Prezidenta izveidotās ekspertu grupas ziņojumā par saliedētības politiku Latvijā nav vērtēts tāds gan sabiedrībai, gan politikai svarīgs saliedētības aspekts kā valsts centrālās un vietējās varas attiecības.
Latvijas Pašvaldību savienībai - divdesmit pieci gadi. Taču par vietējās varas, pirmā līmeņa pašvaldību evolūciju Latvijā nez vai var runāt. Centrālās varas manipulācijas ar valsts administratīvi teritoriālo dalījumu «sakārtojušas» novadus Latvijā tā, «lai tie nebūtu vairs savā starpā salīdzināmi ne pēc teritorijas, ne pēc iedzīvotāju skaita, ne pēc ekonomiskās aktivitātes» (Latgales reģiona attīstības aģentūras direktors Māris Bozovičs). Manipulācijas bez pienācīga to jēgas novērtējuma grasās turpināties.
Balvu novada domes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis ir šajā tēmā gan praktiķis, gan teorētiķis. Viņš ir pētījis gan citu valstu pieredzi, gan licis lietā savējo, izstrādājot (kopā ar zinātnieku Staņislavu Keišu) lietišķi motivētu valsts administratīvi teritoriālās uzbūves modeli (2001. g.). Neatkarīgā vēlējās uzzināt Kazinovska kunga redzējumu šobrīd.
- Jūs, es skatos, arvien nevarat likties mierā un pietikt ar Balviem. Lai arī centrālā vara savulaik jūsu un Keiša kunga modeli smuki atšuva, jūs tomēr nerimstaties modelēt valsts sistēmu.
- Laikam esmu tāds cilvēks. Daru Balvos savu darbu, bet sirds visu laiku nemierā. Par to, ka notiek daudzas nejēdzības un parasti to nejēdzību iemesls ir meklējams pašā galvgalī. Es negribu atkārtot, par ko mēs reiz jau esam runājuši, - par sistēmu kopumā, par proporcionālo Saeimas vēlēšanu sistēmu, par Ministru kabineta pārspīlēto lomu valstī… Šoreiz es gribu pirmām kārtām pateikt to, ko vēlētos pasacīt katram lielam politiķim, partijas vadītājam.
Jo diemžēl mūsu partijas visu dara savādāk nekā to dara partijas citās valstīs. Piemēram, tāda nejēdzība, ka vēl vecā gada beigās, nākamā gada budžeta paketes ietvaros, rit strīds par to, kādi pareizi nodokļi būtu jāievieš… Nobalso vienu, paiet pāris dienas, balso ko citu, jo daudzi uzņēmēji iepriekš nobalsotos principus nepieņem…
Bet man savā laikā bija iespēja pētīt Vācijas Kristīgo demokrātu partijas sistēmu. Kā notiek tur? Tur politiķi, partija ir aisberga redzamā daļa. Aisberga neredzamajā daļā darbojas liels gudru, zinošu cilvēku, zinātnieku, finansistu utt. institūts, kurš faktiski strādā ar jebkuriem priekšlikumiem (valsts nodokļu sistēmu, sociālajiem jautājumiem…). Šie cilvēki ņem par pamatu konkrēto situāciju valstī, pēta, kas ir nepareizi, kas buksē, kas jāuzlabo. Meklē pozitīvus piemērus kaimiņvalstīs. Sagatavotā priekšlikumu pakete tiek likta priekšā partijai. Un partija, pieņemsim, kristīgie demokrāti, iet uz vēlēšanām ar konkrētiem, pamatotiem priekšlikumiem. Tikušiem parlamentā, valdībā, viņiem uzreiz ir ko piedāvāt likumdevējam un ministrijām. Citas partijas rīkojas līdzīgi. Un arī cilvēkam ir skaidrs, kas tiks darīts. Viņam ir izvēles iespējas. Jo nav tukšu solījumu - mums jāizdara, mums jāuzlabo…
Kā ir Latvijā? Vācijā politiķi zina, kas jāizdara, kas jāuzlabo, bet mūsu politiķi to nezina. Jo Latvijā ir plikas partijas, pliki politiķi - solītāji. Diemžēl daudzi no viņiem politikā ir gadījuma rakstura cilvēki. Tikušas koalīcijā, partijas paraksta koalīcijas līgumu, sadala ministrijas, bet koalīcijas līgumā paredzēto priekšlikumu tālāka virzība tiek uzticēta ministriju ierēdņiem, kuri izstrādā, savstarpēji saskaņo un ierosina ministram, Ministru kabinetam, Saeimai pieņemt to vai citu normatīvo aktu vai likumprojektu. Varētu teikt, ka valstī valda «ierēdņu diktatūra». Bet mēs redzam, ka Latvijā likumi tiek nepārtraukti grozīti. Atkal un atkal pa jaunam… Tas liecina, ka šie likumi ir ļoti nekvalitatīvi, tos gatavojušas nekompetentas personas. Ja tie būtu kvalitatīvi, tos nevajadzētu grozīt. Tātad nekvalitatīvi likumi un lēmumi norāda uz to, ka ierēdņi Latvijā ir nekompetenti.
