Ceturtdiena, 23.novembris
Latvijā | 13.novembris, 18:18
Māris Krautmanis

Arnolds Babris: Paceļot minimālo algu, lērums uzņēmumu aiztaisīsies ciet

Par zivju pārstrādes nozares centieniem atrast jaunus tirgus un piedāvāt jaunu preci, par nodokļu reformas ietekmi uz uzņēmējdarbību un citām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar akciju sabiedrības Brīvais vilnis valdes priekšsēdētāju, bijušo Satversmes aizsardzības biroja darbinieku Arnoldu Babri.

- Kas notiek zivrūpniecībā?

- Nesen notika nozares uzņēmēju sanāksme, kurā mēs, lai arī savā starpā esam konkurenti, spriedām par zivrūpniekiem svarīgiem jautājumiem. Redzams, ka ražošanas apjomi ir sarukuši, gandrīz visi strādā ar mīnusiem. Bet notiek alternatīvu tirgu meklēšana. Patīkami ir tas, ka ir sākusies specializācija. Ir uzņēmumi, kas ir atmetuši domu ražot šprotes, bet pievērsušies mencu aknu konservu ražošanai, arī no mencu ādām ražo čipsus. Ir uzņēmumi, kas pievērsušies pastēšu ražošanai. Vēl ražo brislingu, kas ir Baltijas brētliņa - nevis kūpināta, bet apžāvēta. Tas ir Amerikas tirgum. Šāda specializācija ir perspektīvāka, nekā ja visi ražotu vienu un to pašu. Brīvais vilnis arī piedāvā pavisam jaunu produktu - kaltētu brētliņu, kas ir unikāls produkts, kam līdzīga nav. Mēs esam sākuši kārtot šā produkta patenta lietas. Tuvākajā laikā tas būs jau plaši pieejams.

Bet situācija nozarē ir smaga - Krievijas tirgus zudumam kompensāciju atrast nav viegli, jo tirgus Latvijas produkcijai ir aiztaisīts ciet ne tikai Krievijā, bet arī Kazahstānā un Baltkrievijā, kas ietilpst šo valstu muitas savienībā. Pastāv Krievijas pārtikas un veterinārā dienesta aizliegums ievest mūsu preces. Esmu dzirdējis viedokli, ka galvenais iemesls ir Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča darbība. Ja nebūtu Rinkēviča agresīvā nostāja un aizliegums iebraukt Latvijā dziedātājiem Valērijai, Josifam Kobzonam un Oļegam Gazmanovam, Krievija neieviestu aizliegumu Latvijas zivju konservu importam. Kad uzsākās sankciju un embargo spēles, Krievija zivju produkciju aizliedza ievest, taču zivju konservus vēl atļāva. Taču pēc triju dziedātāju neielaišanas arī konservi nonāca zem sitiena.

Līdz tam krievu valdība bija iešāvusi sev kājā tādā veidā, ka Krievijas šprotu ražotāji vairs nevarēja saražot produkciju pietiekamā apmērā bez mūsu izejvielām. Cenas uz šprotēm krasi pieauga, un mūsu ražotāji priecājās - cena Krievijā paaugstinājās, eksporta apjomi pieauga, peļņa pieauga. Bet tad, kad Rinkēvičs liedza iebraukšanu dziedātājiem, viss mainījās - krievi paziņoja, ka mēs neiekļaujoties benzopirēna normās, mūsu produkts neesot drošs, tāpēc to vairs nevar ievest Krievijā. Oficiāli neviens to neteica, bet neoficiāli kuluāros to teica, ka viss tādēļ, ka mūsu ārlietu ministrs tā rīkojies.

Labi ir tas, ka Finanšu ministrija ir nākusi zivsaimniekiem pretī ar atlikto nodokļu maksājumu. Bet tas ir visiem, tāpēc visi strādā ar domu, ka gan jau kaut kad tos nodokļu parādus atdos.

- Tas «kaut kad» būs nekad vai arī atdos?

- Viena daļa neizdzīvos. Pieprasījums ir divreiz mazāks par piedāvājumu. Lai izdzīvotu, ražotāji ir spiesti nolaist cenu. Tāpēc gandrīz visi šprotu ražotāji pašlaik strādā ar mīnusa zīmi.

- Tātad var teikt, ka zivis ir ar sociālo funkciju...

- Protams. Ja paskatāmies, tas portrets darbiniekam, kas strādā cehā pie konveijera, ir pirmspensijas vecuma sievietes, jo šprotu vēršana un pakošana ir roku darbs. Nekas joprojām nav izdomāts un neko nevar izdomāt, lai no roku darba atbrīvotos - visi mēģinājumi zivju konservu ražošanā ieviest kādus robotus ir beigušies ar neveiksmēm. Jā, mēs veicam sociālu funkciju, radām darba vietas. Turklāt šprotes ir ar ļoti augstu pievienoto vērtību - no brētliņu pārdošanas konservos valsts iegūst 16 reizes vairāk nodokļos, nekā ja tiktu pārdotas vienkārši sasaldētas zivis.

