Uzņēmējiem vairs nepatīk nodokļu celšana
 
Attēlā redzamo TV kanālu mikrofoni apliecina statusu, kādu nopelnījuši Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis (no labās) un valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš ©Arnis Kluinis

Uzņēmēju organizācijā nebija iebildumu pret nodokļu celšanu līdz brīdim, kamēr Latvijā valdošo partiju koalīcijas padome pagājušās nedēļas trešdienā ieminējās par procentpunkta pielikšanu sociālās apdrošināšanas iemaksām.

Pagājušās piektdienas rītā Neatkarīgā iznāca ar paredzējumu, ka «politiķu pozitīvais noskaņojums pēc vienošanās koalīcijas sēdē trešdienas vakarā par veselības līdzfinansējumu no sociālā budžeta visai drīz var izplēnēt». Pāris stundas vēlāk Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) izziņoja ārkārtas preses konferenci, kurā LTRK prezidents Aigars Rostovskis un valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš skaidroja organizācijas rakstisko paziņojumu, ka tā «neatbalsta koalīcijas padomes ierosinājumu nodokļu reformai; aicina atgriezties pie jau apstiprinātajām pamatnostādnēm». «Neatbalstām turpmāku algu aplikšanu ar papildu nodokļu likmi, kas samazina strādājošo ienākumus. 2016. gadā veiktā darba devēju aptauja norāda, ka steidzami jāmazina darbaspēka nodokļi, lai veicinātu legālo algu pieaugumu un konkurētspēju Baltijas līmenī,» viņiem ar savu paziņojumu neklātienē pievienojās Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Vitālijs Gavrilovs. Nekādu formālu seku šādiem paziņojumiem nav, bet A. Rostovskis un J. Endziņš vairākkārt aicināja atcerēties, kas noticis ar valdībām, kuras neatrada kopīgu valodu ar uzņēmēju organizācijām. Precīzāk sakot, būtu jāizvērtē nevis tas, kas notika ar valdībām, bet kas notika ar atsevišķiem ministriem pēc valdību gāšanas. Tik tiešām, ne jebkurš no viņiem ir atradis siltu vietiņu nākamo valdību vai bagātu uzņēmumu paspārnēs. Pilnīgi iespējams, ka šādu vietu atrašana vai neatrašana ir atkarīga no LTRK, LDDK un to ietekmīgāko biedru ieteikumiem.

Abu organizāciju paziņojumos uzsvērts, ka tās nebūt nav pret nodokļu celšanu. «LDDK atkārtoti aicina valdību nodokļa slogu pārnest no darbaspēka uz kapitālu un patēriņu,» teikts vienā paziņojumā; «pārnesot nodokļu slogu no darbaspēka uz ienākumiem no kapitāla un kapitāla pieaugumu, patēriņu, nekustamo īpašumu un dabas resursu izmantošanu», detalizēts otrā paziņojumā. Tad kāpēc vajag darīt tā, lai Latvijas iedzīvotāji caurmērā saņemtu mēnesī dažus desmitus eiro vairāk, bet būtu spiesti samaksāt nodokļos un nodokļu dēļ pieaugušajās cenās papildus ja ne simtus, tad daudzus desmitus eiro vairāk?

A. Rostovskis un J. Endziņš pēc šāda jautājuma runāja daudz, bet nepateica neko, ko varētu citēt kā atbildi.

Paldies A. Rostovskim vismaz par to, ka viņš konsekventi pieturējās pie nodokļu reformas mērķa formulēšanas izmērāmā veidā. Proti, lai apturētu valsts iedzīvotāju skaita samazināšanos gan uz dzimstības un mirstības rēķina, gan arī uz to iedzīvotāju rēķina, kuri izvēlas savu turpmāko nākotni saistīt ar ārvalstīm. Patiešām, iedzīvotāju skaits Latvijā jau pārdesmit gadus pēc kārtas samazinās gan izmiršanas, gan izceļošanas dēļ. Taču tieši no tāda viedokļa nodokļu reforma ir pilnīgi absurda. Kam tad būs lielāka ietekme uz cilvēku lēmumu palikt vai nepalikt Latvijā? Salīdzināsim algu pieaugumu par pārdesmit eiro mēnesī ar mājokļa nodokļa maksājuma pieaugumu par pāris simtiem eiro gadā. Te nebūt netiek noliegts, ka kopējais atalgojuma pieaugums it īpaši tad, ja mājoklī dzīvo vairāki naudas pelnītāji, 12 mēnešu laikā var pārsniegt nodokļa maksājuma pieaugumu, taču cilvēki vadās no pilnīgi citas matemātikas. Daudz sāpīgāk ir atdot to naudu, kas viņiem jau ir (dubultsāpīgi, ja nekādas naudas vairs nav - tā jau ir iztērēta ikdienas tēriņos), nekā nesaņemt to naudu, kas viņiem tiek aprēķināta bruto atalgojumā, kura lielumu 99% nodarbināto nemaz nezina. Rezultātā nodokļu reforma stums cilvēkus ārā no Latvijas tik konsekventi, ka tas jau sāk izskatīties pēc reformas patiesā mērķa.

Latvijas iedzīvotāji to tieši tā ir sapratuši, ka reformas dēļ jāmūk projām. Tagad uzņēmēju interešu pārstāvji stāsta, ka pagājušā gada augustā pārliecinājuši Ministru prezidentu Māri Kučinski, ka nodokļu likmju sadalījuma pārveidošana ļaušot ne gluži noteiktā, bet tomēr pārskatāmi īsā laikā pacelt vidējo algu privātajos uzņēmumos līdz vismaz 1050 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas. Tomēr sabiedrība kaut kādā netveramā veidā novērtēja, ka pie laba gala šādas runas nenovedīs. Sabiedrības reakcija bija dzimstības sarukums. Tas sākās pagājušā gada rudenī un šā gada aprīlī sasniedza -13% (1613 dzimušie šā gada aprīlī pret 1872 dzimušajiem pirms gada). Tas nozīmē papildu iztrūkumu darbaspēka bilancē nebūt ne pēc pārdesmit gadiem, bet jau tagad. Proti, pustūkstotis gados samērā jaunu cilvēku (bērna radīšanai vajadzīgi divi) aprīlī ir apmainījuši savu nepiedzimušo bērnu pret papildu iespējām meklēt sev labāku darba devēju tepat Latvijā vai ārzemēs.