Rodas nākamais jautājums - kāpēc viņi ir nekompetenti? Viens no argumentiem - mazas algas. Jā, ierēdņi pamatā saņem nelielas algas. Vēl - darbojas konkrētu grupu, banku, konkrētu biznesa aprindu intereses. Aprindas nodarbojas ar lobēšanu. Atrod starp ierēdņiem savu interešu pārstāvjus un caur šiem pārstāvjiem iestrādā likumos sev izdevīgas normas, kuras bieži vien neatbilst koalīcijas interesēm un arī visas valsts vai tautas interesēm. Rezultātā ministri, kuri būtībā ir par katru nozari atbildīgās politiskās personas, faktiski kļūst par marionetēm. Tomēr galvenie atbildīgie ir tie, kuri par šādiem likumprojektiem nobalso.
Īsi sakot - lai arī mūsu ierēdņi ir nekompetenti, tie «norakuši» ne vienu vien ministru, ne vienu vien valdību un ne vienu vien politisko partiju.
- Es ierēdņus par malējiem tik krasi vis netaisītu. Jo politiķiem tie izdevīgi tādi, kādi ir. Ja tā nebūtu, tad politiķi būtu gādājuši par spēcīgu civildienestu vai vismaz veikuši pienācīgu pārvaldes funkciju analīzi.
- Es ilgi strādāju. Es visu atceros. Savā laikā, kad pie varas bija Latvijas ceļš, Māris Gailis mēģināja ieviest šo profesionālo ierēdņu korpusu. Bija eksāmeni, atlase, ierēdņi, kuri vēl nebija profesionāļi, bija spiesti iet kursos un pilnveidot sevi…
Bet te es gribu uzsvērt ko citu. To, ka ir izpildinstitūcija un ir lēmējvara. Lēmējvara ir tā, kas izstrādā likumprojektus un pieņem likumus. Izpildvara - konkrētās ministrijas un izpildinstitūcijas - ievieš tos dzīvē. Mums viss ir sajaukts, viss ar kājām gaisā. Turklāt ierēdņiem kļuvis ērti atsaukties uz dažādām aptaujām, vai pētījumiem, piemēram, ir bieža atsauce uz Pasaules bankas pētījumiem, to vai citu Eiropas regulu. Lai arī man daudzos gadījumos nav pārliecības, vai viņi ir šīs regulas lasījuši un tulkojuši. Taču deputāti patiešām nav lasījuši daudzas regulas. Ierēdņi ar to spekulē.
- Šā vai tā - par tiesību akta pieņemšanu valsts interesēm atbilstošā līmenī atbild politiķi… Viņi atbild arī par savu nespēju definēt šīs intereses izpildvarai saistošā līmenī.
- Jā, atbild politiķi. Bet faktiski viņi ir ķīlnieki. Situācijā, kāda izveidojusies Latvijā, viņi ir tikai mehāniski balsotāji…
- Paši vainīgi!
