«Jau šodien parādās nākošās katastrofas pirmā pazīme: sākusies inflācija, kas ir sociālās revolūcijas priekšvēstnesis.»
Latvijā tik tiešām ir sākusies inflācija, un tā patiešām ir sociālās katastrofas priekšvēstnesis, bet nepārsteigsimies ar secinājumiem! Tieši otrādi, pārdomāsim visu vēlreiz un vēlreiz, lai nenonāktu tādās nepatikšanās, kādās nonāca tas vīrs, kura vārdus citējām. Jā, lai nenonāktu pie karātavām, kur 1946. gada 16. oktobrī savu dzīvi beidza kādreizējais Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops. Te izmantoti tieši viņa vārdi no vācu okupācijas laika avīzes Daugavas Vēstnesis 1941. gada 29. novembra numura 3. lpp. Avīzē ļoti plaši atstāstīta ministra runa Vācijas satelītvalstu pārstāvjiem, kurus vācieši mēģināja pārliecināt par Amerikas Savienotajās Valstīs gaidāmiem dumpjiem, kas palīdzēšot Vācijai uzvarēt Otrajā pasaules karā ar ASV un visu pretvācu koalīciju. Tomēr ne obligāti inflācija izkūņojas no savām pazīmēm un draudiem. Tam pašam Daugavas Vēstnesim jau kara beigu posmā 1944. gada 24. aprīlī nācās atkārtot, ka ASV inflācijas vietā joprojām tikai inflācijas draudi. Proti, ka ASV «valdība mēģina inflācijas rēgu, kam kara izšķīrēja nozīme, atvairīt ar jaunu War Bonds, kara aizņēmumu reklāmas akciju». Tātad tieši šai reklāmai pienākas «izšķīrēja nozīme» ASV un to sabiedroto uzvarā! Vai tagad līdzīgu reklāmas kampaņu nevarētu sarīkot Latvijas valdība un Eiropas Centrālās bankas vadība ar Mario Dragi priekšgalā un Ilmāru Rimšēviču viņam pie labās rokas?
Inflāciju grūti atzīt
Inflācija kā «sociālās revolūcijas priekšvēstnesis» ir tik tiešām neatņemama sastāvdaļa Padomju Savienības izjukšanas procesā, kas ietvēra arī Latvijas Republikas atjaunošanu.
Pirmo rakstisko atzīšanos par inflāciju Latvijas PSR sniedza avīze Padomju Jaunatne 1987. gada 26. jūnija numurā, publicējot toreizējā PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova tēzes referātam CK plēnumā: «Apgrozības kanāli ir pārpildīti ar maksāšanas līdzekļiem, attīstās inflācijas procesi.» Tomēr pats M. Gorbačovs laikam jau pēdējā brīdī nobijās ņemt inflācijas vārdu mutē, tāpēc tajā pašā dienā Latvijas komunistu avīzē Cīņa publicētajā referātā, kas reizes trīs četras garāks par tēzēm, mazliet savādāk formulētā frāze par tautas saimniecības pārsātināšanu ar maksāšanas līdzekļiem beidzas pilnīgi savādāk, ka «pašreizējais rublis nepilda pilnā mērā savu lomu». Nepilnu gadu vēlāk, 1988. gada 7. februārī, Cīņa publicēja lasītāja A. Broka jautājumu, «vai pie mums pastāv tāda ne visai patīkama parādība ekonomikā ko inflācija» (jā, tieši tā tur nodrukāts), uz ko avīze atbildēt neuzņēmās līdz 29. jūnijam, kad drosmi saņēmušā M. Gorbačova kārtējās runas latviskojums bija šāds: «Budžeta deficīts negatīvi ietekmē tirgu, grauj rubļa un visas naudas apgrozības stabilitāti un rada inflācijas procesus.»
