«Piedzimu 1957. gadā, un tad maniem vecākiem pēc izsūtījuma bija tā laime atgriezties mājās – doties uz Latviju. Man toreiz bija trīs mēneši. Manā dzimšanas apliecībā rakstīts, ka esmu piedzimis Tomskas apgabala Piškinas–Troickas ciemā. Vietu ar tādu nosaukumu kartē vairs neatradu, tagad tur varētu būt Pervomaiskas ciems,» stāsta ģenerālmajors, bijušais Zemessardzes komandieris, Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieks Leonīds Kalniņš.
Viņš no 27. janvāra ir citā amatā - kļuvis par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieri. «Tas ir milzīgs pagodinājums un saviļņojums, ka tevi uzrunā un tev uztic šādu amatu. Daudziem, pieņemot šādus amatus, nodreb balss. Es ceru, ka savaldīšos,» vēl pirms stāšanās amatā smaidīdams teica Leonīds Kalniņš
Ārēji nesatricināmo karavīru aizkustina gluži reālas lietas: «Atceros, uz Zemessardzes mācībām kāds vīrs atnāca kājām - divdesmit kilometrus! Viņam nebija naudas autobusa biļetei, bet mācībās piedalīties - tā viņam bija svēta lieta. Toreiz nodomāju: teikt - Latvijā dzimtenes mīlestība ir samazinājusies, - tā būtu nepatiesība.» Leonīds Kalniņš dzimtenes mīlestību stiprina arī ar grāmatu lasīšanu, un viena no pēdējām ir Viļa Liniņa grāmata Kas grāva un kas cēla Latviju.
Tuvākais cilvēks, kas šodien sveic komandieri, ir viņa dzīvesbiedre Ludmila. «Viņa mani ir atbalstījusi visus 34 gadus, kopš esam kopā. Ludmila ir mans kaujasbiedrs, kas palīdz un motivē.»
Šodien Neatkarīgā intervē Leonīdu Kalniņu.
- Vai esat kādreiz aizbraucis uz to vietu Sibīrijā, kur piedzimāt?
- Nekad. Kādreiz gribējās uz turieni aizbraukt, arī vecākais brālis gribēja to izdarīt. Tomēr Sibīrijā nekad neesmu bijis. Vienīgi Vidusāzijā un Ukrainā, kad dienēju padomju armijā. Mani vecāki Tomskas apgabalā strādāja kolhozā, mamma strādāja fermā un mežā zāģēja malku, tēvs pēc profesijas bija fizikas un matemātikas skolotājs, un, tā kā viņam bija arī inženiera dotības, viņu norīkoja darbā ar elektroiekārtām un vēl par kombainieri.
- Vai tam, ka cilvēks dzimis izsūtījumā, ir kāda nozīme?
- Es personīgi to nesajūtu, jo visu laiku esmu dzīvojis Latvijā. Atgriežoties Latvijā, tēvs nekur citur darbu nevarēja dabūt, vienīgi Lielbērzē, Dobeles rajonā, bija tuberkulozes slimnīca, tur viņu ņēma pretī. Viņš sāka strādāt par atslēdznieku-elektriķi. Viņš nevarēja atgriezties Talsos, no kurienes bija izsūtīts. Par skolotāju būt tēvam bija liegts, viņu 1949. gadā arestēja tieši klasē, iesēdināja kravas auto un aizveda uz staciju, uz lopu vagoniem.
- Kāpēc tika izvēlēta militārā karjera?
- Mēs ģimenē esam pieci bērni. Tēvs izdomāja par militāro virzību. Zināmā mērā tas bija ekonomiskais aspekts, kam nebija nekāda sakara ar politiku: es būtu pilnīgā valsts apgādībā, turklāt es interesējos par radioelektroniku. Tolaik mācījos Roberta Eihes vārdā nosauktajā Dobeles vidusskolā, kur skolotāja Puķīša vadībā apguvu radioelektronikas pamatus. Pēc vidusskolas iestājos Viļņas pretgaisa aizsardzības augstākā komandējošā sastāva radioelektronikas karaskolā. Tur mācījos četrus gadus. Tagad šīs skolas vietā ir Lietuvas Nacionālā aizsardzības akadēmija. Tur militārās zināšanas apgūst daudzi Latvijas jaunieši.
- Militārā karjera, manuprāt, iespaido raksturu un stāju. Kā bija ar jums?
