Vairumam politiķu esot potenciāls rīkoties saskaņā ar kristīgajām vērtībām, līdzīgi Eiropas Parlamenta deputātiem neaizmirst par vietējiem iedzīvotājiem, jo īpaši tiem, kam klājas grūtāk, cerīgs ir Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcas prāvests Andris Kravalis, kurš nesen kosekrēts par Rīgas arhidiecēzes ģenerālvikāru. Savukārt KNAB pārbaude par iespējamiem aģitācijas pārkāpumiem katoļu baznīcās likšot bīskapu aicinājumu izplatīt vēl aktīvāk. Par baznīcas un valsts šķirtību un reizē nenodalāmību, kristīgajām vērtībām politikā Latvijā un Eiropā Neatkarīgās intervija ar A. Kravali.
Neatkarīgā: - 4. maijā Rīgas Doma baznīcā ar Romas pāvesta svētību tikāt svinīgi ordinēts par bīskapu Rīgas arhidiecēzē. Ko īsti nozīmē šis jaunais amats, kā tas izpaudīsies?
Andris Kravalis: - Bīskapi katoliskajā baznīcā ir apustuļu pēcteči, viņu pienākums ir kopā ar pāvestu un viņa pakļautībā rūpēties par vietējo baznīcu. Bīskapus katoliskajā baznīcā izvēlas un apstiprina pāvests, kurš ar bullu pasludina un pilnvaro jaunā bīskapa iesvētīšanu. Pirms tam pāvesta sūtnis, apustuliskais nuncijs, veic aptauju ne tikai garīdznieku, bet arī ticīgo vidū, lai kandidātus stādītu priekšā pāvestam. Bīskapu pirmais uzdevums ir sludināt Dieva Evaņģēliju. Bīskapa kalpojums ir saistīts ar baznīcas pārvaldi, viņa uzdevumus definē kanoniskās tiesības, un par tām tiek atgādināts pāvesta bullā. Bīskapa ordinācijas rituālā ar astoņkārtīgu jā kandidāts uzņemas veikt apustulisko kalpojumu, uzticīgi un neatlaidīgi sludināt Evaņģēliju, sargāt tīru un nedalītu ticības mantojumu, saglabāt Baznīcas vienību kopā ar visu bīskapu kārtu, uzticīgi paklausīt apustuļa Pētera pēctecim, būt par tēvu Dieva tautai, rūpēties par nabagiem, meklēt nomaldījušos un lūgties par Dieva tautu.
- Jūs to darījāt arī iepriekš!
- Jā, protams, arī patlaban turpinu kalpot sv. Marijas Magdalēnas baznīcā, lai gan tagad šī kalpošana un atbildība vairs nav tikai par draudzi, bet aptver visu Rīgas arhidiecēzi. Kā bīskaps esmu nozīmēts par palīgbīskapu arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam.
- Pirms nepilna gada Latvijā viesojās pāvests Francisks. Ko Latvijai, cilvēkiem devusi viņa vizīte?
- Pāvests Francisks ir Romas katoļu baznīcas galva un arī Vatikāna valsts vadītājs. Viņš vienā vizītē apmeklēja visas Baltijas valstis, kuras bija pirmās valstis Eiropā, kuras pāvests apmeklēja valsts vizītē kā Vatikāna vadītājs, atbildot uz mūsu valsts un baznīcas lūgumu. Manuprāt, cilvēki nepievērš uzmanību tam, ka pāvesta vizītei bija valstisks raksturs, kurai neviena cita valsts amatpersonas vizīte - pēc cilvēku apjoma, līdzdalības un rezonanses pasaulē - nav līdzvērtīga. Šis notikums Latvijai ir devis milzīgu atpazīstamību pasaulē, stiprinājis mūsu identitāti, veicinājis ekumenismu, ļāvis kristiešiem pilnīgāk izdzīvot Latvijas simtgades žēlastību. Pāvests Francisks ir un paliek spilgtākā un ietekmīgākā kristīgas pasaules morālā autoritāte, un viņa kalpošanas stils ir izteiksmīgs piemērs gan mūsu valsts amatpersonām, politiķiem, gan visai Dieva tautai Latvijā.
- Jūsuprāt, simboliski, ka tas notika valsts simtgadē, atgādinot, ka kristietība ir valsts būtiska daļa, identitāte?