- Cik cilvēku pašlaik strādā nozarē?

- Agrāk šprotu ražošanā bija iesaistīti aptuveni 5000 līdz 6000 cilvēku. Lielākā daļa zivju konservu ražošanā strādājošo ir sievietes, pirmspensijas vecuma cilvēki, un ražošana notiek reģionos. Pašlaik ražošanas apjomi ir samazinājušies divas reizes, bet strādājošo skaits samazinājies par trešdaļu - tagad strādā aptuveni 4000 vai mazāk.

Pašlaik Latvijā zivju konservus vēl ražo vairāk nekā 20 uzņēmumi, nopietni un relatīvi par lieliem saucami ir astoņi uzņēmumi.

- Šprotes ir prece, ko labi pazīst bijušajās PSRS valstīs, bet Rietumos laikam tās pārdot grūti? Bet pirms kara taču šprotes pazinuši un ēduši arī Vakareiropā.

- Esmu pētījis šprotu vēsturi. Pirmie, kas taisīja kūpinātas šprotes eļļā, bija norvēģi. Tas bija ražojums no Ziemeļjūras brētliņām, kas nesaucās šprotes, bet «kūpinātas sardīnes». Vēlāk Latvijā arī sāka ražot šprotes no Baltijas brētliņām. Latvijas uzņēmēji šprotu ražošanā pašlaik ir vieni no lielākajiem un kvalitatīvākajiem ražotājiem pasaulē. Padomju Savienībā šprote bija delikatese, un, tā kā garšas iemaņas rodas bērnībā, šprote ir delikatese arī pašlaik. Vecāki cienāja bērnus, postpadomju zemēs šprotes izsauc atmiņās kaut ko ļoti garšīgu un reti dabūjamu.

- Bet Rietumos?

- Viņi vairāk lieto sardīnes. Mēs esam uztaisījuši produktu, kas ir apžāvēta, nekūpināta brētliņa. To vedam uz Franciju, un tā tiek pārdota vienā no lielākajiem lielveikalu tīkliem. Arī uz ASV eksportējam apžāvētu brētliņu - tur to sauc par brisling sardīni. Brētliņa ir ļoti tāla sardīnes radiniece, kas adaptējusies Baltijas jūrā. Reņģes savukārt ir siļķveidīgās. Rīgas jūras līča reņģes ir pat mazākas par brētliņām.

- Tātad ar lielu neatlaidību tomēr var kādu produktu iedabūt arī Rietumu tirgū?

- Kaut ko var? Mūsu zivrūpnieki, piemēram, ir uztaisījuši produktu, ko liek stikla burkās. Tas diezgan labi tiek pārdots, jo zivtiņas labi redzamas. Savukārt, mēs, Brīvais vilnis, esam izstrādājuši iepakojumu ar caurspīdīgu vāciņu. Ražojam arī kaltēto brētliņu, un būs ļoti laba pastēte ar paaugstinātu kalcija saturu. Nozare aktīvi strādā pie jauniem produkcijas veidiem. Nav viegli, jo lielveikali nav ieinteresēti nestandarta precē - viņiem vajag standarta preci un lielus apjomus. Lai iedabūtu savu preci tirgos, braukājam pa starptautiskām izstādēm, nemitīgi notiek sarunas un pamazām šis tas arī sekmējas.

- Vai ar Latvijas valdību ir sadarbība, vai Zemkopības ministrija un ministrs ko palīdz?

- Zemkopības ministrija ir pretimnākoša, valdība ir pretimnākoša. Ir problēma nozarē ar to, ka jākonkurē ar uzņēmumiem, kas nemaksā nodokļus, kas krāpjas ar «ielikumiem» un ražo nekvalitatīvu preci. Tiem, kas ir godīgi, tiem ir grūti.

- Kas ir «ielikumi»?

- Tas ir, ja uzrāda, ka iepakojumā ir 160 grami, bet patiesībā ir par 20 gramiem mazāk. Notiek krāpšanās arī ar kvalitāti. Tādi ražotāji degradē produktu un grauj biznesu arī visiem pārējiem. Par to ir sen runāts, bet to var atrisināt tikai valsts. Ja tiks sodīti negodīgie uzņēmēji, visi pārējie elpos vieglāk.

- Un nozares interešu lobēšanas ziņā Eiropas Savienībā un citur pasaulē? Vai ministrs palīdz?

- Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs ir aktīvs, atsaucīgs, viņš palīdzēja visiem dabūt Ķīnas sertifikātu. Uzskatu, ka Dūklavs ir labākais zemkopības ministrs, kāds vispār ir bijis. Ko nevaru teikt par ārlietu ministru.

- Un kā sekmējas Ķīnas tirgū?

- Sūtām produkciju uz Makao. Diemžēl jau pašā sākumā eksportu sabojāja viens no uzņēmumiem, kas aizsūtīja ļoti zemas kvalitātes produkciju, un tas ļoti sabojāja iespaidu par mums ķīniešu acīs. Ar visu to, ka Ķīna ir milzīga, informācijas aprite starp speciālistiem notiek labāk nekā pie mums Latvijā. Līdz ar to Ķīnā esam gan pārstāvēti, bet apjomi nav tie, uz kuriem cerējām.

- Saprotams, ka zivsaimniekiem ir dusmas uz ārlietu ministru, bet var atcerēties, kā tā pati Valērija orgastiski izdziedājās pie Kremļa sienas par godu Krimas aneksijai... Daudzi teica, ka pareizi ministrs dara, ka nelaiž šādus dziedoņus Latvijā iekšā.

- Protams, tas, kas notiek Ukrainā un Krimā, nav labi. Taču tas, kas ir sasniegts, nav tas rezultāts, kāds būtu vajadzīgs Latvijai. Ar Valērijas neielaišanu Latvijā, Ukraina Krimu nav atguvusi, nekas nav iegūts, Latvijai ir tikai zaudējumi. Valērija nav zaudējusi un uzstājas pilnās koncertzālēs Londonā un citur. Nav jau šis gadījums vien - tā jau ir tradīcija, ka politiķi veic populistiskas darbības, atbildību par tām nenes, un rezultātā nodokļu maksātāji cieš. Ko Rinkēvičs panāca? To, ka Jūrmalā vairs netiek rīkots festivāls Jaunais vilnis un pilsētas budžetā neienāk nauda.

- Top jauna, skaista nodokļu sistēma. Valsts konkurētspējas labad tiks veikts pasākumu komplekss. Kā to vērtējat?

- Nekas tāds būtisks jau netiek uzlabots. Ja pie ēnu ekonomikas, kas ir 40%, likvidētu kaut vai pusi tās, nekāda reforma nebūtu vajadzīga. Būtu iespēja pat nodokļus samazināt. Manā skatījumā vajadzēja uztaisīt neapliekamo minimumu 500 eiro. Ja jau jācīnās ar nabadzību, tad samaziniet nodokļu slogu tieši maznodrošinātajiem! Bet tad no tiem pārējiem iekasējiet nodokļus pilnā apmērā! Varētu ieekonomēt uz darbaspēka nodokļiem, būtu vairāk investīciju tieši mazturīgo nodarbinātībā, mazāk aplokšņu algu. Finanšu ministre Dana Reizniece Ozola sacīja, nē, 500 eiro neapliekamo minimumu nevarēs. Tad vienu brīdi tika runāts par 350 eiro, tad tas saruka līdz 250, līdz pašās beigās nu jau tas būs tikai 200. Vēl tika solīts, ka nodokļu reformas rezultātā uzņēmējiem būs jāsaskaras ar mazāku birokrātiju, bet redzam, ka birokrātijas ir kļuvis vairāk. Kas tā par reformu? Loģiski, ka Darba devēju konfederācija un Tirdzniecības un rūpniecības kamera neatbalsta nodokļu reformu, jo tas, par ko tās bija vienojušās ar valdību, netiek pildīts. Kad ReiznieceOzola stājās amatā, viņa pati šausminājās, ka Valsts ieņēmumu dienestā Latvijā strādā 4000 darbinieki, kamēr Igaunijā - 1000. Turklāt Igaunijā šie 1000 iekasē vairāk nodokļu nekā Latvijā. Bet ir pagājis jau prāvs laiks, un nekas nav mainījies, ministre neko nav panākusi. Pēc manām domām, nodokļu politikā vajag sasniegt to, ka tā ir vienkāršāka, caurspīdīgāka, saprotamāka. Taču visas darbības ir vērstas uz to, lai rezultāts būtu pretējs deklarētajam. Nodokļu politikas izmaiņas ir taisītas tikai tādēļ, ka uz pašvaldību vēlēšanām vajadzēja radīt cilvēkiem sajūtu, ka nākamgad viņi dzīvos labāk. Bet, ja, nē, kurš par to atbildēs?

Neapliekamais minimums Ķīnas pilsētā Šanhajā ir 700 eiro! Eiropā vidējais neapliekamais minimums ir 500. Korekti jau būtu tā - ja cilvēks nav nopelnījis iztikas mininumu, no viņa nodokļus neprasīt. Mums vēl nesen bija neapliekamais minimums 60, tagad nākamgad būs 200. Tas ir ļoti maz.