- Pēc pirmā gada, ko pavadīju Viļņā, māte mani gandrīz vai nepazina... Fiziskais rūdījums, disciplīna, slodze - tas viss mani spēcīgi iespaidoja. Tāpat ir pie mums: kad jaunieši iestājas Aizsardzības akadēmijā vai arī pilna laika dienestā Alūksnē, tas viņiem dod ļoti daudz, un ne tikai puišiem, bet arī meitenēm, kas nolemj dienēt armijā. Uzskatu, ka vīrietim dienests ir ļoti vajadzīga lieta. Kad dienēju Zemessardzē, es ievēroju, ka tur, kur ir meitenes zemessardzes, tur vīrieši mobilizējas, tur ir lielāka saliedētība un disciplīna, viņi kļūst efektīvāki uzdevumu izpildē. Esmu ļoti gandarīts, ja skarbajā armijas vidē parādās sievietes, - viņas liek vīriešiem kļūt vīrišķīgākiem.
- Jums ir kara zonu pieredze, bijāt Irākā.
- Uzskatu, ka tas man kā virsniekam bija svēts pienākums. Būt atbildīgam par personāla sagatavošanu, kas dodas misijā, bet pašam tur neatrasties - tas būtu savādi. Karavīrus šai misijai gatavoju ar lielu atbildību, jo mums vajadzēja piedalīties augstas bīstamības operācijās. Otrs aspekts: man pašam vajadzēja gūt pieredzi koncentrēta stresa situācijās, mobilizēt sevi, strādājot multinacionālā vidē. Divīzijā, ko vadīja poļu virsnieki, bija 26 nāciju pārstāvji. Strādājot reāla apdraudējuma situācijās, daudz guvu tālākajam dienestam. Tad, kad biju atbildīgs par operāciju sagatavošanu un apmācībām Zemessardzē, izmantoju pieredzi, ko biju saņēmis starptautiskajā misijā. Daudzie mūsu virsnieki, kas piedalījušies starptautiskajās misijās gan pirms, gan pēc Latvijas iestāšanās NATO, ir liels pienesums mūsu armijas kaujasspējām.
- Sabiedrībā nereti var dzirdēt viedokli, ka Latvijas armija tāda butaforija vien ir, sak, ko tad mēs ar visiem saviem diviem tankiem varam izdarīt: dažu stundu laikā agresors okupēs mūsu valsti. Tāda, lūk, skepse un bezcerība.
- Galvenais, lai nebūtu šīs skepses. Mums var nebūt arī to «divu tanku», mums daudz svarīgāka ir griba aizstāvēt savu zemi. Teritoriju var iekarot divās, 48 vai 72 stundās - viss atkarīgs no agresoru tehniskās jaudas. Var iekarot - bet ne palikt. Pēdējo gadsimtu militāro konfliktu pieredze rāda: ja agresors neiegūst tautas, kura ir okupantu jūgā, atbalstu, tad agresors ir zaudējis. Agrāk vai vēlāk. Tagad ir moderni lietot vārdu - hibrīdkarš. Bet tas, piedodiet, eksistē kopš pirmatnējiem laikiem - tas ir informatīvais spiediens uz sabiedrību.
- Jā, atšķirība tikai tehniskajos līdzekļos...
- Tā ir. Arī patlaban Latvijā notiek hibrīdkarš. Šā kara mērķis ir degradēt Latvijas iedzīvotāju pārliecību par savu valsti. Ja šī degradācija gūst panākumus, hibrīdkara vedēji ir uzvarējuši. Protams, mūsu armijai šobrīd daudz kā vēl trūkst - ja runājam par tehnisko nodrošinājumu. Par spīti visam, mēs attīstāmies milzīgos tempos.
Mana galvenā rūpe būs - lai karavīrs ir labi morāli un fiziski sagatavots, pat tajā gadījumā, ja ekipējums nebūs pilnīgs. Galvenais, lai pārliecība par to, ko viņš dara, būtu simtprocentīga. Mēs katrs varam nobīties, un tas būs tikai normāli, bet morāli mēs baidīties nedrīkstam, lai cik liels būtu pretinieka spēks.
- Kā jūs audzināt savus karavīrus? Kā viņos ielikt prasmi nebaidīties un vēlmi būt patriotiem?
- Ja liksiet karavīriem skaitīt patriotiskus pantiņus, nekas nesanāks. Mīlestība uz dzimteni rodas paralēli tam, ko mēs darām. Vajag tikai mazliet piepalīdzēt. Tā, piemēram, uz Zemessardzi cilvēki atnāk jau motivēti, pārliecināti, mēs viņus tikai pavirzām. Un liela loma ir ģimenei, kas jau ir ieaudzinājusi patriotismu, bet mēs tikai palīdzam viņiem apgūt militārās iemaņas. Ja cilvēks, būdams viens pats, jau ir patriots, tas nozīmē, ka tad, kad viņš iekļausies lielākā kolektīvā, tas desmitkāršos viņa patriotisko pārliecību.
