Latvijā: Dombrovskis: Latvijā arī 30 gadu pēc neatkarības atjaunošanas sabiedrība nav saliedēta 24 komentāri
 
Latvijā

Dombrovskis: Latvijā arī 30 gadu pēc neatkarības atjaunošanas sabiedrība nav saliedēta

 
Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild domnīcas Certus direktors, ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis.

- Ekonomikas ministrija prognozē, ka, ņemot vērā negatīvās demogrāfijas tendences, darbaspēka trūkums nākotnē var kļūt par nozīmīgu šķērsli izaugsmei. Lai saglabātu nemainīgu darbaspējīgo cilvēku skaitu no 2020. gada, Latvijai būtu jāuzņem 10-30 tūkstoši cilvēku gadā (darbaspējīga vecuma cilvēki kopā ar viņu ģimenes locekļiem, bērniem u.c.).

- Pašlaik Latvijā ir populāri divi veidi, kā var aplūkot demogrāfijas problemātiku. Pirmais - par demogrāfiju tiek runāts tik bieži, ka cilvēkiem ir izveidojies priekšstats, ka tas ir kaut kas pilnīgi neatgriezenisks, kaut kas ārpus iespējām to vadīt un kontrolēt. Tāpēc ir loģisks jautājums, kāpēc uztraukties par kaut ko, ko nav iespējams kontrolēt un ietekmēt. Otra pieeja ir sašaurināts skatījums - ielikt vienādojuma zīmi starp demogrāfiju un dzimstību. Demogrāfija nav tikai dzimstība, bet gan dzimstība, mirstība un neto migrācija. Tā sabiedrības daļa, kura parasti balso par Nacionālo apvienību, uzskata, ka demogrāfija ir tikai un vienīgi dzimstība.

Savukārt Certus mērķis, pētot demogrāfijas jautājums, bija uzsvērt, ka demogrāfija ir ne tikai dzimstība, ka negatīvu migrācijas saldo ir iespējams apturēt un pat atgriezt atpakaļ, veicinot reemigrāciju. Tiesa, to var panākt ar nosacījumu, ka mūsu izaugsmes temps būs būtiski augstāks nekā vidēji Eiropā. Kā piemēru paņemsim iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Ja Eiropā tas ir tikai 2% gadā, tad tas nozīmē, ka Latvija nevar atļauties IKP ar divu vai triju procentu pieaugumu gadā, bet mums vajag vismaz četru, piecu procentu pieaugumu gadā. Mūsu aprēķini liecina - ja Latvijas iekšzemes kopprodukts vidēji gadā pieaugs par 5%, tad ap 2030. gadu iedzīvotāju skaits Latvijā būs par 51 000 cilvēku lielāks nekā gadījumā, ja IKP izaugsme gadā būs vidēji trīs procentu lielumā. Pie lielākas izaugsmes Latvijā izdotos saglabāt tik lielu iedzīvotāju skaitu, kāds ir divās Valmieras lieluma pilsētās. Diemžēl procesi jau ir aizgājuši tik tālu, ka arī 5% liela izaugsme nenovērsīs darbspējīgo cilvēku skaita samazināšanos.

Migrāciju ekonomisti uzskata par pozitīvu parādību. Jo vairāk valsī būs cilvēku, jo lielāks būs iekšzemes kopprodukts. Politiķiem pieeja ir pilnīgi cita. Socioloģiskās aptaujas (SKDS) rāda, ka ap 80% no Latvijas iedzīvotājiem ir pret migrāciju, tāpēc politiķiem migrācija ir slikta. Patiesība ir kaut kur pa vidu. Migrācija rada noteiktus riskus, tāpēc ka ļoti atšķirīgiem cilvēkiem sadzīvot savā starpā ir grūtāk. Ir redzami ļoti veiksmīgi piemēri, kad vienā valstī var sadzīvot ļoti atšķirīgas tautas, kad dažādība ir valsts panākumu atslēga, piemēram, Singapūra. Vienlaikus ir daudz piemēru, kad migrācija rada konfliktu pieaugumu. Latvija nav ideāls piemērs. Latvijā arī 30 gadu pēc neatkarības atjaunošanas mēs nevaram lepoties, ka sabiedrība būtu saliedēta, pēc būtības tā ir tikpat sašķelta kā pirms trīsdesmit gadiem. Nelielas pozitīvas izmaiņas ir bijušas, bet sašķeltība ir palikusi.

