts Ukrainā pēc Krievijas iniciatīvas. Nevienu reizi nav bijis tā, kāda no Krievijas instancēm vai organizācijām būtu pateikusi: bērnam ir bioloģiskie radi Ukrainā un esam gatavi viņu atdot. Bērnu atgriešana ir ļoti sarežģīts process, jo vienots mehānisms neeksistē un katrs gadījums ir individuāls. Mēs arī nevaram detalizēti atklāt to, kādā veidā pašlaik tiek organizētas bērnu atgriešanas operācijas, jo tas rada risku, ka nākamreiz šis veids var nenostrādāt,” papildina Darja Herasimčuka.
Pirmās krimināllietas par bērnu nozagšanu tika ierosinātas jau 2014. gadā pēc Krimas aneksijas. Ukrainas ģenerālprokurors Andrijs Kostins to sauc par Ukraiņu tautas genocīdu un kara noziegumu: “Mēs redzam, ka šie noziegumi nav vienkārši atsevišķi incidenti. Tos plāno un īsteno Putins pats personīgi. Ir tādas krimināllietas, kad vecākus piespiež parakstīt dokumentus, kas pilnvaro kaut kādu personu, bez vārda un uzvārda, uzraudzīt bērnus. Vai arī mums ir pavisam brutālas lietas - kad cilvēkus izlaiž cauri filtrācijas nometnēm, kur vecākus vienkārši nodala no bērniem.”
Visgrūtāk ir atrast pavisam mazus bērnus, kuri ir, piemēram, gada vecumā un vēl neapzinās, ka viņi ir ukraiņi. Mazuļus ļoti ātri nodod adopcijai, izmainot viņu vārdus un tautību.
Kiru Doņeckas slimnīcā atrada viņas vectēvs. Ar viņu meitene arī dzīvo pašlaik. Viņa nodarbojas ar dejām un sapņo par to, ka karš drīz beigsies. Tad Kira aizbrauks uz Mariupoli un sameklēs savu māju. Vai arī tās gruvešus.