- Paturpināsim par skepsi. Latvijā ir NATO spēki, vasarā būs vēl vairāk. Pateicoties troļļiem un citiem hibrīdkara «karavīriem», daudzi šodien uzskata, ka mūsu sabiedrotie ir tādi paši okupanti kā savulaik iekarotāji no Padomju Savienības.
- Mēs NATO karavīrus paši uz šejieni uzaicinājām. 1940. gadā tie bija safabricēti apgalvojumi, ka sarkanarmiju te kāds ir aicinājis ierasties. Šodien neviens te nav ieradies ar agresīviem nolūkiem. Mēs atbilstoši likumdošanai uzņemam un izvietojam NATO spēkus, viņi pakļaujas mūsu likumiem, viņi neuzspiež mums savus likumus.
- 1940. gada okupācija nesākās gluži ne no kā. Tā sākās ar 1939. gada bāzes līgumiem, pat vēl agrāk. Kāda, jūsuprāt, bija toreizējā prezidenta loma, kad viņš padomju okupācijas pirmsākumos aicināja cilvēkus palikt savās vietās, kamēr viņš paliek savā? Vai bija pareizi neizrādīt pretestību okupantiem?
- Mana personiskā pārliecība ir: nepretošanās bija milzīga kļūda, kas atstāja degradējošu iespaidu uz latviešu nāciju, - mēs joprojām cīnāmies ar mazvērtības kompleksu. Iniciatīva mainīt Nacionālās drošības likuma 25. pantu nāca no bruņotajiem spēkiem: tur tagad ir rakstīts, ka ikviens karavīrs un virsnieks ir atbildīgs par to, ka, nesagaidot pavēli, viņam ir jāaizstāv Latvijas valsts. Ja esat reāls šīs valsts pilsonis ar patriotismu sirdī, jūs varat pretoties iebrucējiem dažādi, un ne vienmēr tas notiek ar ieročiem rokās. Arī žurnālistiem ir iespējas palīdzēt: veidojot informatīvo fonu, pārliecinot cilvēkus par valsts aizstāvēšanas nepieciešamību un cīnoties pret interneta troļļu darbību. Internets šobrīd ir negatīvisma pārplūdināts, un tas mūsu nāciju stabili notur mazvērtības pozīcijās. Paskatieties uz citām nācijām! Manuprāt, neviena tauta sevi tā nenoliedz un nepazemo, kā mēs to darām ar sevi, - kā īsti mazohisti. Bet mēs taču tādi neesam, mēs mākam mobilizēties un paveikt varoņdarbus.
- Savulaik skolās bija militārā mācība. Protams, ar padomju ideoloģijas piešprici, tomēr kaut kādas vīrišķības pazīmes tajā varēja saskatīt. Varbūt tagad derētu skolās izveidot Zemessardzes mācību vai ko līdzīgu?
- Gluži manas domas. Šādu ideju jau vairākus gadus attīsta Aizsardzības ministrija. Ceru, ka tā drīz nāks klajā ar oficiālu piedāvājumu. Bruņotajiem spēkiem šāda militārā apmācība būtu ļoti nepieciešama, tā būtu vērtīga visai Latvijas sabiedrībai. Tā varētu būtu militārā sagatavotība, ko apgūst pēdējās vidusskolas klasēs. Tādā veidā jaunieši varētu nopietnāk sagatavoties dzīvei, kā arī realizēt tos mērķus, kas viņiem ir sagatavoti kā valsts pilsoņiem.
- Tomēr jūs esat teicis, ka obligātais militārais dienests pilsoņiem nav nepieciešams.
- Līdz šim Latvija ir izvēlējusies brīvprātības principu, un nav vajadzīgas represīvas metodes, lai nodrošinātu uzdevumu izpildi. Daļa sabiedrības apgalvo: obligātais dienests ir vajadzīgs. Lūk, ģimene vēlas, lai jaunais vīrietis izietu sagatavošanas kursu, un tādā veidā viņš būtu gatavs militārai darbībai, valsts aizstāvībai. Taču obligāto militāro dienestu mēs nevaram pacelt finansiālu apstākļu dēļ, bet no kaujasspēju viedokļa obligātais dienests pazeminās regulāro spēku sagatavotības līmeni, jo tad man nāksies izņemt ārā resursus, lai tie varētu strādāt ar jauniesaucamajiem.
- Lietuva ir pieņēmusi lēmumu veidot obligāto dienestu.
