Georgijs Jermolajevs krustu šķērsu ir iepazinis dažādas pasaules valstis, taču nevis kā tūrists, bet neskaitāmus tūkstošus kilometrus noskrienot – viņa sirds aicinājums ir maratoni, tostarp ultragarās skriešanas distances, kur sasniegti vairāki rekordi. Un sacensībās viņš piedalās joprojām, neskatoties uz savu cienījamo vecumu – 74 gadiem. Viņa tuvākajos plānos ietilpst pārbaudīt savus spēkus 130 kilometru garā distancē Kolka–Dubulti un skrējienā Rīga–Valmiera.
Es tikai pamēģināšu
Sportiskas aktivitātes saistīja Georgija interesi jau kopš skolas laikiem - viņam patika sporta stundas, ar draugiem uzspēlēt futbolu, tomēr tad viņam vēl nešķita, ka ar sportu draudzības saites savīsies uz visu mūžu. Pagrieziena punkts bija kādas draugu lokā sarīkotas sacensības ar velosipēdiem. Toreiz Georgijs apsteidza pieredzējušu velobraucēju, kas viņu, tā teikt, ievilka šajā sporta veidā. Viņš bija treka riteņbraucējs - patika un padevās. Draugu mudināts, Georgijs reiz izmēģināja varēšanu arī kā skrējējs īsajās distancēs. Taču viņa interesi arvien vairāk saistīja tieši garāki gabali. «Tolaik Latvijā maratonus skrēja divi trīs cilvēki, un man arī radās vēlme kaut vienreiz mūžā noskriet maratonu,» atceras sportists. Domāts, darīts. Sācis trenēties, piedalīties sacensībās, pamazām tuvojoties savam tā brīža mērķim - 20 kilometru garam maratonam. Tagad savu pirmo maratonu viņš atceras ar smaidu, bet tajā brīdī smaids no sejas izplēnējis. «Tas bija ļoti grūts maratons. Finišu gan sasniedzu, bet pie sevis nodomāju, ka sevi vairs tā nemocīšu un nekad vairs ko tādu neatkārtošu,» stāsta Georgijs. Grūtības gan ātri piemirsušās, arī organisms atguva enerģiju, un Georgijam āķis bija lūpā - ir jāturpina trenēties. Un ar laiku 20 kilometru tāds nieks vien šķita. Gribējās sevi izaicināt arvien garākās distancēs.
Maratoni vairāku nedēļu garumā
Georgijs stāsta, ka skriets ir praktiski visās Eiropas valstīs, Krievijā, vairākas reizes pabūts Austrālijā, kā arī maratonos Amerikā, Izraēlā. Garākie maratoni sasniedz pat vairākus tūkstošus kilometru, piemēram, 2001. gadā viņš piedalījās vairāk nekā 4200 kilometru garā skrējienā pāri Austrālijai. Georgijs skaidro, ka daļā maratonu ļauj skriet visu diennakti - viss ir atkarīgs no paša dalībnieka spējām un vēlmes, cik garu posmu un kurā diennakts daļā viņš vēlas to veikt, ir maratoni, kur skriešanai paredzētas noteiktas stundas, piemēram, no pulksten 6 līdz 24, vai arī ir noteikts konkrēts dienā pieveicamo kilometru skaits, vērtējot ātrumu, kādā tas izdarīts. Georgijs norāda, ka viņam vislabāk patīk diennakts maratoni. Ultragarie maratoni, protams, nozīmē milzu gribasspēku un izturību vairāku nedēļu garumā. «Piemēram, 2700 jūdžu garu maratonu noskrēju 40 dienās un 11 vai 18 stundās, precīzs stundu skaits ir piemirsies.» Daudzos maratonos Georgijs startējis kopā ar sievu.
Nav laika sēdēt bezdarbībā
Georgijam skriešana ir viņa dienas neatņemama sastāvdaļa arī šobrīd. Viņš arī joprojām turpina piedalīties sacensībās, piemēram, par tradīciju jau kļuvusi piedalīšanās Lattelecom Rīgas maratonā. Tāpat viņš ir apņēmības pilns reiz skriet supermaratonu Monako - līdz šim allaž nokavēta pieteikšanās, jo tur atļauts skriet vien 44 cilvēkiem.
Georgijs pamato, ka katra piedalīšanās sacensībās uzšķil no jauna azarta dzirksti - vēlme būt pirmajam, uzstādīt jaunu rekordu. Sacensības pievelk kā magnēts.
Arī darba solis Georgijam ir gana dinamisks. Jau vairāk nekā gadu viņš ir Hausmaster darbinieks un pilda sētnieka pienākumus, kas nozīmē, ka bezdarbībā nav laika sēdēt. Un viņš arī tā nemaz nevēlas. Labāk esot kustēties un darboties. «Nesen pamanīju plakātu, kurā bija lasāms: Pamosties! Laiks rīkoties! Manuprāt, ļoti pareizi teikts. Sabiedrībai vairāk vajag dzirdēt šādus uzmundrinošus saukļus,» uzskata Georgijs.