- Nesen četri deputāti, nesaukšu vārdus, bija atbraukuši uz Balviem. Dažs no viņiem savulaik bija bijis pašvaldību vadītājs vai saistīts ar tām. Mēs runājām par internātskolām, par to, ka tās valstij vairs nav vajadzīgas. Runājām arī par to, ka likumi tiek pieņemti, it kā grābstoties pa gaisu. Es jautāju: «Ko jūs pieņemat tādus likumus? Jums taču ir juristi…» Viņi saka: nē, mūsu juristi, nesaukšu vārdā, bieži vien sēž barikāžu otrā pusē. Aizstāv konkrēto institūciju, tostarp ministriju, intereses. Jo tās šim cilvēkam, kas ir Saeimas jurists, konkrētajā brīdī maksā vairāk.
- Juristi var būt šādi tādi. Bet tas neattaisno ne deputātus, ne ministrus. Kārlis Šadurskis nesen žēlojās, ka sistēmā ir pretdarbība, ka tā traucē profesionāli rīkoties. Bet, ja sistēma sāk likt valsts interešu vietā savas, tā ir jālikvidē bez žēlastības. Ja politiķi ir gļēvi to darīt, viņi ir un paliek atbildīgi. Jo formāli tieši viņi ir šīs sistēmas galva.
- Bet viņi ir tajā straumē, vi- ņi peld pa straumi. Viņi negrib mainīties…
- Jā, jā… runā, ka Padomju Savienībā tieši sistēma bija tā, kas galu galā piebeidza visu būšanu un arī sevi…
- Tas pats šodien notiek Latvijā. Es saku - sistēma apēd pat partijas. Un politiķu cīņā ar ierēdņiem uzvar ierēdņi. Daudzi no viņiem pārdzīvojuši lielu skaitu valdību un partiju. Arī tāpēc es saku: vēl nav par vēlu ikvienai partijai taisīt iepriekš minēto institūtu. Protams, tas maksātu dārgāk. Protams, būtu izdevumi. Bet tas ir tā vērts. Nevis akli, bez kādas priekšlikumu paketes, skriet pie varas, ja tu nezini, ko caur to varu realizēt.
- Jūs savulaik kopā ar Keiša kungu piedāvājāt «priekšlikumu paketi» - otrā, reģionālā līmeņa pašvaldību modeli. Tas tika noraidīts bez adekvātas argumentācijas un diskusijas…
- Jā, centrālā vara aizvāca savu iespējamo oponentu. Tomēr ik pa brīdim rodas arvien jauni argumenti vai fakti, kuri mani pārliecina, ka reģioni Latvijā tiešām bija vajadzīgi. Mums ir sadarbības partnere Polijā. Žukovas pašvaldība pie Gdaņskas. Vasarā bija atbraukusi delegācija, mēs pārrunājām daudzus jautājumus, un es jautāju par izglītību Polijā. Jūs zināt - mums ir sistēma: nauda seko skolēnam - kur vairāk skolēnu, tur skolām aiziet lielākas naudiņas. Kur (laukos) mazāk, tur nauda mazāka… Un skolas pazūd. Polijā ir otrādi. Polijā par pamatu ņem pilsētas skolu un tad sākas koeficienti. Viens attālums - nāk klāt papildu finansējums, lielāks attālums - vēl papildus… Laukos finansējums var pieaugt deviņas reizes samērā ar to pamatu, kas noteikts pilsētā.
- Es jūsu abu grāmatā (2014. g.) saskatīju kompleksu reģionālās politikas redzējumu. Vai tiešām no tā it nekas nav ticis pozitīvi respektēts?
- Tikai tās lietas, par kurām esam brīdinājuši, ka būs vēl lielākas problēmas. Piemēram, mēs veicām valsts parāda pieauguma analīzi. Redzam, ka parāds ar katru gadu pieaug. Valdība cenšas to pārstrukturēt. Mēģina sadalīt uz ilgāku laiku. Bet vienlaikus, domājot par 2017. gada budžetu, valdība diemžēl skaidri nepasaka, ka grafikā mums bija paredzēts nomaksāt ap 900 miljonu ārējā un iekšējā parāda. Tas ir liels skaitlis, un jo lielākai jābūt skaidrībai, ko varam runāt par veselības, par izglītības… finansējuma palielināšanu, ja mūsu budžetu apēd parāds?
Un es gribētu sacīt, ka situācija būs vēl grūtāka.
- Kāpēc jums tā šķiet?
