2.lapa
•Zigurds: “Mēnesi visi bija kā eiforijā. Visur, arī manī, valdīja doma, ka kopīgi varam paveikt visu.” (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/intervija-ar-treneri-zigurdu-zujevu/?lang=lv)
•Vija no Tukuma (tolaik 47): “Visspilgtāk man palika atmiņā tas, cik ļoti daudzi mēs bijām un tik pilni ar pārliecību par saviem spēkiem un taisnību.” (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/baltijas-cels-musu-vesture/?lang=lv)
•Aija no Rīgas (tolaik 38): “Atceros to rokās sadošanās brīdi. Man liekas, mēs kliedzām! Un vēl man liekas, ka dziedājām arī.” (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/aijas-atminas/?lang=lv)
•Ināra no Dagdas (tolaik 35): “Bija sajūta, ka esmu piedalījusies svarīgā un lielā pasākumā, ka es esmu smilšu grauzdiņš tajā lielajā barjerā, kas aizstāvēs un aizsargās Latvijas brīvību.” (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/smilsu-graudins-barjera-kas-aizstaves-brivibu/?lang=lv)
•Eduards no Salacgrīvas (tolaik 27): “Mans Baltijas ceļš notika Kaļiņingradas apgabalā, kur 1989. gada vasarā biju sboros. Ideja bija tāda: laikā, kad Baltijas ceļu rīko, mēs sastāsimies savā Baltijas ceļā ap kazarmām vienā pusē. Precīzi tanī laikā, sešos vakarā saslēdzāmies, nostājāmies pie kazarmām, sadevāmies rokās. Sešos mēs sastājāmies un pēc tam visi gājām ēst uz ēdnīcu.” (Pilnā versija: http://www.thebalticway.eu/stasts/baltijas-cels-kaliningrada/?lang=lv)
