Nav pareizi, ka aktieriem ir beztermiņa darba līgumi, jo aktiera darbs un profesija paģērē zināmu projekta statusu, komentējot pēdējā laika diskusijas teātra vidē, intervijā aģentūrai LETA saka Dailes teātra direktors Juris Žagars. Viņš arī atzīst, ka pašlaik Latvijas teātros īsā laika posmā ir notikuši vairāki skandāli, kas rada turbulenci nozarē.
Vaicāts par pēdējā laikā izskanējušajiem skandāliem teātros, Dailes teātra direktors Juris Žagrs skaidro: "Ja runā par aktieru pāriešanu jeb rotāciju no viena teātra uz citu, es gribētu lietot šo vārdu, nevis "pārvilināšana". Kā saka valodnieki, "vilināt" esot no vārda "viltus", šis ir cits gadījums. Citā teātrī strādājošiem aktieriem Dailes teātris vienkārši izsaka piedāvājumu ar identiskiem nosacījumiem kā saviem aktieriem, un tad viņi to vai nu pieņem, vai nepieņem. Es pavasarī Kultūras ministrijas (KM) sasauktajā Teātru padomes sapulcē teicu, ka, līdzko medijos parādījās pārējo teātru sašutums un ziņa, ka vienmēr ir bijušas tādas kā nerakstītas vienošanās, ka viens teātris nepiedāvās otra teātra jaunajiem aktieriem darbu, un tāda kārtība ir bijusi gadiem, mēs uzreiz saņēmām no Konkurences padomes vadlīnijas, ka tā nedrīkst. Arī teātra nozarē, tāpat kā jebkurā citā, nedrīkst būt prakse, ka viens darba devējs neuzrunā cita darba devēja darbiniekus, jo ir kādas nerakstītas vienošanās. Tas izrādās būtu smags Eiropas konkurences tiesību pārkāpums. Brīva darbaspēka konkurence ir attiecināma pilnībā uz visām nozarēm, tostarp teātriem, un te nevar būt atrunas par ētiku. Šis precedents ar "troksni", kas sacēlās sakarā ar Dailes teātra izteiktajiem darba piedāvājumiem citu teātru aktieriem, manuprāt, beidzās ar nesliktu iznākumu, jo ieviesa zināmu skaidrību par procedūru.
Ap šo notikumu saceltais troksnis mums pašiem arī bija savā ziņā noderīgs, jo mēs vismaz sapratām, kas ir kas. Diemžēl atsevišķu kolēģu reakcijas ir grūti uzskatīt par korektām. Es gribu uzsvērt: teātri savā starpā konkurē, tas ir pilnīgi normāli, un mēs noteikti esam konkurenti. Padomju laikos teātri bija valdošajai varai noderīgs ideoloģisks ierocis, līdz ar to tiem bija privileģēts statuss un ne par ko savstarpēji nevajadzēja cīnīties. Šodien teātris ir tāda pati ekonomiska vienība kā jebkurš cits uzņēmums tirgus konkurences apstākļos un pakļaujas tiem pašiem likumiem. Nezinu, var jau būt, ka vienkārši tirgū saasinās konkurence un tas arī kādreiz izsauc turbulences starp tirgus dalībniekiem, tas ir normāli.
Nākamais troksnis bija ap jauniecelto NT direktoru Māri Vītolu, par kuru man nav citu ziņu, kā tikai tās, kas ir lasāmas presē. Man gan būtu komentārs par procesu, kādā tika izvēlēts jaunais NT direktors. Manuprāt, tas iespējams bija par daudz birokratizēts, kas nav pareizi. Teātra uzdevums ir radīt labu mākslu, ko cita starpā var pārdot, proti, radītais mākslas darbs interesē pietiekami lielu skaitu skatītāju, lai teātris finansiāli varētu sevi uzturēt. Lai sasniegtu šādu rezultātu, neder birokrātiski formāls teātra direktora izvēles process, kā tas, iespējams, ir citās valsts kapitālsabiedrībās, kuru darbības rezultāts pamatā ir ekonomiskie rādītāji.
