Intervija ar valodnieci sociolingvisti, vadošo pētnieci Dr. Vinetu Poriņu: par strīdus izraisījušo jauno mācību saturu, par projektu Skola 2030, kas veicina latviešu valodas un literatūras marginalizāciju, par latviešu lingvistisko uzvedību un mazākumtautību skolu pāreju uz mācībām valsts valodā.
- Sabiedrības neizpratni raisa tā dēvētais jaunais mācību saturs, kas ietver latviešu valodas un literatūras mācīšanu nevis atsevišķā modulī, bet gan ieliekot latviešu valodu visu Eiropas Savienības valodu grozā kā vienu no valodām, proti, neizceļot to kā latviešiem galveno valodu. Kur tad paliek prioritātes?
- Latviešu valoda ir grozā kopā ar svešvalodām, latviešu literatūra savukārt ir kopā nevis ar latviešu valodu, bet ir kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslu grozā. Netiek ņemti vērā Latvijas apstākļi: latviešu valoda nav tādā situācijā kā, piemēram, angļu valoda, kas ir viena no lielajām valodām un kas eksistēs, kaut arī blakus būs desmitiem minoritāšu valodu. Latviešu valoda var attīstīties tikai Latvijā. Projekta vadībā tiek runāts, ka valodu grozs ir vienīgais atbilstošais, jo neliks taču latviešu valodu pie dabaszinībām vai matemātikas... Tas ir demagoģiski un ciniski. Latvijas Universitātē vadīju kādu starptautisku projektu starpkultūru izglītībā skolām, kas ieguva ES Integrācijas fonda 1. vietu, un tajā ir šai situācijai atbilstoša atziņa, ka izglītība ir patiesi politisks jautājums un ka «ir ļoti būtiski atzīt izglītības politisko dimensiju, kas daudzreiz, noslēpta zem pedagoģijas neitralitātes, izliekas esam «zinātniska» un «neitrāla»». Mēs jau 2004. gadā šajā projektā pamatojām to, ka ir vajadzīgs jauns izglītības saturs, un tā nav nekāda novitāte, kā šodien tiek apgalvots. Bet neviens jau nevarēja iedomāties, ka tas tiks realizēts tādā formā, kā tika izdarīts ar latviešu valodu un literatūru. Notikušas vairākas diskusijas, un skolotāji no tām aizgājuši lielā neizpratnē. Piemēram, viņi uzzināja, ka sporta stundās vairs nebūšot sacensību momenta, kā rezultātā nebūšot arī skolu iekšējās un savstarpējās sacensības utt., no standarta pazudusi sporta veidu pamatu apgūšana. Tad tā būs vienkārši tāda... kustēšanās.
- Acīmredzot līdzīgi būs arī ar latviešu valodu un literatūru - būs tikai «kustēšanās».
- Jā, iespējams. Bet ir ārkārtīgi būtiski, lai jau pamatskolā latviešu valoda tiktu apgūta kā sistēma. Projekta novitāte ir tā, ka valodu modulī latviešu valoda pamatskolā netiks apgūta kā sistēma. Tiem, kas veido mācību materiālus vidusskolai, būs ļoti grūti uz kaut ko balstīties. To var redzēt jau programmās, kuras patlaban tiek raksturotas kā nepabeigti melnraksti, bet tas neatbilst patiesībai, tieši pretēji - tie ir vienīgie izstrādātie dokumenti, kas tika doti ekspertiem vērtēšanai. Šajos dokumentos pirmajai klasei mācību materiāli ir angļu valodā... Mani kolēģi, kuriem angļu valoda ir kā otra dzimtā valoda, izteicās, ka šie materiāli ir diezgan sliktā angļu valodā.
- Nesaprotu, kāpēc, mācot latviešu valodu, mācību materiāli ir angļu valodā?
- Es to arī nesaprotu. Viena speciāliste, veidojot programmu 7. klasei, rosināja latviešu valodu mācīties no tvitera un grafiti.
- Vajadzētu mācībām pievienot arī Facebook valodu...