1988. gadā inflācijas atzīšanai bija lavīnas efekts. 28. oktobrī Cīņa atreferēja PSRS finanšu ministra žēlošanos par inflāciju un 23. novembrī dokumentēja, kā toreizējās Augstākās padomes (AP) Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs piebildē Latvijas PSR finanšu ministra ziņojumam AP lieto šo briesmīgo vārdu, ko sīkāks funkcionārs bija pacenties apiet: «Jūs teicāt, ka mums ir ļoti strauji darba algas pieauguma tempi, bet darba ražīguma pieauguma tempi atpaliek. (..) Mēs taču visi ļoti labi zinām un varam iedomāties, pie kā novedīs šī inflācija.»
Cik daudz izšķir 10%
Īstenībā pat A. Gorbunovs nespēja iedomāties, ka inflācijas atzīšana atstājusi vien pāris gadus Padomju Savienības pastāvēšanai. Nepilnu gadu vēlāk, 1989. gada 4. jūnijā, Cīņā atreferēts AP uzdevums «republikas Ministru padomei izskatīt iespējas izstrādāt inflācijas apkarošanas programmu» - publicēta frāze, kas vārds vārdā noderēja 2007. gadā, kad inflāciju apkarot vajadzēja Aigara Kalvīša vadītajai valdībai. Tā ar šo uzdevumu galā netika, un 2007. gada oficiāli atzītā inflācija kaut ar 10,1% sasniedza divciparu skaitli, kura dēļ A. Kalvītis no valdības aizšmauca, atstājot mantojumā Ivaram Godmanim 2008. gadu ar 15,4% inflāciju.
2007. gada inflācija aptuveni sakrīt ar Latvijas PSR atzītajiem 1988. gada inflācijas 9% (Cīņa, 1989. gada 15. augustā, 4. lpp.), un 1989. gadā tā vēl paaugstinājās, ar ko pietika PSRS sabrukumam. Proti, Latvijas PSR valdība zibenīgi un publiski atbildēja uz AP 4. jūnija pieprasījumu ar paziņojumu 20. jūnijā Cīņas 1. lpp., ka «vienīgi radikāla reforma, kuras mērķis ir republikas ekonomiskā suverenitāte, spēj... glābt no inflācijas pinekļiem». Reāli no inflācijas pinekļiem Latviju izrāva tūkstošprocentīgas inflācijas spirāle, taču tā vairs nebija PSRS sabrukuma cēlonis, jo bija sabrukuma sekas.
Laipni lūgti 1988. gadā
Inflācija kārdina 2018. gada sākuma Latviju atlikt atpakaļ 30 gadus senā pagātnē, kas nozīmē jautājumu, vai tagad Eiropas Savienības sabrukums jau nav tikpat tuvu, cik tuvu toreiz bija PSRS sabrukums. Tik tiešām tikpat aktuāls Latvijā kā 1988. gada sākumā ir A. Broka vārdā izteiktais jautājums, «vai pie mums pastāv tāda ne visai patīkama parādība», t.i., vai pastāv inflācija. Citiem vārdiem sakot, kas tā inflācija tāda ir? Vai inflācija patiešām ir dažu biežāk lietojamo preču un pakalpojumu cenu vidējais pieaugums par nepilniem 3% pagājušā gada laikā un apmēram tāds pats pieaugums arī šajā gadā, vai tomēr pilnīgi kaut kas cits?
Par nepilno 3% inflāciju pagājušajā gadā liecina Centrālā statistikas pārvalde (CSP), un šim gadam to pašu sola ļoti saskanīgs Ekonomikas ministrijas, Finanšu ministrijas, Latvijas Bankas un komercbanku darbinieku koris. Nākamajā pantiņā viņi dzied vēl skaistāk, ka algas šogad celšoties caurmērā par 10%. Ja cilvēku ieņēmumi patiešām ceļas un celsies 2-3 reizes ātrāk par izdevumiem, tad Latvijā noteikti nav inflācijas kā «nākošās sociālas katastrofas» vai vispār kaut cik jūtamu pārmaiņu pazīmes; tad inflācija ir tīri tehnisks termins, par ko cilvēkiem vēl mazāk daļas nekā samērā nesen bija par cenu pieauguma koeficientu 1,42, ar kādu Latvija sagaidīja 2014. gadu un eiro. Par ienākumu pieaugumu divreiz zemāks cenu pieaugums nekādā ziņā nav «ne visai patīkama parādība» - nē, tā ir pat ļoti patīkama parādība, kādu cilvēki gan parasti nepamana, jo pie visa labā pierod zibenīgi.
Cenas ir dubultojušās
Pierast pie reālajām 2017. gada otrās puses un pie 2018. gada pirmo dienu degvielas un daudzām citām cenām ir pavisam kas cits, nekā pieņemt zināšanai 3% inflāciju. Diez vai kāds ņemsies apstrīdēt 29. decembra Neatkarīgajā rakstīto, ka «ja vēl pirms gada sviesta paciņu varēja nopirkt par aptuveni vienu eiro, tad šovasar par identisku paciņu sviesta nācās maksāt jau aptuveni divus eiro». Apstrīdēts toties tika cits Neatkarīgās žurnālistes Ilzes Šteinfeldes teikums 14. decembra avīzē ne par savām acīm redzētajām cenām, bet par CSP aprēķiniem, ka «gada laikā olas sadārdzinājušās par 13,8%». Pie šī raksta elektroniskās versijas tūlīt pat parādījās lasītāja liecība un komentārs, ka «mūsu lielveikalos līdz šim varēja olas nopirkt par 0,90-1,40. Tagad nav lētāk par 1,80! Vai kādam problēmas ar parastu aritmētiku, vai es kaut ko nesaprotu?» Tātad - būtībā tieši tas pats jautājums, kādu pirms 30 gadiem avīzei bija uzdevis A. Broks. Ja kādam šķiet, ka līdz šim teiktais atspoguļo grozīšanos tikai ap dažiem plauktiem pārtikas veikalā, tad atšķirsim 13. decembra Neatkarīgo ar Bauskas novada pašvaldības vadītāju sūrošanos, ka viņu vēlētājiem apsolīto objektu uzcelšanai «trūkst projektētāju, turklāt cenas attiecībā pret iepriekšējo gadu ir faktiski dubultojušās. Likumsakarīgi, ka līdzīgi pieaug arī būvniecības izmaksas. Pat būvuzraudzības pakalpojuma cena ir divas reizes lielāka...»
Latvija savu likteni neizlems
Inflācija kā «katastrofas pirmā pazīme» ir tas, ka dzīvei nepieciešamo izdevumu pieaugums tik strauji pārsniedz ieņēmumu pieaugumu, ka lielākā daļa sabiedrības locekļu nespēj segt līdzekļu iztrūkumu ar taupību. Ar tālāk sekojošo katastrofu nav obligāti jāsaprot valdību gāšana un pat valstu likvidēšana. Katastrofas apzīmējums attiecas arī uz cilvēku dzīvi pusbadā un badā, kā tas notika miljonprocentu inflācijas pārņemtajā Zimbabvē, kur valdošais režīms nemainījās; bet tikpat labi badā varēja nomirt Ziemeļkorejā bez inflācijas (? - pārāk maz par šo valsti zināms).
Latvijā šobrīd ir inflācija, kas salīdzināma ar 1988./89. un 2007./08. gada inflāciju, bet toreizējo notikumu dažādība kārtējo reizi apliecina, ka nav viennozīmīgas atbilstības starp procentos izteiktu inflācijas tempu un tās politiskajā un ekonomiskajām, bet tikpat labi arī juridiskajām un militārajām sekām. Pilnīgi droši toties secināms, ka inflācija Latvijā gan iepriekšējos gadījumos, gan tagad tiek kurināta no ārpuses un tieši tāpat ne Latvijā izšķirsies tas, pie kādām sekām inflācija šajā reizē novedīs Latvijā vai novedīs Latviju.
