Ābrams Kleckins: Cilvēki kļūst īsti cilvēki caur mīlestību
 
Ābrams Kleckins: «Domāju, ka latvieši, kuri uzņēmās atbildību par tautu, nespēja ar to tikt galā. Kā var notikt tā, ka ceturtā daļa cilvēku pamet savu zemi? Kā var novest tik tālu, ka cilvēki vispār nesaprot, kā rast sev vietu savā dzimtenē?» ©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Mākslas zinātņu doktora, kino zinātnieka, jauno žurnālistu skolotāja Ābrama Kleckina skatījumā uz pasauli, cilvēku un Latviju šoreiz uzsvērts atbildības trūkums.

- Kas no visa norišu lēruma Latvijā un ārpus tās jums tagad šķiet mums visbūtiskākais?

- Esmu daudz domājis, kas pēdējos gados notiek ar pasauli, ar cilvēci un ar Latviju. Vai jūs atceraties sevi un visu tautu, kad cīnījāmies par valsts neatkarības atjaunošanu? Kāda uzņēmība, kāda atbildība, kāds prieks par cilvēkiem! Un kas notiek ar mums pašlaik? Svinam no sirds valsts simtgadi? Un ko mēs tai dāvājam? To, ka cilvēki pamet Latviju, jo neredz iespēju atrast sev vietu savā dzimtenē? Kas ar mums notiek un, galvenais, kāpēc? Visi mediji pilni ar vainīgo meklēšanu, tas pats nepārtraukti skan cilvēku sarunās. Bet ar to viss arī beidzas. Slikti ir tāpēc, ka ir slikti, bet mēs ciešam no tā. Gandrīz katrs ir pārliecināts, ka ar viņu viss būtu kārtībā, bet citi tur augšā…

- Kāpēc?

- Arī Latvijā cilvēki nejūtas atbildīgi par to, kas notiek. Un - vienmēr vainīgie ir citi. Pirmo reizi es ar to sastapos, kad sākās jaunā dzīve. Kad mēs tikām iekšā Rīgas Latviešu biedrībā, tad vienu reizi mēnesī tur sanāca inteliģence. Sēžu un domāju, kas notiek? Visi sūdzas. Latvijas inteliģence. Viņiem iet slikti, grūti. Bet - viņi taču darīja labu. Un ko nu? Es neizturēju un pateicu: klausieties, mūsu rokās taču bija vara, bet - mēs to paši atdevām. Neviens mums to neatņēma. Mēs to atdevām un aizgājām savās lietās. Tad - par ko mēs tagad sūdzamies?

Jā, latvieši kā tauta ir ļoti labi darba darīšanā. Izpildīšanā. Viņi to dara ar atbildību un gādā, lai viss būtu padarīts līdz galam un pareizi. No šī viedokļa tā ir ļoti daroša tauta. Bet šai tautai veidojoties, attīstoties, nekad nav bijis iespējas veidot pašiem savu valsti. Viņiem šajos 500 gados, kamēr veidojās latviešu tauta, nebija tādas pieredzes. Viņi visu laiku bija spiesti pildīt aizrādījumus. Tur bija vācieši... Tie darīja tā, lai latvieši labi iemācītos strādāt. Bet - nevis lai paši rīkotos ar savu zemi.

Tāpēc tas - vainīgi citi - mūsos iesēdās ļoti stipri. Kārlis Ulmanis principā gribēja labu. Tā, kā viņš saprata, kas ir labs. Viņš vienkārši paņēma varu un pateica: es esmu galvenais. Viss! Un lielākā sabiedrības daļa atviegloti uzelpoja: beidzot Latvijai ir Saimnieks, kas par visu uzņemsies atbildību un ieviesīs kārtību. Ar ko tas beidzās Ulmanim un Latvijai, mēs visi zinām. Taču arī pašlaik arvien biežāk daudziem šķiet, ka galvenā nelaime ir tā, ka Latvijai trūkst Saimnieka. Bet pēc būtības tās ir alkas pēc vieglas dzīves, kuras veidošana nebūs jāuzņemas pašam, jo to viņam uzdāvinās.

