Latvijā: Atklāta saruna ar mākslinieci Ilzi Bindemani, kura jau 10 gadus cīnās ar vēzi 21 komentāri
 
Latvijā

Atklāta saruna ar mākslinieci Ilzi Bindemani, kura jau 10 gadus cīnās ar vēzi

 
PALDIES. «Es nesaku paldies par slimību, bet es saku paldies par to, ko slimības rezultātā esmu sapratusi, sev atzinusi un sevī mainījusi. Kad biju vesela, visu darīju pati, man visu vajadzēja pašai. Bet nu es ļauju sevi samīļot, es ļauju sevi mīlēt, un, kā izrādās, tas ir tik jauki...» saka māksliniece Ilze Bindemane. Slimība viņai iemācījusi paļāvību, spēju novērtēt ik rītu un priecāties par šodienu. «Jo es jau nezinu, kas ar mani rīt būs...» (2015) / Foto: Bruno KABUCIS, no Ilzes BINDEMANES personiskā arhīva

Par to, ka pazīstamā māksliniece Ilze Bindemane jau vairāk nekā desmit gadu neatlaidīgi cīnās ar vēzi, plašāka sabiedrība uzzināja pērnā gada rudenī, kad viņas brālis multimākslinieks Kaspars Bindemanis sociālajā vietnē Facebook uzrunāja savus draugus, aicinot uz labdarības koncertu Mazās Bindžas lielā cīņa. Saziedotie līdzekļi ļauj ar jaunu sparu stāties pretī slimībai un dod cerību, ka Mazā Bindža, kā viņu mīļi dēvē draugi, jau drīz izveseļošanās virzienā ies arvien platākiem soļiem.

Neatkarīgā uzrunāja Ilzi Bindemani, lūdzot padalīties savā skaudrajā pieredzē, aci pret aci sastopoties ar ļauno slimību. Iespējams, viņas nenogurstošā ticība, apbrīnojamā dzīvotgriba, neviltotais prieks par katru jaunu rītu un slimības rezultātā iegūtās vērtīgās atziņas spēs iedvesmot un dot cerību sasirgušajiem, bet veselie sapratīs, cik būtiski šajā trauksmainajā laikā ir uz mirkli apstāties. Lai nesadegtu.

Foto no Ilzes BINDEMANES personiskā arhīva

Dievs tur savās rokās

Pirmoreiz ar ļauno slimību Ilze satikās 2004. gadā, vissmagākais bija 2008. gads. Vēlāk viņa vēzi uz pusgadu bija uzvarējusi un turpināja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, līdz 2016. gada novembrī, Līgatnes novada vidējās paaudzes tautas deju kolektīva Zeperi sastāvā nodejojusi Latvijas valsts dzimšanas dienas dejas izrādes No zobena saule lēca, nākamajā dienā vairs nespēja piecelties no gultas un ar ātrajiem tika nogādāta slimnīcā.

«Man bijušas divas operācijas - vispirms izoperēja vienu olnīcu, pēc tam otru un arī dzemdi. Kad 2016. gada nogalē nokļuvu slimnīcā, metastāzes bija jau pa visu vēderu, un tur sāka krāties ūdens. Dakteri saka, ka ar ķīmijterapiju man vairs nevar palīdzēt, jo, kad vēderā krājas ūdens, var sākties asiņošana. Pašreiz man var palīdzēt tikai, atsūcot ūdeni. Un, paldies Dievam, ka var. Cik ilgi varēs, neviens nezina, jo veidojas rētaudi, bet - es ticu, ka man vēl varēs palīdzēt un ka es to cīņu izcīnīšu!» kaut arī šobrīd ir «uz gultas» un pēc balss pavisam vārga, Ilze ir apņēmības pilna nepadoties.

Māksliniece ir pārliecināta, ka vēzis viņai nav «padots tālāk» gēnu veidā, ka šī slimība sākās pašas galvā. Bet viņa zina: lai no šīs slimības izveseļotos, ir jāiemācās piedot, ir jātiek pāri aizvainojumam, ir jāsamierinās. Ir kardināli jāmaina dzīves kurss un domu virziens. «Es esmu sapratusi, ko dzīvē darīju nepareizi. Es zinu, ko gribu mainīt, un es arī ticu, ka man tas izdosies. Tas nav vienkārši, tas ir ārkārtīgi liels darbs ar sevi, jo tās, protams, ir ļoti personiskas lietas,» Ilze atzīst.