- Nenoliedzami, tas ir viens no aspektiem. Protams, vizīte labi sakrita ar valsts simtgadi, bet pāvests neapmeklē valstis tikai tāpēc, ka tām ir jubileja - ir kaut kas dziļāks par simtgadi. Nevar nedomāt par svētā pāvesta Jāņa Pāvila II Baltijas valstu apmeklējumu pirms 25 gadiem, kā arī reformācijas 500 gadu piemiņu.
- Tuvojoties kārtējām vēlēšanām, aktualizējas jautājumi par baznīcas un valsts, politikas attiecībām, kā arī Eiropas kopīgajām, tostarp kristīgajām, vērtībām. Pirms runāt par tām, gribētu jautāt, kādos rakursos skatāma Satversmē noteiktā baznīcas atdalītība no valsts vienlaikus ar tās preambulā teikto, ka «Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā», citastarp, veido arī «kristīgās vērtības». Raugoties plašāk, gan valsts, gan baznīca tomēr ir cilvēki, kurus nevar atdalīt, tāpat notiek ekumēniskie dievkalpojumi, valsts varas pārstāvji zīmējas Aglonā, pāvesta vizīte bija valsts vizīte, baznīca pilda arī sociālās, izglītības funkcijas...
- Paldies, ka jūs to tik labi apkopojat. Tie ir jautājumi, kurus pārdomājam baznīcā, draudzēs. Vai politiķis, uzsākot politisko darbību, var nolikt pie malas savu kristīgo pārliecību, piederību draudzei un teikt, ka tagad politikā ir neitrāls, bez reliģijas, bez pārliecības, bez saknēm, bez nemirstīgas dvēseles… tikai politiķis? Vairāk nekā 80% politiķu ir kristieši.
- Ir tāda statistika?
- Balstos uz viņu kristības sakramenta saņemto žēlastību. Cits jautājums, cik politiķi dzīvo un rīkojas saskaņā ar baznīcas sociālo mācību, bet viņiem ir šis potenciāls.
- Potenciāls ir?
- Apslēpts noteikti, jautājums, cik viņi to apzinās un izmanto. Es ticu, bet baznīcā neeju. Es ticu, bet man neatliek laika… Līdzīgi pasaulē ir daudz cilvēku ar latviskām saknēm, bet cik viņi sevi pozicionē kā latviešus un nes Latvijas vārdu? Kristietībā ir kas dziļāks par latviešu kultūru un piederību Latvijai, tās aicinājums ir daudz universālāks. Katru mēnesi eju gan uz Saeimas kapelu, gan Rīgas domes kapelu, satiekos ne tikai ar deputātiem, politiķiem, biroju darbiniekiem, kuri ir izslāpuši pēc lūgšanas, Dieva vārda un ir dažādu konfesiju draudzes locekļi.
- Tas izpaužas arī politiskos lēmumos?
- Baznīcas mērķis sniedzas daudz tālāk nekā politika. Godprātīgi strādājot, politiķi var ļoti daudz ko ietekmēt, uzlabot, bet baznīcas uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem rīkoties pēc sirdsapziņas, atbildēt par lēmumiem, veicināt cilvēkos garīgo kultūru, atgādināt par atgriešanās nepieciešamību. Neviens no mums šeit nebūsim mūžīgi, tāpēc centīsimies dzīvot atbildīgi ne tikai līdzcilvēku, bet arī Dieva priekšā. Mums, garīdzniekiem, ir iespēja to labāk saskatīt, jo esam klātesoši pie cilvēku dzimšanas un aiziešanas mūžībā, cenšamies būt klāt dažādos pārbaudījumos, slimībās un grūtībās. Dzīve ir dāvana un reizē noslēpums, kuru esam aicināti atklāt un iepazīt.
- Un to jūs gribējāt arī atgādināt ar Latvijas bīskapu konferences aicinājumu kristiešiem aktīvi piedalīties Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, balsojot par ģimenes vērtību aizstāvjiem, tostarp abortu un viendzimuma attiecību legalizācijas pretiniekiem, kas arī tika nolasīts katoļu baznīcās? Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) šajā saistībā ir sācis pārbaudi par iespējamiem aģitācijas pārkāpumiem katoļu baznīcās...
- Par kādiem pārkāpumiem jūs runājat?
- Par to runā KNAB, kurš sācis pārbaudi, bet arī piebildis, ka var būt, ka pārkāpumi netiks konstatēti.
- Ja mani aptur ceļu policija un pārbauda dokumentus, to nevajadzētu publicēt visai Latvijai, sakot, ka bīskaps ir apturēts un pārbaudīti viņa dokumenti! Nevajadzētu sabiedrībā veicināt aizdomu politiku!