- Mēs brīdinājām, ka, turpinoties šādai politikai, viena no lielākajām problēmām būs milzīgā atšķirība sabiedrībā starp bagātajiem un nabagajiem. Nabadzība pieaug. Bet griba kaut ko mainīt nav redzama. Turklāt, atceraties, vienā intervijā es runāju par jauno pašvaldību izlīdzināšanas likumu… Arī te, tāpat kā izglītībā, galvenais kritērijs ir iedzīvotāju skaits. Lai arī gan Eiropas Savienībā kopumā, gan katrā citā Eiropas valstī galvenais kritērijs, kas nosaka dzīves līmeni, ir iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju. Saskaņā ar to vērtē, cik kurš reģions vai valsts ir nabadzīgi.
Mums arī pašvaldību izlīdzināšanas likumā šis kritērijs ir iedzīvotāju skaits. Likumā pašvaldību budžetos 2017. gadā paredzētais pieaugums pamatā sadalās atkarībā no iedzīvotāju skaita. Rīgai no 2017. gada izlīdzināto vērtēto ieņēmumu pieauguma tiek 38,84%, Pierīgas novadiem - 19,23%, lielajām pilsētām bez Rīgas - 17,96%, Zemgalei un Vidzemei - attiecīgi 7,24 un 7,13%, Kurzemei - 6,09%, Latgalei vismazāk - 3,51%. Tātad 76% no 2017. gada izlīdzināto ieņēmumu (ap 70 miljonu eiro) nonāks republikas pilsētās un Rīgas plānošanas reģiona novados.
Man dažkārt liekas, ka mūsu politiķi koalīcijā saka vienu, bet dara citu. Piemēram, tie visu laiku kritizē Rīgas pašvaldību, kritizē Ušakovu, cik viņš švaks, cik nepareizi dara… Bet… dod tādu finansējumu, ka Rīgas pašvaldība iznāk visnabadzīgākā Latvijā. Bet Latgale ir visbagātākā, jo tai šis pieaugums ir vismazākais. Tikai tāpēc, ka mazs iedzīvotāju skaits. Atkal viss pagriezts ačgārni. Valda tāda kā vispārējā nolemtība.
- Bet ko tad vērtas tās organizācijas, kuru nosaukumos ir vārds «Latgale» un mērķos vārds «attīstība»? Ko dos speciālās ekonomiskās zonas? U.tml.
- Jā, kad brīvo ekonomisko zonu uztaisa Ventspilī vai Liepājā, tad tas notiek mierīgi un klusu, bet, kad to taisa Latgalē, tad tas ilgu laiku skan pa visu valsti. Taču, izņemot Rēzekni, kur ekonomiskā zona darbojas jau ilgāku laiku un kur viss notiek, mēs pārējā Latgalē esam spiesti gaidīt, kad ierēdņi līdz galam izstrādās likuma normatīvo bāzi.
Un zināt, ko es beigās secināju? Domāju, ka nekļūdos. Tātad nav to piecu reģionu, ko mēs ar Staņislavu gribējām. Visu laiku tiek ieguldīts Rīgā un Latvija ir apstiprināta kā viens Nuts 1, Nuts 2 un Nuts 3 statistikas reģions. Bet, ieguldot Rīgā, vidējais IKP rādītājs Latvijā drīz sasniegs 75% no ES vidējā. Un mēs zinām, ka, sasniedzot 75% robežu no ES vidējā IKP rādītāja, rodas reāls drauds tam, ka Latvija nākamajā programmēšanas periodā pēc 2020. gada vairs nesaņems ES struktūrfondu līdzekļus vai arī šo līdzekļu apjoms būs stipri mazāks. Domāju, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tiek celta trauksme, ka vairs nebūs struktūrfondu līdzekļu pēc 2020. gada. Bet kāda ir izeja, kā piesaistīt līdzekļus pēc 2020. gada? Atbilde: izveidot piecus administratīvos reģionus. Jo gan Kurzeme, gan Vidzeme, gan Zemgale, nerunājot par Latgali, joprojām ir stipri zemāk par tiem 75%. Ja nedabūs Rīga, Dievs ar viņu. Dabūs pārējie reģioni, ja šie reģioni būs izveidoti kā administratīvie reģioni ar vismaz Nuts 3 statusu.