MAZĀ BINDŽA AR LIELO BRĀLI. «Dažreiz, kad esmu ņiprāka, sevišķi pēc slimnīcas, kad man atsūc ūdeni un pārlej asinis, brālis mani aizved uz jūru. Tur es ļoti labi jūtos un esmu laimīga. Cik nu varu, pastaigāju vai vienkārši pasēžu un pabaudu - gan svaigo gaisu, gan to skatu, kas daudziem, iespējams, šķiet pašsaprotams. Garākās pastaigās šobrīd nevaru iziet, bet es ticu, ka atkal varēšu!» Attēlā - 2017. gada oktobrī Tūjas jūrmalā / Foto no Ilzes BINDEMANES personiskā arhīva

Viņa ir ticīgs cilvēks un tāpēc pateicīga Dievam, ka Viņš visu laiku stāv līdzās un dod padomus. «Viņš dod man cilvēkus līdzās, draugus, palīdzību, mīlestību. Un tādējādi - arī cerību. Godīgi sakot, pat nespēju iedomāties, kā šo slimību var izturēt, ja nav ticības uz Dievu. Jo brīžam ir tik smagi, ka tikai ar lūgsnu, lai Dievs tevi neatstāj, tur savās rokās un noņem sāpes, vispār var izturēt. Es tādu Dieva mīlestību esmu piedzīvojusi, tā dod man spēku, un, jā, faktiski uz tās arī turos. Un tas, ka man apkārt ir draugi un tik daudz cilvēku, kuri gatavi palīdzēt, arī ir Dieva mīlestība. Viņš jau par to gādā,» Ilze nešaubās. Viņa pavisam vaļsirdīgi atzīstas, ka, būdama vesela, nezināja, cik svarīga ir saviem draugiem, līdzcilvēkiem. «Tā mīlestība, ko no viņiem sajūtu, man ir ārkārtīgi liels atklājums. Tāpēc arī to cilvēku dēļ, kuri mani atbalsta, mīl, kuri mēģina atrast un izkārtot kādas lietas, kas man varētu palīdzēt, es nedrīkstu padoties. Jo viņi tic, ka es turos, ka es cīnos. Viņi tic, ka mēs kopā šo slimību uzveiksim. Un es ticu, ka līdzcilvēku mīlestība un enerģija, ko saņemu, ir efektīvākās no zālēm. Protams, es arī saprotu, ka visam pāri ir tā Dieva griba...»

Vēzis bija aizmidzis

2008. gadā, slimības nomocīta, Ilze vienā dienā vairs nespēja pakustēties un palika «uz gultas». Viņu aizveda uz slimnīcu, izoperēja, sekoja astoņi kursi ļoti smagas ķīmijas. «Tas tiešām bija ļoti, ļoti smagi. Vienreiz to var izturēt, bet, domāju, ka otrreiz nebūtu izturējusi. Jo ķīmija nogalina, indē visu organismu, un pēc tās ir ļoti grūti restartēties. Daudz kas tiek sabojāts neatgriezeniski. Tāpēc, kad ķīmijterapeite piedāvāja nākamo ķīmiju, atsacījos un nolēmu turpināt ārstēties tikai dabiskām metodēm, kas dod pa metastāzēm, bet neindē veselo organismā. Un faktiski ar ļoti lielu disciplīnu, neatlaidību, nemitīgi meklējot un izzinot arvien jaunas iespējas, daudzus gadus turējos diezgan labi. Uz pusgadu vēzis pat bija pazudis vai... aizmidzis varbūt. Un, lai arī ik pa laikam tas pamodās, es varēju gan dejot, gan strādāt, gan pilnvērtīgi dzīvot,» stāsta Ilze, atklājot, ka visu slimības laiku raksta dienasgrāmatu, fiksējot, kādas zāles lieto, kādas ir sajūtas, kā tās palīdz vai nepalīdz, kas progresē, bet kas - regresē. Lai, iespējams, vēlāk varētu palīdzēt citiem.

