3.lapa
Māris Pūķis, fizikas un ekonomikas doktors, Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks:
F64
- Uzreiz pateikšu savu pamatdomu - visticamāk, atmoda ir nepieciešama, lai tauta saglabātu iespēju ilglaicīgi pastāvēt. Ārējie apstākļi briest ļoti strauji. Tādā pašā mērogā kā Pirmais pasaules karš vai PSRS sabrukums. Mēs redzam, kas notiek. Faktiski Eiropas Savienības pastāvēšana ir zem jautājuma. Eiropa pārdzīvo ārkārtīgi dziļu - gan ideoloģisku, gan ekonomisku - krīzi. Protams, pretstatīšana musulmaņu pasaulei nopietni apdraud arī latviešu tautu. Dotajā brīdī vienīgais drošības pamats mums ir tā pati Eiropas Savienība. No otras puses - tā ļoti daudz kur traucē. Secinājums - īsti labs rezultāts ir iespējams tikai tad, ja notiek arī Eiropas atmoda. Ja Eiropa kopumā spēj pārskatīt vērtības, virzienus, tai skaitā - sociāli ekonomiskās un citas problēmas.
Latvijā, vienkārši runājot, galvenā problēma, manuprāt, ir kalpa sindroms. Mēs katru reizi kalpojam visam kam. Un - šajos divdesmit septiņos gados mums tā arī nav izdevies izveidot nevienu valdību, kas spētu kārtīgi aizstāvēt nacionālās intereses. Mēs ļoti bieži paļaujamies uz to, ka, spēlēdami kopā ar ES, mēs automātiski nokļūsim kādā laimes pasaulē. Bet tajā pašā laikā redzam, ka ES ir dziļā krīzē. Arī tādēļ mazai valstij un mazai tautai vajadzētu pašai pielikt savus spēkus, lai to pārvarētu. Tāpēc, lai atrastu spēkus pārvarēt kalpa sindromu un sāktu domāt, kas ir ceļš uz labu, vajadzīgs šis iekšējais process. Izglītība, jautājums par garīgām vērtībām, par to, lai mēs tiešām ievērotu demokrātiju un lai tiktu atzīti Eiropas principi. Tai skaitā tādi kā - subsidiaritāte, solidaritāte… Tas ir mūsu iekšējais jautājums. Otrs jautājums - mums jāpalīdz pārējai Eiropai pārvērtēt situāciju un atteikties no daudzām nostādnēm - absolūts birokrātijas pieaugums, neefektīva pārvalde, neefektīva ekonomika. Ļoti daudz ir atkarīgs no pašiem. Spēsim dzīvot, spēsim atrast.
Kam ir jāmainās? Jāmainās ir tam, ka esam maza un nabadzīga valsts, kurai kādiem jālūdzas vai kādiem jānāk mums palīgā, bet mēs paši te nevaram ne ar ko tikt galā. Vajag vairāk cilvēku, kuri censtos būt nevis kaut kādas viduvējības, bet labākie pasaulē. Svarīgi, lai mūsu uzņēmēji, lai mūsu kultūras pārstāvji lepotos ar to, ka viņi ir no Latvijas, ar to, ko viņi sasnieguši. Bet galvenais - lai būtu spiediens no apakšas. Atteikties no kalpu sindroma. Ja tauta nelepojas pati ar sevi, ar saviem sasniegumiem, tad te nekāda atmoda nebūs.
Maija Kūle, filozofe, LZA akadēmiķe:
F64
- Domāju, ka atmodai ir jānāk. Bet - kā Māris teica: šoreiz tā notiks kopā ar Eiropu. Vai nu notiks uz labo pusi, vai arī gāzīsies kaut kādā aizā no kraujas. Vai notiks?
Eiropa balstās uz kristīgo civilizāciju. Eiropa nedrīkst to pazaudēt. Demokrātijai un vārda brīvībai ir savas robežas. Tāpēc mums ir savas vērtības. Tagad tās fiksētas Satversmes preambulā. Savu grāmatu es nosaucu Jābūtības vārdi. Vērtības nes jābūtību. Es domāju, ka mūsu valstī šīs jābūtības dimensijas ir ārkārtīgi maz. Mēs esam bailīgi… Arī saviem opozicionāriem, arī imigrantiem mēs nespējam pateikt, kā nedrīkst notikt - tev ir jāvadās pēc mūsu vērtībām, tu ar savām tiesībām nedrīksti ierobežot to, kas šeit ir kultūrvēsturiski attīstījies. Bet mēs esam bailīgi. Garīgo vērtību ziņā mēs līdz šim nevaram savu valsti nosargāt. Mums ir daudz tādu, kurus es savā grāmatā saucu par skabargu dūrējiem. Jaunajā paaudzē ir tādi, kas zākājas, kas ienīst jebko tradicionālu, kas ir absolūti pret jebkādām labā nozīmē konservatīvām vērtībām, pret kristietību. Un - tās nav argumentētas pozīcijas, tās lielā mērā ir ciniskas pozīcijas, lai sevi izrādītu. Otrs, kas mūs dursta un durstīs vēl stiprāk, protams, ir mūsu kaimiņvalsts specdienestu datoros atstrādātie varianti, kā sagraut un pārņemt šo Latvijas valsti.
Vēlreiz saku - es kaut kā nejūtu spēkus, kas varētu nomierināt šo gājienu. Gribasspēks un valsts griba? Tās ir iekšējas vērtības. Bet - tām ir jābūt cilvēkos ieaudzinātām, tām ir jānāk no mājām, no bērnības, no godīguma, no atbildības, no patriotisma….
Taču - es negribētu aiziet no šīs zāles sakot: nē, nē, nē, pavērsiens, atmoda nav iespējami! Jo tad arī mēs būsim ciniķi, tad pazaudēsim visu, kas mums līdz šim bijis. Atmodai jābūt, bet tā nevar būt tāda, kāda tā sākās 1987. gadā. Mums jāsargā šī valsts, tā jāpatur Eiropas Savienības ietvaros, jākopj arī Eiropas vērtības, jāiestājas par morāli, par likumību… Daļa tautas to liekas nezinām…