- Tātad jūs arvien uzskatāt, ka otrā līmeņa pašvaldības (4+1) ir vajadzīgas?
- Protams. Bet valdībai tagad atkal prātā kaut kādi sadarbības reģioni. Atkal sauc kaut kādus maģiskus ciparus, 16 un vēl kādus. Nevar saprast.
- Tur pa vidu arī apriņķu ideja…
- Es to vērtēju kā ideju bez pamata. Tiek meklēts risinājums, kā saglabāt savu centrālo varu. Bet tos risinājumus nevar atrast. Jo, ja būtu tie 4+1 reģioni, kuri atbilst reģiona statusam (vismaz mūsu klasifikatorā noteikti var mēģināt panākt Nuts 3, bet vismaz Latgalē varbūt varētu mēģināt panākt Nuts 2), tad katrs reģions saņemtu līdzekļus tieši. Tad katrs no šiem reģioniem tiktu pielīdzināts Eiropas vidējam, un Latgale kā reģions ar viszemāko IKP, ar viszemāko dzīves līmeni varētu pretendēt uz lielu ES atbalstu. Taču pašlaik iecerētajiem sadarbības reģioniem nekāda - ne ekonomiska, ne politiska - pamata nav.
Tomēr valsts iestādes joprojām ir sadalītas dažnedažādos reģionālajos veidojumos. Tur valda haoss, nav iespējams dabūt normālu un precīzu statistiku. Bet, ja nav precīzas statistikas, kā plānot, kā attīstīt valsti? Mēs ar savu 4+1 priekšlikumu piedāvājām arī valsts institūcijām pielāgoties reģionu administratīvajām teritorijām. Tad viss notiktu citādi.
- Bet ko jūs pats darītu valsts līmenī? Ar ko sāktu?
- Ja es būtu drusku jaunāks un ja man būtu tik naudas, cik Jūlijam Krūmiņam, es izveidotu vienu partiju, kura būtu identiska tām normālajām partijām, kādas ir, piemēram, Vācijā. Tajā man būtu gudru cilvēku institūts, kuri izstrādātu priekšlikumu paketes. Uz ierēdņiem es nepaļautos, to skaitu būtiski samazinātu, atstātu tikai vajadzīgos un spējīgākos. Un tad ietu uz vēlēšanām. Un spētu skaidri pasacīt tautai, kas jādara. Es domāju - mana partija vinnētu.
- Pirms pāris gadiem jūs man teicāt: «Ja nīkuļo un nav lemta attīstībai valsts vājākā teritorija, tad agri vai vēlu pati valsts attīstības ziņā aiziet uz leju. Latgale ir Latvijas lakmuss.» Vai tas arvien ir spēkā?
- Pirms vairākiem gadiem Latgalē pirmajā sākās emigrēšanas vilnis.
Cilvēki, redzot, ka reģionam ir problēmas, ka citās vietās nauda ieplūst, bet Latgalē ieplūst mazāk, ka pakalpojumi attālinās, devās prom. Valsts nenodrošina līdzvērtīgus pakalpojumus visiem iedzīvotājiem, bet nodokļus visi maksā vienādi, gan tas, kurš dzīvo mežā, Latgalē, pie robežas, gan tas, kurš dzīvo Rīgā trotuāra malā. Sākās migrācija. Tagad šī situācija padziļinās visā Latvijā, pārņem Latviju. Latgale ir zaudējusi ļoti daudz cilvēku. Balvu rajons ir zaudējis pusi iedzīvotāju. Mūsu skolas ir ar jautājuma zīmi. Veselības aprūpe ir, bet attālinās no cilvēka. Ko dara cilvēks, ja pakalpojumi no viņa attālinās un to kvalitāte nepieaug, bet reizēm samazinās? Viņš iet pakaļ pakalpojumam, seko kvalitātei. Un cilvēki to dara jau valsts mērogā. Viņi brauc projām. Viņi meklē pakalpojumus un kvalitāti citā vietā. Latgalē tas joprojām turpinās un turpinās. Kamēr to neapturēs Latgalē, tikmēr tas neapstāsies arī valstī.