ZĪMĒJUMI, grafikas, rotas, aksesuāri, lelles, skulptūras, haiku - tik daudzpusīgas ir mākslinieces Ilzes Bindemanes radošās izpausmes. «Kad jūtos daudzmaz labi, kaut ko arī daru, diezgan ilgi sparojos pretī nespēkam, jo man ir nepieciešamība, lai rokās ir ota vai zīmulis. Un šī nepieciešamība ir tik būtiska - kā gaiss, ko elpot. Arī tāpēc ļoti gribu izveseļoties pēc iespējas ātrāk, lai atkal varētu zīmēt, radīt...» / Foto no Ilzes BINDEMANES personiskā arhīva

«Protams, mēs katrs esam savādāks, katrs pa savam reaģējam uz notikumiem, pāridarījumiem, katram ir sava dzīves pieredze, tāpēc skaidrs, ka visiem vienas zāles nevar palīdzēt, un katram pašam jāieklausās savā organismā. Bet - es tāpat ieklausos cilvēkos, kuri man palīdz ar saviem padomiem, dalās ar savām receptēm, un viņi arī gaida, lai ziņoju, kas man palīdz vai nepalīdz. Jo šī slimība ir ļoti izplatīta, nu ļoti, tāpēc kopīgiem spēkiem ir jācīnās un savstarpēji jāpalīdz.»

Laminīns, Noni, melnās ķimenes

Ilze vēl neko nesaka par zālēm, ko varējusi iegādāties, pateicoties labdarības koncertā saziedotajiem līdzekļiem, jo pirmie rezultāti varētu būt jūtami pēc trīs mēnešu kursa, bet pagājis vien pusotrs. Taču viņa ir gatava dalīties ar tām lietām, kas jau reāli palīdz. Un tādas ir vairākas. «Tas ir laminīns (Laminine), ko man brālis pasūta no Amerikas un kas nodrošina organismu ar visām vajadzīgajām aminoskābēm, atgriežot šūnu un orgānu veselību sākotnējā stāvoklī. Otrs: vēzim nepatīk rūgtvielas, tāpēc lietoju kalmju sakņu pulveri un pieneņu sakņu tēju. Vēl es lietoju C vitamīnu - gan špricēju, gan tabletēs. C vitamīns ļoti spēcīgi dod pa metastāzēm, tās bloķējot. Protams, arī D vitamīnu zirga devā, ko pasūtu no Vācijas un kas mūsu platuma grādos būtu jālieto gan slimiem, gan veseliem. Jau vairākus gadus dzeru Noni sulu, ko arī pasūtu no ārzemēm. Tā ļoti palīdz pēc tam, kad no vēdera atsūc ūdeni. Man visu mūžu, vēl pirms saslimu, bija anēmija, zems hemoglobīns, bet, tiklīdz sāku dzert šo sulu, tā pazuda. Taču kopš 2016. gada novembra, kad atkal viss pasliktinājās, arī anēmija ir atgriezusies. Protams, lietoju arī dažādus dzelzs preparātus - gan tabletēs (Orthomol Vitamin C depo), gan šķidrā veidā (Tot’hema). Man palīdz arī Imukan un Orthomol Immun. Jaunās paaudzes selēnpreparāts Bioenergostims, ko lietoju pie ēdiena. Kaņepju eļļa. Melno ķimeņu eļļa, ko jaucu kopā ar sēklām un lietoju no rīta tukšā dūšā. Par visiem šiem preparātiem ir daudz informācijas internetā, bet nu, protams, visas šīs alternatīvās zāles ir dārgas, un valsts šajā ziņā slimniekiem diemžēl nenāk pretī. Tāpēc esmu ļoti pateicīga ikvienam, kurš var palīdzēt, tostarp brāļa draugam Robertam, kurš arī man ļoti, ļoti daudz palīdz - gan ar informāciju, gan padomu.»

Šņorīte apskauj un sabužina

Ilze dzīvo Līgatnē, Skaļupēs, ļoti skaistā vietā jeb, kā viņa pati saka, mazajā Šveicē. «Es ļoti mīlu dabu, un, protams, ka arī vide atveseļošanās procesā ir ļoti, ļoti svarīga. Godīgi sakot, ja dzīvotu Rīgā, man būtu daudz mazāk spēka cīnīties. Šeit pa balkona logu redzu kalnus, redzu, kā krīt sniegs. Pie manis ciemos nāk dažādi putni. Bet otrā pusē ir Gauja, ļoti skaists skats, sevišķi rudenī un ziemā. Tas ļauj mazliet aizmirsties no ikdienas sāpēm un problēmām,» viņa apgalvo.