- Daudzās zemēs - Lietuvā, Krievijā u.c. - procesi ir līdzīgi! Pašreizējais algu līmenis Latvijā ieskicē relatīvi nelielu valstu kopu, kuru nabadzīgākos ceļotgribētājus varētu iekārdināt Latvijas ekonomiskie apstākļi - Afganistāna, Pakistāna, Bangladeša, Āfrikas nabadzīgākās valstis (Mali, Čada, Centrālāfrika u.c.). Kas motivēs palikt Latvijā trešās pasaules migrantu, tiklīdz tas būs apguvis kvalifikāciju un valodas?

- Politiskā līmenī diskusija par migrācijas problemātiku vēl nav pat uzsākta. Maigi izsakoties, esam ļoti tālu pat līdz tādam vienkāršam politiskam lēmumam, lai atbalstītu kaut vai gudro - izglītoto cilvēku - migrāciju. Jo pat gadījumā ar uzturēšanās atļaujām Latvija faktiski pateica nē daudziem ļoti maksātspējīgiem uzturēšanās atļauju tīkotājiem.

Tikai tad, kad konceptuālā līmenī lēmums būtu pieņemts, tad varēsim sākt vērtēt, kā veidot migrācijas politiku, kura maksimāli uzlabotu Latvijas ekonomiku. Dažkārt tiek uzdots jautājums, kāpēc no pirmās bēgļu grupas neviens nepalika šeit? Manuprāt, tie ir tie paši iemesli, kuru dēļ mūsu cilvēki pamet Latviju un pārceļas uz Vāciju vai Lielbritāniju. Tur ir lielākas algas. Līdz ar to jebkurā gadījumā, pieļaujot vai nepieļaujot darbaspēka iebraukšanu, mums būs jāatgriežas pie jautājuma par ekonomikas izaugsmi. Ekonomikas izaugsme ir atslēga visam. Ja ekonomikas izaugsme būs tikai kādu divu vai trīs procentu līmenī gadā, tad mēs varam pat atvērt robežas, bet noturēt ļaudis Latvijā nebūs iespējams. Mēs būsim kā pieturvieta, kurā darba meklētāji no trešajām valstīm tikai pārnakšņos pirms braukšanas tālāk uz Vāciju vai Lielbritāniju.

- IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugumu var veicināt, izspiežot no valsts tās iedzīvotāju grupas, kuru ieguldījums IKP ir mazāks par vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju - lauku iedzīvotājus, mazizglītotas etniskas minoritātes; veicinot mazāku bērnu skaitu utt. Vai, jūsuprāt, veids, kā Latvijā tiek veicināts IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugums, ir pieņemams?

- Īstermiņā šādi varbūt kaut kādu efektu ir iespējams panākt, bet ilgtermiņā šāda politika sagādās tikai zaudējumus. Katrs cilvēks ir ar augstu potenciālu, un, jo mazāk cilvēku būs, jo mazāka būs vērtības kopsumma, kura valstī tiks radīta.

- Salīdzinot 2016. gadu ar 2008. gadu, ir jāsecina, ka šajā laikā tuvināšanās ES līmenim ir apstājusies četrām Austrumeiropas valstīm. Slovēnija, Čehija, Ungārija un Horvātija 2008. gadā bija tuvāk ES vidējam līmenim nekā 2016. gadā. Vērtējot jaunākās tendences, Slovēnija, Čehija, Ungārija un Horvātija nevis tuvinās ES vidējam līmenim, bet no tā arvien vairāk atpaliek.

Itālija, Spānija, Kipra, Grieķija un Portugāle 2005. gadā bija tuvāk ES vidējam līmenim nekā 2016. gadā. Saglabājoties tādiem ekonomiskās izaugsmes un attīstības tempiem, kādi tika novēroti no 2008. līdz 2016. gadam, Latvijai, lai apsteigtu ES 28 dalībvalstu vidējos rādītājus, būs nepieciešami nieka 365 gadi. Vai šādi aprēķini ir iedvesmojoši?