- Vajadzētu tamlīdzīgus paziņojumus sniegt tikai tad, ja pārkāpumi patiešām fiksēti?
- Šis nav pirmais gadījums. Bet mums ir daudz kopēja ar KNAB misiju, kuram gribu novēlēt labi pildīt savus pienākumus. Šīs sadarbības rezultātā, pateicoties medijiem, sabiedrība tiešām ir daudz labāk iepazīstināta ar katoliskās baznīcas vērtību sistēmu, pilsonisko atbildību un kristiešu pienākumu balsot. Par šo vēstījumu ne tikai ticīgie, bet visa sabiedrība ir izrādījusi daudz lielāku interesi, nekā cerējām. Vairāki vecāka gadagājuma cilvēki draudzē man ir lūguši šo bīskapa vēstījumu.
- Šo aicinājumu?
- Tas pat nav aicinājums, bet atgādinājums par pilsonisko pienākumu, tās ir vērtības, kuras nāk no Kristus evaņģēlija, kuras ne tikai katoļu bīskapi, bet darba grupa ir sagatavojusi. Turklāt tur neviena politiska partija vai kandidāts nav nosaukts.
Baznīca šoreiz ir trāpījusi mērķī, un pretspēks dāvā apziņu, ka ir jāstrādā vēl mērķtiecīgāk. Tas, kas rakstīts bīskapu aicinājumā, ir vēl ļoti, ļoti maigi teikts par to situāciju, kurā esam. Bīskapi nav pateikuši neko jaunu vai ārkārtēju, bet pilda viņiem uzticēto misiju. 22. maijā Latvijas Universitātē tiks prezentēts Katoliskās Baznīcas sociālās mācības kompendijs latviešu valodā. Personīgi parūpēšos, lai tas būtu pieejams gan politiķiem, gan citām valsts struktūrām.
- Tādēļ jautāju par baznīcas atdalītību no valsts un to, kā pirmsvēlēšanu laikā tā tiek interpretēta pēc kāda vēlmēm. Ja jums pārmet neatļautu aģitāciju, tad acīmredzot ir izpratne, ka baznīcai par politiku, jo īpaši pirms vēlēšanām, nedrīkst būt viedoklis.
- Ir valstis, kur vēlēšanu kampaņas un balsu skaitīšanas urnas ir baznīcās. Vēsturiski ir valstis, kur politiķi, pat prezidenti ir bijuši garīdznieki. Mums baznīca varbūt nav pietiekami aktīvi atgādinājusi par pilsonisko pienākumu pret valsti. Mums ir viena no vissliktākajām situācijām Eiropā jauniešu līdzdalībā politiskajā dzīvē…
- Domājams, KNAB pārbaudīs Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā ietverto ierobežojumu baznīcu ēkās un lūgšanu namos izvietot aģitācijas materiālus, kas uzskaitīti: «izkārtnes, stendi, afišas, tāfeles, slietņi, novietoti plakāti, reklāma skatlogos un citas tamlīdzīgas reklāmas». Jūsuprāt, ar tā ievērošanu viss kārtībā?
- Piedodiet, bet ko tur var atklāt, ja tas ir publiski izplatīts, presei iedots teksts? Vai jūs kādam punktam nepiekrītat? Vai baznīca nosliecas par kādiem politiķiem, partijām, vai tā atgādina pamatlietas, kas ir cilvēka sūtībā ierakstītas - sirdsapziņa, cieņa, godīgums, ģimene? Evaņģēlijs runā par bērnu audzināšanu, cilvēka rīcību un atbildību sabiedrībai, cilvēku kopienu. Pret kuru no vērtībām jūs gribētu iebilst, teikt, ka baznīcai par to nevajadzētu runāt? Tā rīkoties nozīmē milzīgu tumsonību vai evaņģēlija nezināšanu. Veids, kā tas tiek darīts, mūs ir ļoti mobilizējis, un domāju, tas nebūs pēdējais dokuments un baznīca caur šo notikumu turpinās vēl aktīvāk paust evaņģēliskās vērtības.
- Sakāt, ka neviena partija nav konkrēti nosaukta, ir pausts evaņģēlijs. Tādā veidā baznīca ir saglabājusi politisko neitralitāti, vai tai nemaz nav jābūt neitrālai?
