Ar Latvijas Valsts himnu un citām garīgām dziesmām 4. maijā, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, tika pieskandināta cilvēku pārpildītā Rīgas Doma baznīca. Šajā, visai Latvijas tautai tik zīmīgajā dienā tur notika jaunā Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapa Andra Kravaļa konsekrācijas dievkalpojums.
Daudzkārt dievkalpojuma laikā skanēja klātesošo aplausi. Pirmoreiz tie ieskanējās ļoti ģimeniski un silti, redzot, kā bīskapu Andri uz ordinācijas dievkalpojumu Doma baznīcā ieved divi viņa miesīgie brāļi, priesteri Kravaļi - Juris un Ilmārs. Un Andris viņiem abiem pa vidu. Dievkalpojumā piedalījās un notiekošajam kopā ar citiem katoļticīgajiem līdzi dzīvoja mamma Marija Kravale, arī vecākais no brāļiem Kravaļiem - Ainārs - un māsa Mārīte. Bīskaps ar pāvesta lēmumu Dievkalpojumā piedalījās bīskapi, priesteri un katoļi no visas Latvijas un ne tikai, arī dažādu konfesiju garīdznieki, valdības pārstāvji. «Dārgais priesteri Andri, Kristus tevi šodien vēlas, pateicoties Dieva tautas izteiktajam atbalstam un pāvesta lēmumam, sūtīt savā pļaujā ordinēta bīskapa statusā, lai tu nestu cilvēkiem patiesības gaismu, atbrīvotu tos no nabadzības attiecībā uz patiesības iepazīšanu,» dievkalpojumā teica Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Jauniesvētītais palīgbīskaps A. Kravalis izmantoja pirmo iespēju dievkalpojuma laikā vispirms pieiet pie savas mātes un pateicās viņai. Viņš arī sacīja paldies Dzīvības Mātes institūtam, kurā guvis formāciju un kura loceklis viņš ir, kā arī visiem citiem klātesošajiem par klātbūtni tik svarīgajā brīdī. A. Kravalis sacīja paldies arī luterāņu konfesijai par doto iespēju būt šajā dievkalpojumā luterāņiem piederošajā Doma baznīcā, kur ir plašums un iespēja satilpt visiem gribētājiem. Tāpat jaunais bīskaps pateicās Rīgas diacēzes arhibīskapam, kas iesvētīja viņu par diakonu, tagadējam kardinālam Jānim Pujatam, kas viņu iesvētīja par priesteri, kā arī Rīgas arhibīskapam metropolītam Z. Stankevičam «par viņa izrādīto uzticību, cieņu un iespēju būt viņam blakus un kalpot Dievam, arī mācoties no viņa parauga». Savas uzrunas noslēgumā A. Kravalis sacīja: «Šodien ir svētki. Īpašā veidā tie ir mūsu zemes un tautas atgūtās neatkarības svētki. Un tāpēc šeit un tagad būtu attiecīga Valsts himna, kas ir kā mūsu tautas lūgšana un pateicība.» A. Kravalis uzsvēra, ka bīskapa aicinājums ir visciešākā veidā saistīts ar kalpošanu, ar Dieva tautas mīlestību. Svinību noslēgumā ikviens klātesošais tika aicināts uz Doma dārzu, kur varēja personīgi sveikt A. Kravali.
Mammai bira prieka asaras Jaunākais brālis no Kravaļiem - katoļu priesteris Ilmārs - Neatkarīgajai par Andri sacīja īsi: «Viņš ir cienīgs kalpot.» Jaunā bīskapa Andra māmuļa Marija Kravale Neatkarīgajai atzina, ka ziņa par dēla paaugstinājumu ir nākusi negaidīti. «Biju ļoti uztraukusies. Jutos pacilāta un saviļņota, kad redzēju Andri ejam cauri Doma baznīcai kopā ar brāļiem. Asaras bira. Nevarēju savaldīt,» viņa atzinās. Pat sapņos nekad neesot rādījies, ka dēls varētu kļūt par bīskapu. Taču nevarot arī teikt, ka tas ir pārsteigums. Arī M. Kravales brālis Antons Boldāns, kurš jau ir viņsaulē, ir bijis priesteris un savulaik aicināts kļūt par bīskapu, taču veselības problēmu dēļ atteicies. «Būt par bīskapu - tā tomēr ir liela atbildība. Liela slodze. Jāzina daudzas valodas. Brālis izvērtēja un saprata, ka vecuma vainu dēļ, dzirdes pasliktināšanās dēļ vairs šo atbildību uzņemties nevar. Un tomēr no mūsu dzimtas viens cilvēks ir uzņēmies šo atbildību. Tas ir Andris,» sacīja M. Kravale. Viņa priecājās, ka Andrim tik nozīmīgajā dienā kopā ar viņu bija visi trīs brāļi un māsa. Vienīgi tētis Antons Kravalis, kurš ir 1. grupas invalīds pēc pārciestā insulta, nevarēja atbraukt uz Rīgu. Marija pauda, ka Kravaļiem ir ļoti raksturīgas ciešas ģimeniskas saites un visus vienojošā ticība Dievam. Dzimtai ir arī turpinājums. Vecākajam dēlam Aināram ir seši bērni un astoņi mazbērni. Meitai Mārītei ir trīs dēli. «Tāda pacilātība, Doma baznīcas skaistums un cilvēku garīgais gaišums, savstarpējā mīlestība un lepnums par mūsu novadnieku A. Kravali padarīja šo dienu par ļoti piepildītu. Mūs visus šajā dienā vienoja arī domas par mūsu dārgo Latviju, svinot tās neatkarības atjaunošanu,» Neatkarīgajai sacīja Gulbenes katoļu draudzes locekle Ināra Vinceviča, kura bija atbraukusi svinēt šo dienu Rīgā kopā ar citiem katoļiem. Gulbenes katoļu draudzes locekle Genovefa Laicāne bilda, ka atceras Andri vēl kā mazu zēnu, kurš piecu bērnu ģimenē ir uzaudzis gulbeniešu acu priekšā, izdzīvodams bērnību pieticībā, agri iemācoties būt labs palīgs saviem vecākiem Antonam un Marijai visos mājas darbos. «Agri viņš nolēma iet kalpošanas ceļu. Visa viņa biogrāfija burtiski virzīja puisi kļūt par garīdznieku. Andris ir dzīvs cilvēks, jauns cilvēks, kurš iepazina laicīgo dzīvi, bet garīdzniecība bija apzināta viņa paša izvēle. Jāteic, ka viņā ir tāda iezīmes. Viņš vienmēr bijis miermīlīgs cilvēks. Tāds, kuram nepatīk strīdi un kurš vienmēr gājis, lai samierinātu cilvēkus. Tagad Andris ir bīskaps. Mums, gulbeniešiem, tas ir liels gods un lepnums,» sacīja G. Laicāne. Monika Sila