- No grafiti tekstiem izvairīties nevarēs, tie būs visur. Ieskatam var izmantot kādu piemēru, taču pamatā balstīties uz to... Saprotu, ka tas darīts tāpēc, lai noturētu skolēnu uzmanību. Vērtējot jauno mācību saturu, ir aizmirsts, ka īpaši pamatskolā valodas sistēma un struktūra ir tās, kas palīdz cilvēkam veidot gan lingvistisko domāšanu, gan valodas izjūtu. Ar svešvalodu apguves metodiku to nevar attīstīt. Tas viss patlaban brauc otrā grāvī. Pirmais grāvis bija padomju okupācijas periodā, kad valodas apguves mācību materiāli tiešām bija kļuvuši pārāk sarežģīti. Pētījumi gan liecina, ka bērns dzimtās valodas gramatikas struktūru apgūst jau mātes klēpī. Taču tagad, kad bērns sāks iet pirmajā klasē, viņu mēģinās atradināt no šīs iedzimtās prasmes.
- Šis jaunais saturs jau ir akceptēts?
- Iespējams, ka mūsu ieteikumus tomēr ņems vērā. VISC vadītājs Guntars Catlaks solīja, ka šādu risinājumu varētu apsvērt un realizēt. Protams, valoda jāmācās katrā priekšmetā, un būtu labi, ja sporta skolotājs prastu pareizi pateikt, piemēram, darbības vārdu pavēles izteiksmē. Pērn, starp citu, bija ideja par kombinēto eksāmenu, proti, ka latviešu valodas eksāmena elementus iekļaus kādā citā eksāmenā, piemēram, argumentētā esejā vēsturē un vērtēs arī latviešu valodas prasmes. Tā kā sabiedrības pretestība bija liela, Izglītības ministrija atteicās no šīs idejas. Ļoti ceru, ka izdosies arī latviešu valodai un literatūrai izveidot atsevišķu moduli un latviešu valodu turpinās apgūt ar dzimtās valodas metodiku, nevis galvenokārt ar svešvalodu metodiku.
- Izskatās, ka tas viss notiek apzināti: latviešu valoda tiek padarīta par nesvarīgu, tā tiek marginalizēta. Ar ko tas draud mūsu valodai?
- Tas ir politisks mājiens, ka latviešu valoda Latvijā ir tāda pati valoda kā krievu, vācu vai vēl kāda cita. Diskusijā Latvijas Pašvaldību savienībā 20. martā, kurā piedalījās arī projekta Skola 2030 vadītāja Zane Oliņa, man iebilda, kad es teicu, ka latviešu valodai un literatūrai jābūt vienā modulī un atsevišķi no citiem priekšmetiem. Viņa brīnījās, ka es kā sociolingviste varu izcelt vienu valodu pāri citām
- Vai Zane Oliņa nezina, ka latviešu valoda ir valsts valoda, līdz ar to tā atrodas privileģētā stāvoklī?
- Nu, tā ir attieksme. Bet valodas statusa pazemināšana norāda uz to, ka tā ir pretimnākšana kādiem iespējamiem imigrantiem, kuri nezina latviešu valodu. Arī Zane Oliņa to apliecināja: ko darīs tas viens svešais, kurš atnāks uz skolu, kur mācībvaloda ir latviešu? Skolēni iesākumā būtu iedalāmi grupās pēc viņu latviešu valodas prasmes. Kad valoda apgūta, skolēns pāriet nākamajā līmenī un mācās kopā ar citiem. Ja visi skolēni mācās kopā, ir nepieciešams skolotāja palīgs, kurš tulko mācībstundas vielu. Tomēr pie mums par to vairs nerunā. Taču nedrīkst pazemināt mācību līmeni šāda viena bērna dēļ. Zinu, ka ķīniešu bērns piecu mēnešu laikā labi apgūst latviešu valodu, krievvalodīgais bērns latviešu bērnudārzā dažos mēnešos latviski runā brīvi.
- Protams, bērni taču nav atpalicīgi otrgadnieki.
- Nav. Bet šā projekta veidotāji acīmredzot uzskata, ka ir gan. Protams, latviešu valodas mācīšanā var izmantot svešvalodu apguves elementus, taču tiem nevajadzētu būt pamatā. Pētot projekta Skola 2030 veidošanu, sapratu, ka diezgan daudz elementu aizgūts no starptautiskajām iestrādnēm un ka tas ir lielā steigā tapis darbs bez izpratnes par Latvijas situāciju.
- Bet varbūt tas tika darīts tīšām: lai noniecinātu latviešu valodu un literatūru? Un kas - saskaņā ar šo projektu - notiks ar stundu skaitu valodai un literatūrai?