Foto no Ilzes BINDEMANES personiskā arhīva

Tikt galā ar sāpēm Ilzei palīdz arī Cēsu klīnikā, kur agrāk ik mēnesi, tad ik trīs nedēļas, bet nu jau ik pa divām nedēļām viņa dodas, lai atsūktu no vēdera ūdeni. «Tur māsiņas ir laipnas, darbīgas un mīļas. Un divas dakteres - Dagnija Ķirsona un Sandra Kumpiņa -, kuras vienmēr palīdz, arī ar padomu, kā labāk lietot zāles. Viņām esmu ļoti, ļoti pateicīga!» Ilze to tiešām saka no sirds.

«Atgriežoties no slimnīcas, es kaut cik labi varu justies trīs, četras, piecas dienas. Un tad atkal nav spēka, un visu laiku sanāk pavadīt gultā. Bet arī tajās četrās, piecās dienās, kad varu pastaigāt, tāpat ik pa laikam nākas ielikties gultā, jo ir nespēks,» Ilze īsumā apraksta savu šā brīža veselības stāvokli.

Foto no Ilzes BINDEMANES personiskā arhīva

Viņa dzīvo viena, kopā ar kaķenīti Šņorīti. «Bet es neesmu atstāta viena!» viņa uzsver, sakot, ka visvairāk palīdz brālis, arī draugi, vecāki, sociālie darbinieki. «Atsevišķos brīžos esmu pateicīga, ka esmu viena, jo varu no sirds izraudāties un izteikt Dievam visu, kas sāp. Es tiešām nesūdzos. Kā nu ir, tā man jāpieņem. Es tieku galā,» viņa klusi nosaka, bet neslēpj, ka ikdiena, protams, prasa ļoti daudz spēka. «Bet Dievs man dod spēku, un es varu to izturēt. Un arī Šņorīte, ļoti uzticīgs dzīvnieciņš, pacietīgi iztur šo laiku kopā ar mani. Viņa visu laiku guļ līdzās, bieži prasās man uz vēdera, tieši uz sāpošās vietas, grib mani samīļot un palīdzēt, un šad tad es viņai atļauju,» Ilze to stāsta ar īpašu mīļumu un tad secina, ka dzīva radībiņa mājās, kas ik rītu pamostoties ir līdzās, ko var apskaut un sabužināt, arī ļoti palīdz izturēt šajā smagajā cīņā.

Trīs dienas klosterī

«Es uzskatu, ka mēs dzīvojam ļoti komfortablos un pārtikušos apstākļos, bet garīgi - neiedomājami smagā laikā. Jo mēs dzīvojam ļoti ātri, bez apstājas, daudzi ir iejūgušies darbos un burtiski dedzina sevi. Nav laika sakārtot savu galvu. Es jau arī biju tajā mūsdienu pasaules mudžeklī, arī biju apkrāvusies ar darbiem, nemācēju apstāties, jo domāju, ja ko nepagūšu, pasaule aizies bojā... Bet tā jau nav! Mums katram liekas, ka esam neaizvietojami, bet - mēs esam aizvietojami,» Ilze jau sen to sapratusi. Gadumiju viņa sagaidīja sieviešu luterāņu klosterī Rudbāržu pagasta Siekstātē, trīs dienas prom no civilizācijas, pilnīgā klusumā un īpašā mierā. «Jau ļoti sen to gribēju. Man bija laiks sevi izvērtēt, un es sapratu, cik daudz kas manī vēl nav sakārtots. Patiesībā, nevienam citam jau to sakārtotību nevajag, tikai katram pašam,» viņa domā. Jo tikai tad varam ko dot citiem. Tikai tad, kad esam nomierinājušies, sakārtoti, fiziski un garīgi veseli. «Ko es, slima, tagad varu dot?!» viņa uz mirkli aizdomājas un tad saka: «Bet - slimība man, piemēram, iemācījusi ļaut sevi mīlēt, sevi apčubināt. Kad biju vesela, es jau neļāvu sevi tā mīlēt, jo es taču pati, pati visu varu! Bet vajag ļaut sevi samīļot, jo, kā izrādās, tas ir tik jauki... Tā nu tas ir - katru dienu nāk kādas jaunas atziņas, un es saprotu, cik daudz kas skaists un priecīgs man apkārt notiek. Nu, kaut vai tas, ka brālis mani aizved uz jūru. Es esmu tik laimīga un priecīga par tādu iespēju! Kādam varbūt šķiet, kas tur īpašs, bet man tas ir vesels notikums. Un par to es esmu pateicīga - ka tā es varu tagad dzīvot. Es nesaku paldies par slimību, bet es saku paldies par to, ko slimības rezultātā esmu sapratusi, sev atzinusi un sevī mainījusi.»