- Domāju, ka tas būs liels spiediens uz Lietuvas valsts budžetu. Ja viņi ar to ir apmierināti, viņi turpinās šo ceļu. Savukārt mēs turpināsim atbalstīt Zemessardzi un paplašināt iespējas iesaistīties Zemessardzē arī specifiskās sadaļās.
- Gadu no gada dzirdam, ka jauniešu fiziskā sagatavotība ir tik vāja, ka militārajam dienestam der labi ja trešdaļa no tiem, kas vispār vēlētos dienēt armijā.
- Tās ir sekas datorpaaudzes pasīvajam dzīvesveidam. Izplatīta parādība ir bijusi atbrīvošana no fizkultūras stundām skolās. Ja skolās ieviesīs militāro sagatavošanu, tiks organizētas nometnes brīvā dabā, un tur jaunieši varēs trenēties.
- Laba militārā sagatavotība vajadzīga arī tāpēc, ka blakus tomēr atrodas neprognozējams kaimiņš. Kā izjūtat šos draudus?
- Sabiedrībai noteikti nevajadzētu padoties uztraukumam. Visiem, ne tikai karavīriem un zemessargiem, jāaudzina pārliecība, ka varam paļauties uz kolektīvās aizsardzības organizāciju - NATO. Draudu līmenis nav tik augsts, lai rastos panika. Bet, tā kā Krievijas bruņoto spēku attīstība ir diezgan agresīva, tas man nedod tiesības pazemināt prasības bruņotajiem spēkiem vai nerealizēt plānus, kas nodrošina augstu kaujas gatavību. Sabiedrībai jātic, ka, atrodoties NATO sastāvā, mēs darām visu, lai aizsargātu valsti. Pēdējos divus gadus ļoti intensīvi strādājam, lai nodrošinātu augstas kaujas spējas. Turklāt režīmā 24/7 mēs kontrolējam kaimiņu aktivitātes.
- Bet ir taču pieredze ar Krievijas iebrukumiem Gruzijā un Ukrainā. Krievijai ticēt nevar: Kremlis melo, pat aci nemirkšķinot.
- Tāpēc jau mēs esam ļoti uzmanīgi attiecībā uz jebkuriem Krievijas piedāvājumiem un apgalvojumiem. Militārajai invāzijai ir vairāki priekšnoteikumi, tā tas bija gan Gruzijā, gan Ukrainā. Tā, piemēram, invāzija Ukrainā sākās tad, kad tur bija iekšējā nestabilitāte. Tāpēc, ja būsim stipra, konsolidēta nācija, tad iebrukums Latvijā, kur atrodas arī mūsu sabiedrotie, nebūs iespējams, - tā būtu agresoru pašnāvība.
- Šobrīd ir vērojams ļoti liels nihilisms attiecībā pret valsti un tās vadītājiem. Ar to konsolidēšanos ir tā, kā ir...
- Es tomēr ticu, ka spēsim vienoties briesmu brīdī, bet nihilisms ir vairāk ārēja izrādīšanās. Papurpināsim, bet tad, kad ļoti vajadzēs - un tas ir pierādījies iepriekšējos gados -, mēs pratīsim mobilizēties. Esmu pārliecināts, ka mēs spējam atkārtot gan Baltijas ceļu, gan barikādes, tāpat spējam arī pretoties spēcīgam ienaidniekam. Daudzi iestāsies Zemessardzē, bet citi, tajā pat neiestājoties, vienkārši atnāks pie mums un paprasīs ieročus, lai varētu cīnīties. Pagaidām Zemessardze nav pilnībā apgādāta ar ekipējumu, bet nav tā, ka mēs visu dotu armijai, bet Zemessardzi atstātu novārtā.
- Kādi ir bijuši emocionālākie mirkļi jūsu militārajā karjerā - gan pozitīvie, gan negatīvie?
- Kad 2011. gadā pieņēmu Zemessardzes komandēšanu, apmācībās Ādažos gāja bojā zemessargs. Tas notikums manī ir joprojām, un tas manī būs līdz mūža galam. Zemessargs pacēla no zemes kaut kādu priekšmetu, un tas sprāga... Tā bija nesprāgusi granāta. Bet gandarījums ir tad, kad mani zemessargi, četras vai piecas dienas piedalījušies apmācībās, spēj strādāt lielā komandā un izcili pildīt uzdevumus, tādējādi dodot ieguldījumu Latvijas aizsardzībā. Liels gandarījums ir arī par pilna laika karavīriem, kuri pilda savu dienestu ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām, augsti turot dzimtenes godu.