- Tādi procesi nejauši nenotiek, lai arī vārdos atbalsts latviešu valodai ir. Atslēgas vārds latviešu valodas statusa degradēšanai projektā ir pielāgošanās jau esošajiem un potenciālajiem imigrantiem. Tomēr, ja latviešu valodu jaunajā saturā valsts finansētajās skolās neizcels ārpus svešvalodām, latviešiem nebūs nevienas vietas pasaulē, kur to apgūt kā dzimto valodu. Nav garantiju, ka latviešu valodai būs lielāks stundu skaits nekā svešvalodām. Latviešu valodas stundu skaitu sāka samazināt jau deviņdesmito gadu sākumā. Jaunajā projektā plānots visām valodām vienots stundu grozs, un nav pat zināms, vai paliks solītās piecas stundas. Kā var apgūt valodu ar samazinātu stundu skaitu?
- Nekā nevar apgūt. Pēc tam tīmeklī - un ne tikai tur vien - lasām ārprātīgus tekstus...
- Tieši tāpēc valodai un literatūrai vajadzētu būt atsevišķā modulī, lai neatņemtu mācībstundas. Daži, protams, teiks, ka jauniešus vajag darba tirgum sagatavot, tāpēc angļu valodai jāpiešķir lielāks stundu skaits. Bet, ja jaunākā paaudze labi neapgūs latviešu valodu, ar to būs viegli izrīkoties kā ar darba ņēmējiem, jo nebūs attīstīta domāšana, spriestspējas.
- Sanāk tā, ka to, ko Latvijas ienaidnieki nepaveica 2012. gadā, izprovocējot valodu referendumu, tagad veiksmīgi pabeigs jaunais mācību saturs?
- Tā sanāk. Tas patlaban tiek darīts, pateicoties Eiropas līdzekļiem - 18 miljoniem eiro. Šī nauda būs veltīta ārzemju programmu atdarinājumiem. Mūsu speciālistiem pašiem sacerēt programmas no sākuma līdz beigām nav laika, jo steiga ir liela: jāiztērē šie miljoni. Jauns mācību saturs bija vajadzīgs, taču neviens nevarēja iedomāties, ka viss notiks šādi. Bet mēs gribam, lai latviešu valodai un literatūrai būtu pienācīga vieta. Par Skola 2030 latviešu valodas topošo saturu un vietu citu apgūstamo valodu vidū liecina tas, ko atbildīgie par valodu moduli citē un ir izvēlējušies par «21. gadsimta latviešu valodas mācīšanas mērķi» (no 6.04.18. raksta portālā irir.lv): tas ir izteikums pirmajā padomju okupācijas gadā žurnālā Latvijas Skola par to, «kā būtu mācāma latviešu valoda jaunajā padomju Latvijas skolā»: «Latviešu valodas gramatika ir pārakmeņojusies. (..) Ķīnas mūris sargāja mūs arī no Padomju Savienības paidagoģiskās literatūras, tādēļ krievu kolēģu uzskati gramatikas jautājumos man sveši. Mātes valodas stundām taču ir tikai viens temats un viens saturs - mūsu valodas kultūra. Tas ir latviešu valodas stundu mērķis. Viss cits ir tikai līdzekļi šī mērķa sasniegšanai. Mums nav bijis drosmes salauzt gramatikas tradīciju jūgu, mums allaž aptrūcis gribas - meklēt mātes valodas problēmai pamat un vidusskolā lietderīgu atrisinājumu, tāpēc ka latviešu valodas stundām nav bijis mērķa - formēt dzīvu latviešu valodu.» Skumji, ka tieši 1940. gada okupācijas laika citāti tiek pasludināti par 21. gadsimta latviešu valodas mērķi.
- Kāpēc politiķi neko nesaka par šīm acīmredzamajām aplamībām?
- Politiķi joprojām gremdējas priekā par mazākumtautību skolu pāreju uz latviešu valodu. Otrkārt, viņi gaida Saeimas vēlēšanas. Treškārt, nedomāju, ka starp viņiem ir daudz tādu, kuri saprastu un iedziļinātos jaunā mācību satura problēmās.
- Kā vērtējat politiķu pēkšņo pagriešanos par 180 grādiem, piekrītot veikt valodas reformu skolās?