Tauta tā nevar attīstīties. Tā nevar iet uz priekšu, ja cilvēki paši neuzņemas atbildību. To var panākt, tikai izveidojot valstī īstu demokrātiju. Bet - kāpēc tas, kas ir pie mums, nav demokrātija? Tieši tāpēc, ka mēs neesam izgājuši ceļu uz demokrātiju. Mums nav demokrātiskas dzīves pieredzes.

- Ja elektorāts tiešām vairs nav suverēns, bet masa, kurai vairs netiek piedāvātas idejas un politiķu pārliecība, bet kura tiek apstrādāta ar gauži tehnoloģiskiem paņēmieniem, tad demokrātija nez vai izdosies.

- Demokrātija tomēr var izdoties. Mums ir divas lielas problēmas. Pieaugušajiem trūkst pašapziņas. Un - mēs audzinām tādus pašus, kas neuzņemas atbildību par valsti.

Turklāt - es tiešām vairs nezinu, ko var darīt esošā demokrātijā, kāda tā ir pašlaik vai kādu to mēģina taisīt. Tā nedod nekādu iespēju faktiski kaut kā iejaukties mūsu valsts dzīvē. Ne vairāk kā - ievēlēt! Bet - ko nozīmē ievēlēt? Valstī, kur demokrātija nekad agrāk nav bijusi? Tādās vēlēšanās, kādas tās ir tagad? Pilsoņi saņem vairākus kandidātu sarakstus, no kuriem ir jāizvēlas viens. Vairumā gadījumu viņi tos nepazīst un orientējas no visāda veida reklāmas un propagandas. Un to dēvē par tautas izvēli. Vecajās demokrātijās, kur vēlētājiem ir liela pieredze, šādas vēlēšanas ir pieņemamas. Taču jaunajās tās vairāk vai mazāk tuvojas farsam.

Jaunajām demokrātijām ir absolūti nepieciešama vēlēšanu mažoritārā sistēma. Kā tā tiek veidota? Katrs novads izvēlas tikai vienu vienīgo savu pārstāvi parlamentā. Pārstāvi! Viņš aizstāv sava novada un tā iedzīvotāju intereses, kā arī to domas par valsts problēmu risināšanu. Ja viņš ar to netiek galā, novads var atsaukt viņa pilnvaras. Man reiz bija tikšanās ar angļu deputāti, kura teica, ka viņa jau 30 gadus esot šajā lomā. Jautāju: kā tas notiek? Viņa saka: nu, kā - man vajag, mazākais, divas reizes mēnesī aizbraukt uz turieni - pastāstīt, kā man veicas ar uzdevumiem, kas notiek parlamentā, uzzināt - ko viņi par to domā, kā viņiem veicas…

Tā viņas vēlētāji kļūst par pilsoņiem, kas jūtas atbildīgi par valsti, un jūt, ka viņi patiešām piedalās tās dzīvē. Tas, varbūt, dod ne tik daudz valsts veidošanai, cik to cilvēku veidošanai, kas ciena sevi, savu valsti un jūtas atbildīgi par to.

- Vai esat pārliecināts, ka te šī sistēma nostrādās pozitīvi?

- Es to nepiedzīvošu... Tas prasa, domāju, piecdesmit, varbūt pat simt gadus. Bet ir jāsāk! Tas ir katram cilvēkam saprotams. Un - pats galvenais - tad mēs sāksim saprast to, ko mēs darām ar bērniem un ko nedrīkst darīt. Ne tikai ģimenes līmenī. Pirmām kārtām jāsāk ar skolas līmeni.

- Kas tad jādara, lai mūsu bērni būtu gatavi dzīvot sabiedrībā, uz kuru ejam?

- Kas ir jānodrošina izglītībai? Ir divi uzdevumi. Pirmais - mums ir jādod cilvēkam tādas zināšanas, lai viņš varētu saprast, kur ir viņa īstā vieta pasaulē. Atrast savu vietu - tas ir ļoti svarīgi. Otrs - ar izglītību nepietiek, jāpanāk, lai cilvēks kļūtu par personību. Tas ir galvenais. Taču mūsu izglītības sistēmā to bieži vien neapzinās.

Lai būtu skaidrs, ko tas nozīmē, atsaukšos uz savu pieredzi. Atnākot uz pirmo nodarbību augstskolā, saku tā: mums te nebūs priekšnieku un apakšnieku. Mēs visi kopā darīsim vienu darbu. Vienkārši - jums ir sava loma, man - cita, bet jādarbojas mums kopā. Lai mēs nonāktu līdz tam, ka jūs jutīsieties patstāvīgi un spējīgi. Jums nav jāklusē, ja jums liekas, ka es runāju kaut ko nepareizu. Sakiet, un mēs kopā to izdiskutēsim. Un, ja taisnība būs jums, es teikšu, ka jums ir taisnība.

Turklāt - mēs dzīvojam ar pilnīgi dažādu pieredzi. Tas nenozīmē, ka mana ir labāka. Man tā ir citādāka. Tāpēc mums ar tām pieredzēm ir jāapmainās.

- Bet reiz jūs teicāt: «Mēs nezinām - ko nozīmē mācīt augstskolā.» Kāpēc mēs to nezinām? Ja neapjēdzam, neesam kā pienākas izzinājuši šo citādumu, ko varam iemācīt?

- Mēs nezinām divas lietas. Tie, kuri atnāk skolā no universitātēm, paši ir izgājuši skolu, kurā nemāca atbildību. Viņiem ir atbildība tikai par atzīmēm. Par izpildīšanu. Kas ir labs skolotājs? Tas, kurš ne tikai labi zina savu priekšmetu, bet saskata katrā skolniekā arī cilvēku. Protams, tādi skolotāji ir. Bet - viņi ir diezgan vientuļi.

- Taču cilvēki, par kuriem runājam, ir šajā laikā jau pieauguši. Un, tieši pateicoties arī viņu citādumam, it kā vajadzētu notikt adekvātākai, laikmetīgākai paaudžu nomaiņai visos līmeņos, ieskaitot varu. Kāpēc tā nenotiek?

-Tāpēc, ka nav tādas paaudzes.

- Kā nav? Es redzu jo daudzus jaunus, spējīgus, gudrus cilvēkus, kuri manī rada lepnumu.

- Bet viņus taču uz šo maiņu nekas neved. Kāpēc viņi nepārņem varu? Tāpēc, ka viņi nejūtas par to atbildīgi. Tāpēc jau es uzstāju, lai viņi domā līdzi, rod atbildes, saprot - ja viņi paši netaps atbildīgi par to, kas notiek, nekas nenotiks. Ja nenāk abas šīs lietas. No vienas puses - tu kļūsti izglītots, no otras - tu cieni sevi un cieni citus. Tu jūties patstāvīgs, zini, ka tev ir tiesības un spējas darīt to, kas vajadzīgs. Bet to nevar paveikt dažās dienās. Lūk, par to ir runa. Nevis par to, kādā valodā jāmāca. Jo vairāk valodu, jo labāk.

Cilvēkbērni ir jāmāca tā, lai viņi saprot, par ko viņi atbild. Es tikai pavisam nesen sapratu, kā mani audzināja. Man ļoti paveicās, kaut augu vienkāršā ģimenē starp cilvēkiem bez lielas izglītības. Viņi nebija bagāti. Liela ģimene - desmit cilvēki sēdās pie galda. Es - pats mazākais. Visi sēdēja pie galda, pārrunāja visādas lietas, un es jau no trīs gadiem varēju piedalīties. Un par mani nesmējās. Smējās par mani (es pats jaunākais, mazākais) mani trīs brāļi. Pēc tam. Bet nekad - pie galda. Tas taču ir fantastiski.

Vai arī - liels pagalms Smiltenē.... Latviešu bērni, ebreju bērni... Un - tur nebija nekāda antisemītisma, mēs visi dzīvojām ļoti kopīgi. Reiz ar kādu vienaudzi sastrīdējāmies, un es pateicu: ak, ja tu tā, es pateikšu brāļiem, viņi tev parādīs. Bet brāļi uz mani paskatījās un teica: nekā - tu to savārīji, tev pašam ar to jātiek galā. Es arī tiku, taču pēc ilga laika uzzināju, ka mani brāļi satikās ar mana «ienaidnieka» brāli un norunāja, kā lai mēs atkal kļūstam par draugiem.

Mana mamma bija ļoti kluss cilvēks. Neteica neviena skaļa vārda. Bet - kad gāju skolā, man, kā visiem, iedeva dienasgrāmatu, lai vecāki paraksta. Mamma uzrakstīja: «Mans dēls pats atbild par savu izglītošanu. Es neparakstīšu. Ja ir kaut kādas problēmas, lūdzu, paziņojiet. Es, protams, piedalīšos.» Zināt, ar ko tas beidzās? Es sāku saņemt no skolotājiem maziņas vēstulītes, kuras jādod mammai. Kas par lietu? Viņas gribētu atnākt un parunāties ar mammu.

Kāpēc es to stāstu? Ne tādēļ, lai teiktu, cik esmu labiņš. Bet lai sacītu, ka tas ir izdarāms! Un tas mūsdienu pasaulē ir jāizdara. Citādi bērni šodien vairs neuzskata, ka vecāki kaut ko saprot. Viņi uzskata, ka ir gudrāki. Un ir arī vecāku grupas, kuras uzskata, ka viņi, protams, ir gudrāki. Tā nevar!

- Pirms pāris gadiem teicāt, ka gribat saprast, kas notiek ar šo pasauli. Esat sapratis?

- Centos, bet apgalvot nevaru. Mūsdienu pasaulē cilvēces stāvoklis ir visai pretrunīgs. No vienas puses, cilvēce ir sasniegusi tādu varenību, ka spēj pārveidot visu planētas dabu savām vajadzībām un iedomām. Bet, no otras puses, tā spēj iznīcināt pati sevi. Un pats traģiskākais ir tas, ka cilvēce un tieši tās varenākā daļa arvien biežāk rīkojas tā, ka tās pašiznīcināšana var notikt pat it kā nejauši. Apmēram tā, kā bērnam ar sērkociņiem. Kāpēc par to publiski gandrīz nerunā? Kāpēc arī mūsu valstī tā priecājas par jauno ieroču iegūšanu? Cilvēcei, pirmām kārtām tiem, kam ir vara, jāsaprot, ka problēmu risināšana mūsdienu apstākļos ar kara līdzekļiem ir nepieļaujama, ka tikai savstarpēja problēmu risināšana un visiem dalībniekiem derīgu rezultātu atrašana ir īstais ceļš uz nākotni.

- Bet, teiksim, vārds «globalizācija» it kā apzīmē veselumu, taču reāli - ģeopolitika ne uz kādu veselumu netiecas un rādās būt visai fragmentēta, pretrunīga...

- Te ir divas dažādas lietas. Viena - stāsts par to, kas notiek ar cilvēci kā tādu. Otra - kas notiek ar cilvēku. Ar katru gadu rodas arvien vairāk tādu cilvēku, kuri domā tikai par sevi un cenšas ieņemt labāko vietu. Un - šādas iespējas kļūst arvien lielākas. Izglītībai nav nozīmes. Nozīme ir tam, kas tev pieder, un tam, ko tev kāds tā vai šitā spēj līdzēt. Cilvēks kļūst arvien primitīvāks. Un tas notiek arvien ātrāk un ātrāk. Tas ir ļoti bīstami.

Bet cilvēce no tā nokļūst arvien sarežģītākā stāvoklī. Jo rodas arvien vairāk nepieciešamību draudēt, cīnīties citam ar citu, lai tiktu pie varas.

Pa īstam globāls ir amerikānis. Jo viņam patīk viss, kas ir, ja viss ir tāds, kā viņam patīk. Uz to mēs arī ejam. Un tas ir šausmīgi.

- Kas šajā cilvēka un cilvēces transformāciju kontekstā tagad ir valsts?

- No vienas puses, globalizācija it kā grib visus apvienot. Bet reāli - nē. Un tas nav arī iespējams. Jo mēs esam interesanti cits citam tieši ar atšķirību.

Te iznāk tā, ka tie, kam ir vara, grib ielikt mūs visus vienā stallī. Pārējie darās, kā var. Piemēram, paskatieties, ko tagad runā par attiecībām. Kaut vai par vīriešu un sieviešu attiecībām. Tāda cūcība, tāda necieņa! Kaut vai pret to, ka caur īstu sievietes un vīrieša kopību rodas nākamā cilvēce. Cilvēki kļūst īsti cilvēki caur mīlestību. Uz to mums ir jāiet. Un tad viss ies uz priekšu.

- Jūs teicāt, ka tehnoloģijas apsteigušas cilvēku. Un vēl reiz sacījāt, ka «varas apziņa attīstās ātrāk nekā mūsu izpratne par to, kas notiek». Joprojām tā uzskatāt?

- Tas ir tas pats. Jo daudz vieglāk ir izdomāt kaut kādu jaunu lietiņu, kuru var pārdot, nekā meklēt risinājumus. Es vēl labi atceros to dīvaino grupu, kas valsts atjaunošanās laikā uzņēmīgi uzstājās ar lozungu: «Priekš kam mums rūpnīcas? Pie velna!» Bet tagad dzīvojam valstī, kurā cilvēkiem nav kur strādāt.

- Kādi jums šķiet latvieši pēc savas valsts neatkarības atjaunošanas?

- Domāju, ka latvieši, kuri uzņēmās atbildību par tautu, nespēja ar to tikt galā. Kā var notikt tā, ka ceturtā daļa cilvēku pamet savu zemi? Kā var novest tik tālu, ka cilvēki vispār nesaprot, kā rast sev vietu savā dzimtenē?

- Tātad arvien neesam iedomājušies, ka esam valsts. Reiz teicāt: «Mums vajag vienreiz iedomāties, ka esam valsts.»

- Cilvēkam ir vajadzīga valsts, valstij vajadzīgi cilvēki. To daudzi saprot, bet tas nenozīmē, ka daudzi pilsoņi apzinās, ka tas varētu attiekties arī konkrēti uz viņiem.

- Vai redzat kādas pozitīvas vēsmas, kvalitātes saistībā ar nākamajām Saeimas vēlēšanām?

- Gribētos cerēt, ka atradīsies tādi latvieši, kas gatavi uzņemties atbildību par valsti, kas saprot, ko grib tauta. Tomēr pagaidām diemžēl nekas vēl to neapliecina.

- Jūs esat teicis, ka latviešiem būtu jālepojas ar savu dzīvotspēju. Vai šodien pagātne patiesi mums ir attīstības pamats?

- Ir jāsaprot, ka latviešu tauta šodien ir atbildīga par saviem bērniem. Un ne tikai bērniem. Bet arī tām paaudzēm, kas izdzīvoja apstākļos, kad nebija citu iespēju. Tagad ir. Bet mēs arvien domājam tik sīki. Tā ir tā problēma. Ir divas lietas, kas nosaka īstas tiesības uz sevis cienīšanu - kad tu saproti, kāpēc tu dzīvo, un kad tu spēj to arī realizēt. Šīs divas kopā veido cilvēku un veido tautu. Par to ir jādomā.