- Pareizi, mums nav jāmeklē politiskā neitralitāte, mums ir Kristus evaņģēlija mandāts un atbildība Dieva priekšā, tostarp par to, vai esam pateikuši vietā un laikā to, kas jāsaka! Un šis nodalītības princips palīdz baznīcai būt brīvai un nenogurstoši atgādināt par šīm vērtībām. Citām konfesijām varbūt ir grūtāk, jo tās, iespējams, ir politiski nebrīvākas sava viedokļa izpausmes veidos. Bet katoliskā baznīca, īpaši pāvests, kurš nepārtraukti satiek politiķus, diplomātus, viņiem pastāvīgi atgādina viņu pienākumus. Pāvests ir arī valsts vadītājs, un Vatikānam ir milzīga ietekme uz citu valstu dzīvi, jo netiek lietota politika kā instruments, bet ticība, kas ir kaut kas daudz vairāk, tā ir pārliecība, tās ir cilvēku attiecības, vīzija par cilvēka sūtību. Tas iet daudz tālāk par šo valsti un pasauli, salīdzinot ar to, pie kādām robežām paliek politiķi.
- Principā nebūtu arī nekas pārkāpts, ja arī tiktu nosauktas konkrētas partijas, vai tas jau būtu likuma vai iekšējo normu pārkāpums?
- Pirmkārt, jāsaprot, kas šo jautājumu ir pacēlis. Neviens neparakstās, neviens nejūtas atbildīgs, nav ar ko runāt. Jūs zināt, kurš izteica šīs šaubas, kurš tās tiražē, no kurienes tas nāk?
- Domājat, ka tas nav pats KNAB, kurš pēc savas iniciatīvas sācis pārbaudi?
- Un jūs domājat, ka tas ir KNAB, ka tā ir viņa iniciatīva?
Es tiešām lepojos ar šo tekstu un darīšu visu, lai cilvēki labāk ar to iepazītos. Šādus vēstījumus bīskapu konferences izplata ļoti bieži, kad tas skar pirmsvēlēšanu kampaņas, jo baznīca atgādina nemainīgās evaņģēlija vērtības.
- Citastarp bīskapi aicina arī vērtēt, vai kandidāts ir gatavs rūpēties par trūcīgām ģimenēm. To vispār var izdarīt Eiropas līmenī?
- Deputātiem, kurus ievēlēs EP, nav jāaizmirst savas valsts, cilvēku stāvoklis Latvijā. Baznīcas un īpaši bīskapa pirmā prioritāte ir trūcīgie, ceļinieki, slimnieki, atstumtie, tie, kuri ir projām no mājām. Draudzes ir aicinātas kļūt par Dieva žēlsirdības, piedošanas un solidaritātes vietu visai sabiedrībai. Ģimene ir sabiedrības pamatšūna, un ar godprātīgu un kompetentu rīcību deputāts var panākt ļoti daudz.
- Vēstījumā aicināts balsot par tiem, kuri «aizstāv dzīvību, ģimeni un katras dalībvalsts tiesības pašai noteikt likumdošanu šajās jomās». Jūtat arvien lielāku centralizāciju un Briseles vēlmi iejaukties valstu politikā, kultūrā, reliģijā arī šajos un arī citos jautājumos?
- Esmu Latvijas patriots un lepojos, ka esmu Eiropas Savienības (ES) pilsonis - un tā ir gan mūsu tautas izvēle, gan vēsturiskā patiesība. Mēs nesakārtosim savu valsti, visā vainojot Briseli un tur sēdošos politiķus… sāksim ar savu māju slieksni… Domāju, ka tā mums ir dāvana - būt daļai no ES, pat ja dažbrīd tā ir apjukusi, pagurusi vai norūpējusies. Mēs paši neesam uzticīgi tam Eiropas tēvu modelim, ko viņi ir vēlējušies, veidojot mūsu valstu savienību.
- Eiropa kļuvusi mazāk vērtīborientēta, mazāk kristīga? Piemēram, Līgumā par Konstitūciju Eiropai, par kuru arī Latvijas parlamentā balsoja pirms 15 gadiem, netika akceptēta atsauce uz kristīgām vērtībām, līdzīgi kā citos dokumentos, kur tiešām vairāk domāts par ekonomiku.