- Es šādam apgalvojumam nepiekrītu, jo uzskatu, ka konverģence notiek. Bet piekrītu punktā, ka tā notiek pārāk lēni. Atveriet OECD jaunāko ziņojumu! Latvijas mediju lielākā daļa no šī ziņojuma paņēma tikai pozitīvo, vietas, kurās Latvija tika slavēta.

Taču bija arī kritiskā daļa, kuru tikpat kā neviens nepieminēja - tika atzīts, ka Latvijā būtiska konverģence nenotiek. Konverģences progress ir bijis ļoti niecīgs.

Ja mēs uzdosim jautājumu, kurām valstīm 20. gadsimta beigās izdevās no trešās pasaules sasniegt attīstīto valstu līmeni, tad tās var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem - Dienvidkoreja, Singapūra u.c. Āzijas valstis. Singapūrai 30 gadu laika IKP uz vienu iedzīvotāju, pat palielinoties iedzīvotāju skaitam, pieauga trīsdesmit reizes. Visiespaidīgākais piemērs ir Ķīna. Ķīna jau ir kļuvusi par otro lielāko pasaules ekonomiku - tiešu konkurentu Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas tika sasniegts, ejot savu ceļu un neievērojot oficiālas ekonomiskās doktrīnas.

- Lai pieaugtu IKP, ir jāinvestē, bet patērētāju skaita sarukuma apstākļos sanāk, ka praktiski visos Latvijas sektoros ir pārinvestēts. Latvijā nefinanšu investīcijas (%) pret IKP faktiskajās cenās 2016. gadā bija 8,5%. Viszemākais novērotais līmenis pēdējo 10 gadu laikā. Latvijas uzņēmumu (izņemot bankas un apdrošinātājus) pašu kapitāls samazinājās. Kas veiks investīcijas?

Kā ar politiskiem līdzekļiem piespiest uzņēmējus investēt tirgus sarukuma apstākļos?

- Viena no Latvijas problēmām ir tā, ka mūs uzņēma bagāto valstu klubā, parādot uzticības kredītu, pieverot acis uz to, ka mēs neesam viņu līmenī, un pieņemot, ka viņu augsto līmeni mēs sasniegsim pietiekami ātri. Taču pieredze rāda, ka konverģence nenotiek tik ātri, kā tas bija iecerēts. Turklāt Latvijas politiskajai elitei ekonomika nav darba kārtības galvenais jautājums.

Jūsu jautājumu vajadzētu formulēt citādi: vai tikai ar mehānisku investīciju pieaugumu ir iespējams sasniegt izaugsmi?

Investīcijas ir svarīgas, bet nevajag investīciju jautājumu pārspīlēt. Tas, ko jūs minējāt, vairāk attiecas uz investīcijām pamatlīdzekļos un ražošanas iekārtās. Jūsu pieeja balstās uz pieņēmumu, ka ekonomikas attīstība Latvijā arī turpmāk balstīsies tikai uz rūpniecības izaugsmi. Šāda ideja ir ierakstīta Latvijas Nacionālajā attīstības plānā - rūpniecībai jābūt galvenajam valsts attīstības dzinējspēkam. Mēs uzskatām, ka rūpniecība nebūs galvenais dzinējspēks visai Latvijai, bet tikai reģioniem, turklāt kopā ar bioekonomiku. Rūpniecība nebūs galvenais Rīgas attīstības dzinējspēks, bet Rīga rada lielāko daļu no valsts IKP. Latvijā kopumā rūpniecība rada 13% no iekšzemes kopprodukta, bet vairākos reģionos tie ir 20%. Rīgā rūpniecības pienesums ir tikai 7,6%. Rīgas izaugsmi pamatā balsta nevis rūpniecība, bet pakalpojumi.