Manā ieskatā nav pareizi, ka konkursa komisiju veidoja pārsvarā ierēdņi, viens režisors un viena konkurējoša teātra direktors. Labāk būtu, ja komisijā ietilptu pamatā nozares profesionāļi, piemēram, teātra kritiķi, kompetenti kultūras žurnālisti, citi nozares zinātāji, kuriem ir sapratne par to, kādam jābūt teātrim un kā tas top. Rezumējot, komisijā būtu jābūt mazāk ierēdņu, kas lēmumus pieņem formāli, saskaitot punktus un vairāk kultūras jomas profesionāļu, kas lēmumus pieņem, zinot nozari no iekšienes un tādēļ labāk prognozējot rezultātu. Tāpat es domāju, ka komisijai noteikti jāvērtē pretendentu reputācijas riski. Māra Vītola gadījumā man ir jautājums, vai tiešām neviens no komisijas neizvērtēja tos faktus, kurus dienasgaismā izcēla žurnālisti. Visticamāk, ka šajos ziedojumos Vītolu uzņēmumiem nav nekā nelikumīga, tomēr būtu bijis labi, ja komisija būtu uzdevusi jautājumus (visa informācija ir publiska un pieejama "Lursoft") un viņam būtu iespēja daudz ko izskaidrot arī komisijai, tādējādi šo tēmu vēlāk noņemot no dienaskārtības.
Vēl viens būtisks aspekts. Cilvēks var pretendēt uz teātra direktora amatu tikai tad, ja viņš nāk ar savu māksliniecisko programmu. Ja pretendents pats nav režisors, tad viņam jānosauc konkrēts uzvārds tam cilvēkam, kurš šo māksliniecisko programmu īstenos un ar kuru viņam ir vienošanās par to. Es nezinu, vai konkursa komisija direktora amata pretendentam pajautāja, kas būs tas mākslinieciskais vadītājs, ar kuru viņam ir vienošanās par kopdarbu. Māris Vītols, protams, nevarēja zināt, ka līdzšinējam mākslinieciskajam vadītājam Elmāram Seņkovam 1.augustā beidzās līgums, tomēr Vītolam vajadzēja pajautāt Seņkovam, vai viņš sevi redz jaunajā komandā. Tāpat komisijai tomēr vajadzēja vismaz noskaidrot, kāda ir teātra kolektīva attieksme pret "top" kandidātiem, nu vismaz apmēram, kāda ir "temperatūra" kolektīvā. Tas nenozīmē, ka teātra kolektīvs var nobalsot, kuru kandidātu vēlas, tomēr nebūtu slikti, ja kolektīva skatījums būtu viens no kritērijiem. Pats pēdējais - komisijā noteikti bija jābūt kultūras ministram. Tas tomēr ir NT, kura nākamais direktors uz pieciem gadiem tiek izvēlēts. Ceru, ka arī šis rezultāts palīdzēs nākotnē procesu veikt tā, lai izvairītos no šādiem "pēcgrūdieniem".
Ja runājam par Liepājas teātra aktieru "dumpi", tad tur izveidojās pata situācija, kā šahā. Starp citu līdzīga kā NT, kad daļa aktieru uzrakstīja vēstuli KM, ka vairs nevēlas Jāni Vimbu direktora amatā. Tā ir situācija, kurā izejas nav. Ja streiko aviokompāniju stjuarti, varbūt vēl var rast risinājumu, bet, ja streiko vairākums pilotu, tad viss ir beidzies. Un Liepājas teātrī bija šāds "pilotu streiks". Ja liela daļa aktieru pasaka, ka vairs nevēlas strādāt ar konkrēto direktoru, tad vadībai - KM vai konkrētajā gadījumā Liepājas pašvaldībai - lielu manevra iespēju vairs nav.
Ja runājam par pēdējo nosacīto dumpi pirms četriem gadiem Dailes teātrī, kad aktieri iebilda pret toreizējo māksliniecisko vadītāju Džilindžeru, situācija bija vienkāršāka. Aktieri vērsās pie direktora, kurš to risināja. Savukārt, ja aktieri nav apmierināti ar direktoru, kā tas bija NT un Liepājas gadījumā, viņi vēršas pie teātra dibinātāja - KM vai pašvaldības. Tomēr īsti normāla šāda situācija nav. Ko vēlas aktieri? Mākslinieciskos panākumus - pilnas zāles, kritikas atzinību - un godīgas algas. Ja kāds no šiem faktoriem vai sliktākajā gadījumā abi divi ilgstoši iztrūkst, var gaidīt neapmierinātību.
Rezumējot manu atbildi uz jautājumu par pēdējā laika skandāliem teātros, vissliktākais tā visa rezultātā ir iespējams nozares reputācijas kritums. Reputācija ir ļoti svarīga, jo tā palīdz piesaistīt gan skatītājus, gan sponsorus. Ar "lūzeriem" neviens negrib pīties. Emocionāli runājot, man sāp, ka šīs turbulences ir iedragājušas teātra nozares prestižu, ka mēs esam tādi "vienmēr ar kaut ko neapmierināti".
"