Foto no Ilzes BINDEMANES personiskā arhīva

Dzīve 40 gados tikai sākas

Ilze ir cīnītāja, viņa nepadosies, jo no visas sirds vēlas dzīvot un vēl daudz ko piedzīvot. Un Dievam viņa to arī atklāti ir pateikusi. «Es taču drīkstu ticēt, cīnīties un vēlēties dzīvot! Īstenībā, es domāju, ka ir daudz taisnības filmas Maskava asarām netic galvenās varones teiktajam, ka dzīve četrdesmit gados tikai sākas. Jo tad cilvēks ir jau paguvis ļoti sāpīgi uzkāpt uz grābekļiem, par kādām kļūdām samaksāt, jau ir nonācis pie kādām atziņām un ļoti daudz ko sapratis. Jā, arī es četrdesmit gados, sapratusi, ka esmu dzīvojusi pustumsā un nepareizās līnijās, ļoti radikāli mainīju kursu. Protams, nav viegli sevi ieraudzīt patiesām acīm, atzīt savas kļūdas, vieglāk ir padoties vai pieprasīt, lai mainās citi. Bet - tā ir mana izvēle, vai krist atpakaļ un atkal kāpt uz tiem pašiem grābekļiem, no kuriem daudzi ir no dzelzs, vai mainīt attieksmi un iet uz priekšu jau savādākai. Kaut pa pussolītim, bet uz priekšu. Tas nav viegli, nepavisam,» Ilze godīgi atzīst, sakot, ka arī viņai uznāk vājuma brīži, bet viņa ļoti, ļoti cīnās, lai tie viņu nepārņemtu, jo saprot, ka tas neko nemaina. «Jā, brīžam ir sajūta: nu, kur tu esi, Dievs, es vairs nevaru... Bet Viņš jau tāpat mani dzird un uzklausa, un tad atkal nāk un atkal dod man spēku...»

Foto no Ilzes BINDEMANES personiskā arhīva

Cer uz nākamo

Ilze raksta arī haiku. Svētdienā pēc mūsu sarunas viņa atsūtīja dažas:

«Katram savu zelta maliņu,/Domās, vārdos un darbos./Jaunajā gadā.»

«Draugi! Balts sniegs snieg,-/Arī skumjās dienās.»

«Silts, maigs, mirdzošs./Pie auss, pie acs, pie galvas./Debess Tēva pieskāriens.»

«Rīts. Pat neatverot acis/Ceru uz nākamo.»

Komentāri [21]
#
Valters 14.janvāris 2018 21:02 atbildēt
ES VIENMĒR ESMU DOMĀJIS, KAS NOTIEK TAD, JA TU ESI BADĀ ILGSTOŠI- DZĪVO TIKAI UZ ŪDENS, TU IZKALSTI LĪDZ PĒDĒJAM UN BADA ŠŪNAS APĒD VISU KO VAR APĒST, GADIJUMĀ ARĪ NE PAŠU VĒZI?
 
#
Maija 14.janvāris 2018 12:16 atbildēt
Ticība.Cerība. Mīlestība. :)
 
#
Lāsma 14.janvāris 2018 11:36 atbildēt
Ļoti spēcīgs raksts. Paldies par uzdrīkstēšanos, par atklātību.
 
#
Ieva 13.janvāris 2018 23:53 atbildēt
Milo Ilz'it! Paldies par J'usu stipro gribasspeku, paldies par iedvesmu, paldies par atklasmem, paldies par uzdrikstesanos, paldies par uzticesanos!!!
 
#
Sabīne Atvase (Jefimova) 13.janvāris 2018 19:40 atbildēt
Ilzīt, no sirds novēlu Tev veselības uzlabošanos un tad arī izveseļošanos. Neko par Tevi nezināju līdz izlasīju šo rakstu. Lieliski, ka brālis Tev tik liels atbalsts! Ar sveicienu Sabīne no Skultes
 
Skatīt visus 21 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers