Latvijas Republikas Saeimā pilnīgā nopietnībā top kārtējie grozījumi Maksātnespējas likumā, pēc kuriem «par tiesiskās aizsardzības procesa uzraugošo personu var būt jebkura persona, ja tā izpilda Maksātnespējas likumā izvirzītās prasības, tajā skaitā, ja tā ir reģistrējusies Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicējs un deklarējusi prakses vietu Latvijā, kā arī nodrošina viņa sasniedzamību prakses vietas adresē Latvijā un dokumentu kārtošanu un saziņu valsts valodā».
Lai piedod vienas saulainās Vidusāzijas tautas piederīgie par tieši viņu vārda valkāšanu sakarā ar Latvijā plaši izvērstiem darījumiem, kuros piedalās visu bijušās Padomju Savienības teritorijā nodibināto valstu iedzīvotāji. Turkmēņi burtiskā nozīmē viņu vidū ir eksotika - tāda pati eksotika kā paņēmieni, ar kādiem Saeima iecerējusi uzlabot maksātnespējas procesu. Tajā turpmāk drīkstēs iesaistīties jebkurš šīs pasaules iedzīvotājs, tiklīdz būs izpildījis prasības, kas nupat jau pārskaitītas, citējot Tieslietu ministrijas skaidrojumu Neatkarīgajai par ārzemnieku piesaistīšanu uzņēmumiem, kas vairs nespēj pildīt savas saistības. Šo pārveidojumu lozungs ir uzlabot Latvijas tēlu ārzemnieku acīs, lai viņi atsāktu investēt Latvijā. Līdz Saeimai ir nonākušas ziņas, ka par vienu no iemesliem kapitāla bēgšanai no Latvijas kļuvis risks šo kapitālu zaudēt ļaunprātīgi organizētos un izmantotos maksātnespējas procesos.
Tiklīdz runa par parādniekiem, skatu piesaista Valsts ieņēmumu dienesta (VID) publicētais lielāko parādnieku saraksts, ar kura personāžiem galā netiek valsts, t.i., netiek galā VID ar pati savu Finanšu policiju, kurai dotas tiesības aizturēt un pratināt cilvēkus, izkratīt viņu kabatas un datorus utt. Ja tomēr pat tādā veidā no parādniekiem neko piedzīt neizdodas, tad pilnīgi saprotams, cik bezspēcīgi pret ļaunprātīgajiem parādniekiem ir visi citi kreditori, kuriem policistu tiesības pat sapņos nevar rādīties. Kas tie tādi, pret kuriem Latvijas valsts bezspēcīga? Izrādās - ārzemnieki.
Šo gadu valsts iesāka ar praktiski 300 miljonus eiro lielām prasībām kopā pret saviem 100 lielākajiem parādniekiem. Parādnieku saraksta pirmajā pozīcijā ar -45,9 miljoniem eiro atradās SIA Tendem neman. Šis uzņēmums attiecas uz ārzemnieku piesaistīšanas lietu tādējādi, ka ārzemnieks ir tā īpašnieks, Lietuvas pilsonis Nikolajs Siņagins. Starp uzņēmuma iepriekšējiem īpašniekiem atrodami Ukrainas pilsoņi Pavlo Dvorkins un Staņislavs Voitovičs, Krievijas pilsonis Andrejs Kazakovs. Ar mazliet mazākiem parādiem šajā rindā seko uzņēmumi, kas piederot Baltkrievijas pilsonim Emīlam Jarmohinam, Igaunijas pilsonim Andrejam Maksimenko utt., atstājot Latvijas pilsoņus mazākumā. No vienas puses, varbūt patiešām nolīgt ārzemniekus, lai tie trenkā citus ārzemniekus, ar kuriem Latvijas iestādes galā netiek. No otras puses, paļaušanās uz ārzemniekiem ir pilnīgs pretstats visam, ko Saeima darīja pēdējos 2-3 gadus ar lozungu, ka tikai visstingrākā maksātnespējas administratoru uzraudzība atjaunošot uzticību maksātnespējas procesam un investīcijas Latvijai. Bija vajadzīgi lieli trači, lai pārtaisītu administratorus no brīvi praktizējošiem juristiem par valsts amatpersonām. Viņi vēl nav paguvuši piemēroties savam tagadējam statusam, kad viņiem līdzās tos pašus pienākumus sāks veikt personas, par kurām vispār nav skaidrs, vai tādas dabā eksistē. Vai kāds var galvot, ka vispār pasaulē dzīvo jau minētie Siņagins, Dvorkins, Voitovičs utt., utt.? Eksistēt viņiem vajadzētu, jo viņi taču ir izpildījuši prasību, kas, pēc TM skaidrojuma, turpmāk attieksies arī uz maksātnespējas administratoriem, - ir reģistrējušies VID, ir norādījuši savu uzņēmumu adreses u.tml. Kāpēc viņu parādu summas aizvien pieaug, ja viņu rekvizītu esamība tiek atzīta par pietiekamu viņu darbības kontrolei? Kas varētu traucēt kaut vai šiem pašiem cilvēkiem nosaukt sevi vēl arī par maksātnespējas administratoriem Latvijā, kur viņi taču jau šā kā tā ir reģistrēti?
Likuma grozītāju doma ir, pirmkārt, uzticēt ārzemniekiem tikai uzņēmumu tiesiskās aizsardzības procesus (TAP), nevis maksātnespējas procesus un, otrkārt, atdot šo administratoru izvēli uzņēmumu kreditoriem, kuriem vajadzētu būt ieinteresētiem pilnvarot reālus administratorus atgūt reālu naudu. Īstenībā kreditori Latvijā mēdz būt tikpat fiktīvi kā uzņēmumu īpašnieki un parādnieki.
Par vienu no spilgtākajiem, bet tajā paša laikā tipiskajiem fiktīvo kreditoru izmantošanas gadījumiem Neatkarīgā sāka informēt jau 2012. gada 26. jūlijā sakarā ar ēku Jūrmalā, Rembates ielā 4, ko nevar nepamanīt tās būvapjoma un novietojuma dēļ. Tā ir viens no trekno gadu pieminekļiem - praktiski dzīvojamo ēku augstceltņu kvartāls, ko par Parex bankā aizlienētajiem vairāk nekā 30 miljoniem latu (apmēram 44 miljoniem eiro) bija uzcēlis (pasūtījis celtniecību) Larisai Sviridovai piederošs uzņēmums Delfīns Partneri, kas 2012. gadā bija jau izputējis, t.i., kļuvis maksātnespējīgs, kā jau vairākums 2004.-2008. gada būvniecības burbuļa dalībnieki. 2012. gada 26. jūlijā un turpmāk Neatkarīgā informēja par to, ka bankas tiesību pārņēmēja Reverta ieradusies atprasīt Delfīnam bankā ieķīlāto ēku, bet Delfīna administratore Ilze Krasta paziņojusi, ka prasību neatzīst, jo ēkas celtniecību īstenībā finansējusi nevis banka, bet Aleksandrs Korņejevs no Kalugas Krievijā. Reverta sūdzējās par šādu administratores rīcību I. Krastu it kā taču uzraugošajai Maksātnespējas administrācijai, dažādām tiesu instancēm un policijas iestādēm un ēku pavisam nesen atguva, bet ar tādām papildu pūlēm un izdevumiem, ka ar šā darījuma bilanci pārāk nelielās. Tā, lūk, maksātnespējas procesā pazuda kārtējā daļiņa no tās nodokļu maksātāju naudas, ko Ivara Godmaņa valdība bija savulaik ieguldījusi Parex bankas īpašnieku un noguldītāju glābšanā. Pat par tik uzskatāmu krāpšanu neviens nav sodīts, kas padara fiktīvo kreditoru izmantošanu Latvijā par pašsaprotamu lietu neatkarīgi no tā, ka kaut vai Neatkarīgajā 2012. gadā aprakstītā problēma vēlāk tika atzīta un Latvijas normatīvajos aktos ir ieviesti labojumi, kam it kā vajadzēja konkrētā krāpšanas veida iespējas samazināt.
Uzņēmumu faktiskās maksātnespējas jeb TAP fāzes vadīšanas atdošana Latvijas valstij nezināmiem un nekādi nekontrolējamiem ārzemniekiem pārsvītros visu, kas krāpšanas mazināšanai līdz šim paveikts. Reverta nebūtu savu īpašumu atguvusi, ja tas būtu bijis jādara pēc tagad iecerētās kārtības, ka Delfīna kreditors Aleksandrs Korņejevs ieceļ par uzņēmuma TAP administratoru Ali Kornejguli no Turkmenistānas un tas veiksmīgi administrē uzņēmumu kaut līdz šai baltai dienai. TAP neapšaubāmi nav tieši tas pats, kas maksātnespēja, bet tieši tāpēc pamācoši, ka neviena amatpersona neuzņēmās atbildēt uz Neatkarīgās jautājumu, kā īsti notiks pāreja no visiem pasaules pilsoņiem pieejamā TAP uz ārkārtīgi stingri regulēto maksātnespēju. Jautājums tika uzdots publiski Saeimā jauno Maksātnespējas grozījumu promocijas pasākumā šā gada 27. janvārī, par ko Neatkarīgā jau rakstīja 30. janvāra publikācijā Nespēj uzlabot maksātnespējas procesu. Nekas daudz nenoskaidrojās arī tālākajā sarakstē ar Ekonomikas ministriju, kur dedzīgs grozījumu aizstāvis ir ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, un Tieslietu ministriju, kam divu nedēļu izrādījās par maz, lai sniegtu pilnvērtīgas atbildes par to maksātnespējas procesu kārtību, kas varētu parādīties varbūt jau šogad.
Neatkarīgā nav vienīgā, kas pamanījusi, ka iecere piešķirt TAP administratora tiesības Latvijas uzņēmumos jebkuram ārzemniekam robežojas ar absurdu vai varbūt jau ir absurda zonā. Vislabāk to izprot tagadējie maksātnespējas administratori, kuriem būs jāpārņem uzņēmumu administrēšana pēc tam, kad tur gadu vai tikai mēnesi būs padarbojies TAP administrators no Turkmenistānas, Hondurasas vai Malaizijas, t.i., vietējie juristi viņa vārdā. Pēc tam mūsu administratori šāda uzņēmuma aktīvos atradīs labi ja vienu sarūsējuši naglu, bet noteikti nevienu eiro. Šiem administratoriem draud pienākums uz sava rēķina segt maksātnespējas procesa formālas norises izdevumus un skaidrot, skaidrot un vēlreiz skaidrot gan kreditoriem, gan uzraugošām iestādēm, gan sabiedrībai, kāpēc aktīvu atgūšana kreditoru interesēs nav iespējama, jo nekādu aktīvu vairs nav. «Atsevišķu lobiju ietekmē pēdējā brīdī zvērinātu revidentu vietā kā TAP uzraugi parādījās ikviena fiziskā persona, tajā skaitā ārzemnieki. Šāda bezkritiska TAP uzraugu tirgus atvēršana nenovēršami radīs problēmas nākotnē, jo būtiski palielinās iespējas ļaunprātīgai tiesību izmantošanai. Nenoliedzami, ka šādu personu uzraudzība būs apgrūtināta un reizēm pat neiespējama,» brīdina Maksātnespējas administratoru valdes priekšsēdētāja vietnieks (priekšsēdētāja vieta pašlaik brīva) Kaspars Novicāns.
Ārzemnieku piesaistīšanas idejas autori publiski rāda viens uz otru, ka iecere nākot no kādiem citiem. Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš (Visu Latvijai!TB/LNNK) vispirms distancējās no šādas idejas izdevuma Jurista Vārds šā gada 1. laidienā un pēc tam 13. februāra intervijā Neatkarīgajai teica: «Bija iniciatīva, ka šis tirgus jāliberalizē, kam es kopumā varētu piekrist, taču likumdošanas procesa laikā kolēģi no Vienotības, Ekonomikas ministrijas sadarbībā ar atsevišķām nevalstiskām organizācijām iesniedza priekšlikumus, kas paredzēja, ka par šo uzraugu var būt jebkura persona.» «Vēlamies uzsvērt, ka atbalstītā redakcija nav bijusi Ekonomikas ministrijas iniciatīva vai priekšlikums,» viņa teikto tūlīt pēc tam noliedza Vienotības pārziņā esošā Ekonomikas ministrija sūtījumā Neatkarīgajai. Tā nav avīzes izdoma, bet fakts, kas tepat apliecināts ar citēto apgalvojumu rakstiskajiem oriģināliem. Uz tiem var raudzīties arī optimistiski kā uz apliecinājumu abu pušu vienprātībai, ka Maksātnespējas likums kārtējo reizi tiek grozīts nepareizā veidā un virzienā. Cerēsim, ka puses pagūs vienoties par šo likuma grozījumu iegrozīšanu nebūtībā.