- Eiropai ir milzīgs potenciāls. Tas, ka vairāk nekā 70 gadus dzīvojam miera apstākļos, ir ļoti liels ieguvums, tāpat iespēja baudīt Eiropas kultūras mantojumu, brīvi pārvietoties... Nevajadzētu aizmirst arī to, ko Eiropa ir ieguldījusi mūsu zemē un turpina to darīt. Ja mums Latvijā nedzimst bērni, tad tā nav Eiropas problēma, ja nevaram nopļaut savas platības un sakārtot savas lietas, nevajag vainot Eiropu! Ja cilvēki šeit nerunā latviski, ja nemāca bērniem latvisko dzīvesziņu un tēvzemes mīlestību, tad tā nav Eiropas vaina. Nav jāmeklē ārējais ienaidnieks vai sazvērestības teorijas, bet jāpaskatās, vai tā nav sirds korumpētība - grēks, netikums, slinkums, egoisms vai nepateicība.
No mūsu lēmumiem un rīcības būs atkarīgs tas, kādā vidē dzīvojam, ko veidojam un vēlamies nodot tālākām paaudzēm. Pāvests Francisks savā grāmatā Pazemības ceļš min, ka cilvēka sirds var būt ne tikai individuāli nocietināta, bet var izveidot ap sevi veselu sistēmu, ieiet triumfālismā, bieži vien nodarot pāri ne tikai līdzcilvēkiem, bet tautai, tās kultūrai.
- Lai vairāk nostiprinātu šo sirdsapziņas faktoru politikā, vai pašiem mācītājiem aktīvāk tajā jāiesaistās? Ne tikai ar viedokļa paušanu medijos, baznīcā, konferencēs, petīciju parakstīšanu, bet arī pašiem kandidējot vēlēšanās? Ko varam secināt par mācītāja Pētera Sproģa sākotnējo piekrišanu un vēlāko atteikšanos no kandidēšanas uz Valsts prezidenta amatu, par tā sauktās mācītāju partijas, kas vēlāk izkristalizējās kā Šlesera partija, darbību politikā?
- Lai arī katoļu baznīca pēc būtības neiesaistās politikā, tās uzdevums ir Evaņģēlija gaismā izvērtēt notiekošos procesus, iestāties par kopējo labumu, aizstāvēt cilvēka cieņu un viņa aicinājumu, kā arī būt nomodā par kristīgām un cilvēciskām vērtībām. Baznīcas kanoni aizliedz garīdzniekam kandidēt vēlēšanās vai piederēt politiskai partijai. Tajā pašā laikā viņi ir atbildīgi Dieva un cilvēku priekšā par Dieva valstības pasludināšanu, sociālo taisnīgumu, cilvēka aicinājumu, cieņu, brīvību. Baznīca vienmēr būs nomodā par dzīvības svētumu no ieņemšanas brīža līdz dabīgai nāvei, par mīlestībā un atbildībā dibinātu laulību, taisnīgi atalgotu darbu.
Varbūt mēs kā garīdznieki pietiekami neatgādinām baznīcās par tēvzemes mīlestību un politisko atbildību. Tomēr ir jāuzmanās, lai kancele nekļūst par politinformācijas vai politisko cīņu vietu, jo tā garīdznieks aizmirst cilvēka pārdabisko aicinājumu. Kancele nav politisko interešu pasludināšanas vieta. Tieši tāpēc garīdzniekam ir svarīgi saglabāt gara brīvību, atvērtību un žēlsirdību. Bīskaps ir gans visiem - arī cilvēkiem no dažādām partijām, ar dažādiem uzskatiem un pārliecībām.
Baznīcas atdalītība no valsts nozīmē abu minēto institūciju savstarpējās pastāvēšanas atzīšanu, un tas palīdz baznīcai saglabāt un apliecināt savu sūtību un iekšējo brīvību. Jurists Ringolds Balodis teicis, ka «baznīca valstī ir dzīvs un darbīgs institūts, kas institucionāli gan ir nošķirts no valsts pārvaldes, taču līdzdarbojas un ir neatdalāms no konkrētās valsts problēmām un negācijām». Tāda ir arī Eiropas pieredze. Piemēram, Francijā prezidents Emanuels Makrons regulāri tiekas ar bīskapiem, viņš nenāk pie baznīcas kā pie politiskā spēka vai kā pie potenciāliem vēlētājiem, bet, labi apzinoties kristietības spēku, vēlas būt dialogā un patiesībā.
Evaņģēlija vēsts skan cauri laikiem, nesašaurināsim savus ideālus līdz politiskiem lēmumiem, partiju cīņām, bet raudzīsimies mūžības perspektīvā!