Ar jauno nodokļu sistēmu uzņēmēji no Latgales saka, ka būs spiesti pārtraukt uzņēmējdarbību, jo viņi nevarēs samaksāt darbiniekiem minimālo algu, kas tagad būs paaugstināta līdz 430 eiro.

- Bet vai būtu labi necelt minimālo algu un veidot Latgalē «zemo algu kaktu»?

- Ar zemajām algām jācīnās, izveidojot darba vietas. Valsts to var uzlabot, neņemot tik daudz nodokļu no uzņēmējiem, lai viņi var samaksāt saviem strādniekiem. Bet, paceļot minimālo algu, lērums uzņēmumu aiztaisīsies ciet.

- Ir nebijis gadījums, ka nodokļu sistēmā parādīsies progresivitāte iedzīvotāju ienākumu nodoklī. Kā to vērtējat?

- Teorētiski progresivitāte nav slikta lieta. Bet mums jau ir tā, ka politiķi pieņem lēmumus bez zinātniska pamatojuma. Ir taču jārēķina - tik un tik ir strādājošo, tik un tik lielas ir algas, tik un tik iekasēs vairāk ar nodokļa progresivitāti. Bet vai ar to netiks aizbaidīti augsta līmeņa speciālisti, un beigās valsts var palikt zaudētāja? Ja notiks pārcenšanās ar progresīvo nodokli, lielas kompānijas ar augstu pievienoto vērtību pārcelsies projām no Latvijas.

Vēl viena būtiska lieta ir nodokļu izlietojums. Cik nesaimnieciski tiek izlietota valsts nauda! Joprojām nav mazināta birokrātija, nav izvērtēta ministriju darba efektivitāte, ierēdņu skaits tikai palielinās. Jau Daniels Pavļuts runāja par birokrātijas mazināšanu, Valdis Dombrovskis runāja arī. Kur ir? Nav. Ja paskatās ierēdņus, ko viņi dara savā darba laikā, divās trešdaļās sava laika nedara neko. Divas trešdaļas varētu atlaist.

- Nupat no partijas Vienotība padzīta tās dibinātāja Solvita Āboltiņa...

- Tas ir pārsteigums. Viņa taču ilgus gadus bija konstruktore, ideoloģe, viņa nodrošināja sadarbību ar KNAB un visiem dienestiem. Tagad viņa ir neapskaužamā stāvoklī. Pēc tā, kas ir noticis, var gadīties, ka Rinkēvičs viņai var nepiedāvāt vēstnieces amatu. Acīmredzot viņa ir nokaitinājusi pārējos partijas biedrus, kas ir nosprieduši, ka vienīgais ceļš, kā kaut ko vēl saglābt, ir no viņas atbrīvoties.

- Pastāv tāda Rīdzenes sarunu parlamentārās izmeklēšanas komisija...

- Tas ir Vienotības gājiens, lai pirms vēlēšanām nodarbotos ar ZZS šūpošanu un paceltu savu reitingu.

- Bet šo tēmu jau savās interesēs izmanto arī Jaunā konservatīvā partija un citas partijas.

- Tiesībsargājošās iestādes jau sen ir pateikušas, ka lietā ir par maz materiālu, lai krimināllietu virzītu uz tiesu - nav jēgas to cilāt, mēģināt reanimēt beigtu kaķi. Tā ir populistiska propaganda. Šo Rīdzenes sarunu tēmu gatavojas izmantot gan Vienotība, gan citi spēki. Vienotībai tas ir ne tikai sevis celšanas un konkurentu nolamāšanas instruments, bet arī līdzeklis, lai novērstu uzmanību no pašas darbībām. Varētu pacelt, piemēram, Citadeles pārdošanu un izmeklēt. Un citus darījumus, kas neož labi. Citadelē tika iepumpēti milzīgi nodokļu maksātāju līdzekļi, bet pārdota tā ir desmitkārt lētāk. Atcerēsimies, ka Rinkēvičs par savu seksuālo orientāciju paziņoja tieši dienā, kad tika pārdota Citadele. Kāpēc? Šī partija allaž ir pratusi manipulēt - radīt kaut kādus vienas dienas kārtības jautājumu, lai novērstu plašsaziņas līdzekļu un sabiedrības uzmanību no tai neizdevīgām, būtiskām lietām. Lūk, tādu izmeklēšanas komisiju gan derēja izveidot - lai tā noskaidro, kāpēc Rinkēvičs paziņoja par savu orientāciju bankas pārdošanas dienā, vai viņš tā pats izdomāja, vai arī viņam kāds bija devis uzdevumu tā darīt?