- To vajadzēja izdarīt jau 90. gadu sākumā. Man ir gandarījums par tiesībsarga pētījumu 2014. gadā, kurā tika konstatēts, ko bijām jau pārrunājuši, proti, kā patiesībā tiek realizēta bilingvālā izglītība - daudzās skolās tādas vispār nav. Tiesībsarga biroja darbinieki pastaigāja pa skolām un to konstatēja, bet Izglītības ministrija šo faktu ļoti rūpīgi slēpa. Oficiāli tika klāstīts, ka bilingvālā izglītība tiek realizēta veiksmīgi, bet Latviešu valodas aģentūra jau 2011. gadā savā pētījumā par mazākumtautību izglītības rezultātiem rakstīja, ka 25% bilingvālo skolu absolventu valsts augstskolās pēc tam nav grūtību latviešu valodas lietošanā studiju procesā. Tā būtu veiksme? Nedomāju vis. Jo 75% ir šīs problēmas.
- Ja runājam par mazākumtautību skolu reformu, pensionāru protesti droši vien turpināsies: viņiem nav saprotams, ka latviešu valodas apguve bērnus integrēs gan valodas, gan kultūras vidē.
- Tas ir Krievijas vējš. Kādā valodas pētījumā tika konstatēts, ka 2012. gada valodu referendums esot bijusi atbilde uz parakstu vākšanu par izglītību latviešu valodā. Tad jājautā: kā šie cilvēki, kas rakstīja minēto pētījumu, varēja zināt Krievijas specdienestu plānus? Runājot par krievu pensionāru protestiem, jāteic, ka tādi kā Gapoņenko jebkurā citā valstī jau sen būtu aiz restēm, bet šeit viņu taisās ieģērbt politiski represētā varoņa tērpā.
- Jūs tagad strādājat Okupācijas muzejā.
- Jā, Okupācijas muzejā ir baltu valodniecei, skolu gramatiku autorei Valērijai BērziņaiBaltiņai veltīts piemiņas projekts, kurā notiek okupāciju laika valodas, valodniecības un padomju okupācijas seku pētniecība, tostarp par divvalodību, latviešu lingvistisko uzvedību un tamlīdzīgi.
- Latviešu lingvistisko uzvedību, manuprāt, pētāt jau sen.
- Valodas izvēli un tā dēvēto koda maiņu padziļināti sāku pētīt kopš 1998. gada. Tā ir latviešiem netipiska uzvedība, salīdzinot ar Rietumeiropas tautām, un tas arī nav ņemts vērā projektā Skola 2030. Latvieši - atšķirībā no citām valstsnācijām - gan apstākļu spiesti, gan paši pēc savas vēlēšanās pielāgojas minoritāšu valodai un atrodas nevis valodas izvēles, bet gan pielāgošanās situācijā. Tā ir viena no okupācijas laika nejaukākajām sekām. Latvieši pētījumā paši apraksta situācijas, kad viņiem ir bijis diskomforts, lietojot latviešu valodu.
- Kā latvietim atbrīvoties no šī diskomforta?
- Varbūt ironiski, bet... Manuprāt, vajadzētu būt Nacionālā lepnuma likumam. Ja tu, latvietis būdams, nelieto savu valodu, tad - kas gan tu esi? Latvieši padomju laikā bija spiesti lietot krievu valodu, tagad daudzi darba devēji pieprasa krievu valodu, tas ir nelikumīgi, bet privātā joma ir privātā, un cilvēks, kuram jāuztur ģimene, trīsreiz padomās: ja viņš ies tiesāties, tad pēc tam vispār var nedabūt darbu...
- Kāda jums kopumā šķiet latviešu valodas situācija pašlaik Latvijā?
- Valodas lietojumā jau vairākus gadus ir stagnācija. Atsevišķās jomās ir latviešu valodas prasmes un lietojuma samazināšanās, piemēram, krievvalodīgajiem uzrunājot latviešus, kaut arī latviešu valodas lietojuma veicināšanā tiek ieguldīti ārkārtīgi lieli līdzekļi, no kuriem daļa tiek novirzīta arī ieilgušās bilingvālās izglītības uzturēšanai un slavēšanai... Pēdējos gados pieaug darba devēju patvaļa, pieprasot svešvalodas. Socioloģiskajos pētījumos neesmu redzējusi jautājumus par latviešu lingvistisko komfortu, ierasti jautājumi ir tikai par to, kā jūtas krievvalodīgie, Latvijā lietojot latviešu valodu. Tas acīmredzot šķiet pašsaprotami, proti, ka viss ir labi. Bet labi nav ne tuvu.
