Daudzās valstīs un arī tepat kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā – dzērienu pudeles un skārdenes var nodot, saņemot pretī pietiekami nozīmīgu summu, lai vairumam patērētāju negribētos šo iesaiņojumu izmest krūmos.
Latvijā pirmais mēģinājums ieviest depozīta sistēmu izgāzās, jo savas intereses veiksmīgi nolobēja poligoni un šķirošanas rūpnīcu īpašnieki. Tagad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) mēģinās vēlreiz.
Patiesībā iniciatīva ieviest depozīta sistēmu nāk no sabiedrības. Saeima šogad saņēma 10 594 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu «Par iespēju saņemt atlīdzību pret PET pudeļu un citu dzērienu iepakojuma nodošanu». Praksē tas nozīmē, ka dzēriena pudeles vai skārdenes cenai tiek pielikta noteikta summa, ko iespējams atgūt, tukšo trauku nododot atpakaļ veikalā. Lietuvā un Igaunijā tu iemet automātā pudeli, bet automāts pretī - 10 centus. VARAM veiktais pētījums par sistēmas darbību kaimiņvalstīs liecina, ka pudeļu nodošana tur nav tikai bērnu un dzērāju nodarbe. Igaunijā šo iespēju izmanto 85% iedzīvotāju. Lietuvā pērn caur depozīta sistēmu savākts aptuveni 90% tirgū laistā depozīta iepakojuma.
Tikmēr Latvijā pilni krūmi un grāvji ar tukšām pudelēm un skārdenēm, jo vienīgie, kam rūp to nonākšana uz atkritumu konveijeru lentēm, ir šķirošanas rūpnīcas. Ieviešot depozīta sistēmu, pudeļu uz tām vairs tikpat kā nebūs. Aptuveni 10 līdz 15% pārstrādājamu atkritumu tiks paņemts nost. Tāpēc arī pirmais mēģinājums 2013. gadā sākt depozīta sistēmas ieviešanu cieta fiasko. Nākamajā gadā bija Saeimas vēlēšanas un politiķi neriskēja sanaidoties ar sponsoriem. Tā nu VARAM un dzērienu ražotāju memorandā ierakstītais plāns par depozīta sistēmu no 2015. gada palika vien uz papīra.
Tagad tapis jauns papīrs - informatīvais ziņojums Saeimai, un tas parāda, ka saprātīgāku atkritumu apsaimniekošanu var ieviest arī Latvijā. Termiņi ir reālistiski. Gada laikā jāizstrādā nepieciešamie normatīvie akti un likumos jāizdara nepieciešamie grozījumi. 2019. gadā jāizveido nacionālās depozīta sistēmas operators - bezpeļņas uzņēmums. Kaimiņos tas pieder dzērienu ražotāju un tirgotāju asociācijām. Un no 2020. gada 1. janvāra sistēma varētu sākt darboties. Ja komersanti nesaskatīs izdevīgumu šādā iepakojuma apsaimniekošanā, operatoru varētu dibināt valsts. Visticamāk, tomēr kāds ir saskatījis taustāmu labumu depozīta sistēmas izveidē, ja jau vispār šo ideju Latvijā sākts kustināt. Sistēmas ieņēmumus nodrošina ražotāju un tirgotāju dalības maksas. Viņiem ir pienākums piedalīties sistēmā, jo viņi ražo atkritumus. Otrs ienākumu avots ir nepieprasītais un attiecīgi neizmaksātais depozīts par nesavākto iepakojumu. Trešais - peļņa no savāktā iepakojuma pārdošanas. Te gan jāatgādina, ka Latvijā pārstrādā tikai PET pudeles. Stiklu un skārdu eksportē. Tātad šī arī ir attīstāma biznesa niša. Savukārt sistēmas uzturēšanas izmaksas veido atlīdzība veikalniekiem, loģistika un pudeļu pieņemšanas automāti. Galā sistēmai jādarbojas pa nullēm. Ieņēmumi un izdevumi līdzsvarā.
Vides ministrs Kaspars Gerhards atzīst, ka iepriekš Latvijas izvēlētais ceļš, atkritumu apsaimniekošanu pilnībā uzticot ražotāju atbildības shēmām, bijusi kļūda. To pērn skaidri apliecināja Čiekurkalnā uzietie milzīgie nelegāli uzkrāto un nepārstrādāto riepu krāvumi. Pēc būtības tā ir bezatbildības sistēma, kurā tiek nozagts dabas resursu nodoklis un piesārņota vide. Ja tirgus pats negrib un nespēj sakārtot atkritumu saimniecību, tas jādara valstij.
