Sociālajā tīklā facebook ievietots kāds aizkustinošs stāsts par mežā pēkšņi sastaptu večiņu.
Māris Upesleja 9.jūnijā sociālajā tīklā facebook raksta: "Viss, ko šeit rakstu notika nupat- vien pirms stundas. Ar savu draugu Haraldu Baumani braucām ar busu uz mežu, busā pāris lāpstas un lauznis - iztīrīt vienu meža taku, lai foršāk ar moci braucās. Pa ceļam manu skatienu piesaista veca māmuliņa, kas neveikli mēģina apturēt mūsu busu. Kravas busā nav lieku sēdekļu, man rokā ir alus, triecam nieku runas, māmuliņu ignorējam. Aizbraucam, izdaram savas šeptes, braucam atpakaļ un tieši pirms ceļš uziet lielā kalnā, manu skatienu atkal piesaista vecā māmuliņa. Draugs pēc īsas pārliecināšanas piekrīt - palīdzēsim vecajai kundzei. Viņai ir liela mugursoma, liela ķesele un vēl ratiņos līdzi tiek vilkts maišelis. Kas tur - aizvedīsim līdz Ķesterciemam vai Engurei un lieta darīta ! Griežam busu riņķī, piestājam pie kundzes - "Labvakar, kundze, uz kurieni jums ?". Salīkušā večiņa priekā atplaukst un ietraušas busa vienīgajā pasažiera vietā, es ielecu ratu pakaļā. Aizbraucam līdz vietai, kur kundze palūdz mūs palaist sevi ārā. Tas ir nomaļš ceļš meža vidū-pilnīga nekuriene. Vairākas reizes pārvaicājam - vai patiesi te ? Protams, saka vecenīte, raugiet zēni, tur pa to stigu kāds puskilometrs un tur ir māja ! Ar Haraldu saskatāmies, uzacis noraustās - nu labi. Izlaižam kundzi un piedāvājamies aiznest smagās mantas, man mātei pašai ir virs 70, un man izskatās ka kundzei ar un es labi zinu, cik lieliska sajūta vecam cilvēkam ir nesot smagas mantas."
"Vecā, aizaugusī stiga ved kalnā, pāri tai ir sakrituši koki un sakakājušas mežacūkas. Kaut kādā brīdī stiga pazūd, un kundzei mūs izdodas pārliecināt ka tepat ir taciņa. Taciņa patiešām ir un no izcirtuma mūs ieved meža biezoknī, kuram turpat blakus ir purvs kurā no visas sirds dzied varžu koris. Mums ar Haraldu paliek savādi un savā ziņā interesanti - kur vecā māmuliņa mūs ved ? Tak ne jau kaut kur nosist un apēst meža vidū ! Nekā nebija. Pēc meža taciņas seko mazs klajumiņš ar grāvīti ("tur zēni neejiet, tā laipa nav droša, iesim te pāri bebru dambītim !"). Šķērsojot dambīti ieraugam namiņu un šķūnīti, kas savas labās dienas ir pieredzējis apmēram tad, kad vecā māmuliņa, viss ieaudzis metru garās zālēs. Namiņā nav ne elektrības, nekā, krāsns ir bojāta, aku neredzēju, jumts kaut kā vēl pretojas elementiem. Vecā māmuļa drebošām rokām sameklē vīstoklītī atslēgu un atslēdz masīvu krievu laika "pumpu" un ieiet žēlīgajā namiņā. Viņa bija mums neizsakāmi pateicīga, un vaicāja kā mūs sauc, izdzirdot mūsu vārdus kā vēlīns saules stars krunkainajai sejai pārslīdēja pāri smaids - "Latvieši." viņa klusām noteica. Lūdza pasveicināt mūsu mātes, kas izaudzinājušas lāga zēnus."
Katrīna Vinčele/ F64 Photo Agency
"Tā nu novēlējuši viņai labu vakaru, gājām atpakaļ uz busu, pilni ar pārdomām. Pārāk pilni ar pārdomām. Tagad sēžu, dzeru alu un pāri manam gandarījumam par padarīto labo darbu mācas kaut kāds riebīgs skābs mākonis."
Sastaptā kundze ir 76 gadus veca. Viņa atbraukusi no Rīgas. Pēc nekonkrētās sarunas esot iespējams noprast, ka šobrīd tik necilajā mājiņā dzīvojis kāds labs draugs.
"Šodien pusdienlaikā aizskrējām apraudzīt, vai Līvijas kundzei nevajag līdzēt tikt līdz stacijai. Izskatījās, ka pirms mums jau bija paspējis kāds no Engures puses braucošs SantaFe, kurā Haraldam likās ka brauc mūsu draudzene. Namiņš bija tukšs, kārtīgi aizslēgts un viss mierā."