Aplūkosim divus piemērus. Dobeles dzirnavnieks. Dobeles dzirnavnieka ēkai trīs stāvi, kas ir pilni ar modernām ražošanas iekārtām. Vienu tādu ražošanas līniju apkalpo ne vairāk par 10 strādniekiem. Viņi saņem ļoti labu atalgojumu, bet kopējie darbaspēka nodokļi nav lieli. Uzņēmums maksā PVN, uzņēmuma ienākuma nodokli u.c. Otrs piemērs - tāda «programmētāju ferma». Nozīmīgu pamatlīdzekļu nav. Ir birojs un daži datori. Investīcijas ir cilvēku un sociālajā kapitālā. Šis uzņēmums ir integrēts globālajā digitalizācijas procesā. Programmētājs ar 10 gadu pieredzi nopelna vismaz 3000 mēnesī. Pret niecīgu tiešo investīciju apjomu tiek maksāti jau daudz nozīmīgāki (darbaspēka) nodokļi. Tie ir dažādi modeļi. Tāpēc, runājot par Latvijas attīstību, nevajag atkal atkārtot kļūdu, kuru tika pieļauta savulaik, definējot, ka Latvijas galvenais un vienīgais dzinējs būs apstrādes rūpniecība. Nebūs! Rīgai ir un būs citi attīstības dzinēji, kas saistīti ar pakalpojumiem.

- Latvijas novados izzūd algotu darba ņēmēju kapitālisms. Sešos Latvijas novados (Neretas, Vārkavas, Sējas, Baltinavas, Strenču un Rugāju) sabiedriskā sektora darba vietu skaits ir lielāks par 80% no nodarbināto skaita. 33 Latvijas novados sabiedriskajā sektorā darba vietu skaits ir lielāks par pusi no kopējā nodarbināto skaita.

Vienpadsmit novados sabiedriskā sektora darba vietu skaits ir mazāks par 25% no nodarbināto skaita (Nīcas, Inčukalna, Burtnieku, Olaines, Mērsraga, Rojas, Garkalnes, Ādažu, Babītes, Stopiņu un Ķekavas novads).

Brīvajam tirgum nav vajadzīgs Vārkavas novads. Brīvajam tirgum nav vajadzīga Baltinava, Rugāji un pat Strenči. Vai piekrītat, ka, ja tiek ļauta pilnīga vaļa «brīvajam tirgum», tad varam paņemt dzēšgumiju un sākt izdzēst šī brīža globālajai tirgus ekonomikai nevajadzīgos novadus no Latvijas kartes?

- Es nepiekrītu apgalvojumam, ka brīvajam tirgum nav vajadzīgi šie novadi. Novadu vai reģionu attīstības un labklājības balsti ir trīs nozares un Rīga. Pirmkārt, tā ir bioekonomika, ar to domājot lauksaimniecību un mežsaimniecību. Otrkārt, tā ir rūpniecība, par kuru jau izteicos. Modernai rūpniecībai nav nepieciešama lielpilsēta. Tāpēc modernā rūpniecība jau pārsvarā ir izvietojusies reģionos. Treškārt, tas ir vietējais tūrisms. Un ceturtais - tā ir nodokļu pārdale no Rīgas par labu reģioniem. Jo lielākus nodokļus iekasēs Rīgā, jo labāk klāsies reģioniem. Vāja Rīga nozīmēs vājākus reģionus. Spēcīga Rīga nozīmē spēcīgākus reģionus.

- 2015. gadā ārvalstu tiešās investīcijas var nodrošināt tikai 1/10 daļu no Latvijas izaugsmes un ekonomikas atjaunotnes. 2016. gadā ārvalstu tiešo investīciju plūsma bija negatīva. Varbūt ir laiks izbeigt tērēt resursus ārvalstu investoru pielabināšanai un atbalstīt vietējos uzņēmējus?

- Es definētu problēmu citādi. Mums pietrūkst attīstības ilgtermiņa redzējuma. Fokusējums uz ārvalstu investīcijām nav nepareizs, bet pārspīlēts, pārmērīgs.

Vispirms ārvalstu investīcijas ienāk ar kapitālu. Vai nu uzkrājam vietējo kapitālu, lai to investētu, vai arī piesaistām citu kapitālu. Bet tad mums jāsaprot, ka par savu kapitālu investors vēlas saņemt peļņu, atdevi savam kapitālam. No šīs peļņas valsts varēs paņemt tikai uzņēmumu ienākumu nodokli, tas ir vienīgais efektīvais nodoklis par kapitālu. Ārvalstu investīcijas radīs darba vietas, bet atšķirībā no vietējās investīcijas šo uzņēmumu peļņa tiks repatriēta. Daļa no ārvalstu investīcijām rada tā saucamās mācekļa un meistara attiecības. Tāds bija Ķīnas ceļš. Piesaistot kapitālistus, kuriem bija vēlme nopelnīt, izmantojot Ķīnas lēto darbaspēku, piesaistot ārvalstu investīcijas u.c., ķīnieši iemācījās ražot praktiski visu, ko iepriekš ražoja amerikāņi vai eiropieši.

Tie, kas nav spējīgi piesaistīt ārvalstu investīcijas, nespēj iemācīties. Latvijā ārvalstu investīcijas tiek uzskatītas par pašmērķi. Ārvalstu investīcijas nedrīkst būt pašmērķis, tās ir tikai līdzeklis galvenā mērķa sasniegšanai. Tas ir ceļš, kuru īstenoja, piemēram, Igaunija.



Komentāri [24]
#
Neslāvs 25.oktobris 2017 18:11 atbildēt
Saliedēšana jāsāk ar Pārdaugavas falla rituālu uzspridzināšanu.
 
#
vendetta 25.oktobris 2017 17:50 atbildēt
Pasaulē ir samērā daudz gadījumu,kad džungļos vai kur citur atrod cilvēku bērnu,ko uzaudzinājuši dzīvnieki un izrādās,ka viņam valodu iemācīt vairs nav iespējams,jo tas laiks ,kad formējās tie centri smadzenēs,kas atbildīgi par valodas apguvi, ir palaists garām. Ko tas nozīmē? Tikai to,ka integrācijai,ja gribam lai tā būtu sekmīga, ir jāsākas no bērnu dārza. Nevar darīt tā,ka bērnu dārzā un mazajās klasītēs izaudzinām vienvalodīgu krievu un tad mēģinām viņu pārtaisīt par latvieti - tas nav pareizais ceļš. Iet trešais gadu desmits,bet sabiedrība kā bija sašķelta tā tāda joprojām. Kur mūsu kļūdas? Pirmā kļūda ir pašā virspusē - ja franči paziņoja,ka viņiem mazākumtautību nav,tad ko izdarīja mūsu varas elite? Viņi pasludināja jebkuru imigrantu par mazākumtautību un pats trakākais,ka par mazākumtautībām pasludināja skaitliski lielo nāciju pārstāvju kopienu,kas ieradusies Latvijā,kad mums nebija nekādu iespēju ne kontrolēt,ne ierobežot nelegālo imigrāciju,jo par to draudēja "ekskursija" uz saulaino Sibīriju. Tāpēc lielākā daļa to,kas sevi pasniedz kā "apspiesto mazākumtautību" patiesībā atbilst 1949.gada Ženēvas mazākumtautību konvencijas definīcijai kā civilokupanti. Latvieši ir smalkjūtīga tauta un nebāž to viņiem acīs,bet ko mēs saņemam pretī? Nekaunīgu prasību par vēl lielāku piekāpšanos - atzīt viņus par likumīgu mazākumtautību! Ja valdība steidzamības kārtā nelikvidēs segregāciju izglītībā,tad agrāk vai vēlāk tā var kļūt par nākošo Ukrainu,ar visām no tā izrietošām sekām.
 
#
ivars. 23.oktobris 2017 23:01 atbildēt
Latvieši Latvijā ir latvieši.Diezgan saliedēti,vai ne?
 
#
Klucis 23.oktobris 2017 21:13 atbildēt
Viena no Latvijas problēmām ir tā, ka mūs uzņēma bagāto valstu klubā, parādot uzticības kredītu...
======================================================
"Žetons", liberastam par "uzņēma". Auseklīši vienmēr lielījās par "iestājās", jo labi zināja - ne uzticības, ne miljardu aizņēmumu parādi viņiem nebūs jāatdod. Lai nākamās paaudzes lauza galvu...
 
#
murkšķis » Klucis 25.oktobris 2017 17:58 atbildēt
Bagāto valstu klubā uzņēma mūsu zaglīgo eliti,nevis tautu.
 
#
mareks 23.oktobris 2017 15:44 atbildēt
vai tie cilvēki narkotikas lieto kuri runā par darba spēka trūkumu latgalē darbu atrast rets gadījums ,nesen 21 gadu vecs kaimiņu puisis uz Vāciju aizbrauca strādāt nekur viņu neņēma ,tur atrada darbu un strādā beidzat vakaros zālīti pīpēt Latgalē darba ja arī ņem rets gadījums alga 300
 
Skatīt visus 24 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers