Kinooperatora Andra Slapiņa atraitne un bērni šogad uz piemiņas pasākumiem Rīgā neieradās. Iepriekšējā Latvijas valdība nolēmusi atņemt jaunajiem cilvēkiem pilsonību, un notiek tiesas process. Taču koalīcija vienojusies šo procesu paātrināt – pilsonība Slapiņa bērniem tikšot saglabāta.
Šis būtu skandāls. Mūsu valsts pilsonība laiku pa laikam tiek piešķirta ārzemniekiem, kuri vienkārši vēlas šeit dzīvot. Nupat 1. februārī Saeima atbalstīja ukraiņu sportista Oleksandra Pinčuka uzņemšanu Latvijas pilsonībā «par īpašiem nopelniem Latvijas labā». Apliecinājuma vēstulē sportists pauda vēlmi turpināt sportista gaitas un dzīvi Latvijā, kā arī pārstāvēt Latviju modernās pieccīņas sacensībās starptautiskajā arēnā. Ar šo pozitīvam lēmumam pietika.
Savukārt Andra Slapiņa bērniem Annai un Andrim atbilstoši likumam nepietiek ar to, ka viņu tēvs ir kritis vienīgajā pēcpadomju brīvības kaujā. Nepietiek ar vēlmi būt Latvijas pilsoņiem. Problēma ir dubultpilsonībā. Par to vakar uzrakstīja laikraksts Diena. 1994. gadā kinooperatora atraitne Natālija Djušena ar bērniem pārcēlās dzīvot uz Krieviju, un politisku iemeslu dēļ Krievija nav to valstu sarakstā, ar kurām tiek pieļauta dubultpilsonība. Princips paturēt savējos strādā uz Rietumiem, bet ne Austrumiem. Latvijas pilsonība var būt jebkuras Eiropas Savienības vai NATO valsts pilsoņiem, Austrālijas, Brazīlijas un Jaunzēlandes iedzīvotājiem, amerikāņiem, bet ne Krievijas pilsoņiem.
Sasniedzot 25 gadu vecumu, viņiem jāizvēlas viena vai otra valsts. Pilsonības likumā gan ir iestrādāta procedūra, kas ļauj apiet atļauto valstu sarakstu: «Latvijas pilsonība ir saglabājama personām, kuras ir ieguvušas: iepriekš neminētas valsts pilsonību, ja saistībā ar svarīgām valsts interesēm būs saņemta Ministru kabineta atļauja saglabāt dubulto pilsonību.»
Taču Slapiņa gadījumā šis izņēmums netika izdarīts. Kāpēc? Advokāte Vita Liberte atbild: «Tāpēc, ka Latvijas valstī cilvēks nevienu neinteresē.» Viņa aizstāv Annas un Andra intereses tiesas procesā. Visticamāk, Laimdotas Straujumas valdības ministri pat lāgā nepamanīja, kā bērniem tika pateikts nē. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datorā iedegās sarkanā lampiņa - sasniegts 25 gadu vecums. Jauniešu lūgums saglabāt pilsonību automātiski tika pārsūtīts valdībai. «Mēs lūdzam Ministru kabinetu atļaut mums saglabāt Latvijas pilsonību, no kuras mēs negribam atteikties kā sava tēva bērni un kā Latvijas patrioti,» vēstuli citē Diena.
Taču valdība automātiski pateica nē, īpaši nepētot, kas tie tādi par Slapiņiem, un pēc būtības neizvērtējot situāciju, kādā 1991. gada 20. janvārī nonāca Andra Slapiņa ģimene. Natālija Djušena kļuva par atraitni, būdama pirmajos grūtniecības mēnešos. Meitiņai tobrīd bija vien daži gadi. Protams, ka viņi devās pie saviem radiem uz Krieviju. Tagad tur ir visa dzīve, darbs, bet tēvs un Latvija sirdīs. Tāpēc arī vienmēr sastopami barikāžu piemiņas pasākumos. Šogad ne. Uzzinot, kādēļ, patiesu sarūgtinājumu Neatkarīgajai pauda 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda dibinātājs Valērijs Markūns, kurš 1991. gada 20. janvārī aizstāvēja Iekšlietu ministriju pret OMON kaujiniekiem un tika arī ievainots.
«Tas nav pareizi! Viņi regulāri brauc uz Latviju, uz atceres pasākumiem. Iznāk, ka tagad viņiem jāņem vīza, lai atbrauktu pie sava tēva uz kapiem?! Ir taču jābūt kādai iespējai izdarīt izņēmumu! Šis ir tas gadījums. Viņu tēvs gāja bojā, kad izšķīrās Latvijas liktenis. 20. janvārī notika pirmā un vienīgā kauja par Latvijas neatkarības atgūšanu.»
Taču atšķirībā no bijušā Bauskas miliča valdība šo faktu nenovērtēja. Ar vienu roku rakstīja ielūgumu uz piemiņas pasākumiem, ar otru atprasīja pilsonību. To, ka izdarīts kas aplams un sabiedrībai netīkams, politiķi tomēr ir pamanījuši. Vienas dienas pietika, lai koalīcija spētu vienoties par pilsonības saglabāšanu Slapiņa bērniem. Tagad atliek tikai šo lēmumu juridiski korekti noformēt.
