Otrajā decembrī notiks Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) kongress, kurā tās priekšsēdētājs kopš 2002. gada Pēteris Krīgers vairs uz šo amatu nekandidēs. Runā, ka par LBAS priekšsēdētāju varētu kļūt Krīgera kunga vietnieks Egils Baldzēns. Neatkarīgā aprunājās ar abiem par arodbiedrību tagadni un nākotni.
- Vai arodbiedrības mūsdienās nav kļuvušas par pagātnes palieku?
Pēteris Krīgers: - Mēs redzam visus tos pārkārtojumus, visas, arī ģeopolitiskās, politiskās, izmaiņas, varas maiņas un varas attieksmes, darba devēju attieksmes maiņas, kas notikušas mūsu komandas darbības laikā. Mēs varam secināt tikai to, ka, neskatoties uz jaunām tehnoloģijām, uz jaunām darba attiecībām, arodbiedrības savu lomu tomēr saglabā.
Tas, ka Latvijā cilvēki to neapzinās, ir mūsu nacionālā īpatnība. Jo mums pēdējos divdesmit sešus gadus ir mācīts, ka esam kungi savā zemē. Un kungiem arodbiedrības, protams, nav vajadzīgas. Tomēr situācija pamazām mainās. Cilvēki redz, ka ir šīs divas puses, kurām savā starpā jāsarunājas un jāvienojas. Darba devēju rokās ir ražošanas līdzekļi, nauda, finanses… Tā ir tā spēcīgākā puse, ar kuru jāprot sarunāties. Ne vienmēr cilvēki to spēj katrs atsevišķi. Tāpēc ir vajadzīga kvalificēta palīdzība, kvalificēti eksperti, speciālisti… Arodbiedrība palīdz šajās diskusijās starp darba devēju un darba ņēmēju, panāk to, ka darbinieks saņem lielāku algu, lielākas garantijas, stabilāku darbu, prognozējamāku nākotni un augstāku labklājības līmeni. Mēs to redzam arī tajos procesos, kuros šobrīd esam iekšā.
Galvenais ir tas, ka esam saglabājuši savu arodbiedrību centru, saglabājuši nozaru arodbiedrības, saglabājuši savus patiešām augstas klases speciālistus… Piemēram, mums ir darba koplīgums. Speciālistu, ekspertu viedoklis ir svarīgs, lai mēs sagatavotu to, kas šim darba koplīgumam vajadzīgs. Protams, ir arī protesta akcijas, ir streiki, demonstrācijas, mītiņi. Bet šobrīd mēs esam sevi definējuši kā partnerus, un partneri ļoti daudz laika pavada sarunās.
Mums salīdzinājumā ar valstīm, kurās ir vairāki arodbiedrību centri, tomēr pastāv zināma stabilitāte, vienotība, solidaritāte. Mēs esam saglabājuši spēju sēdēt pie viena galda, risināt problēmas un atrast kaut kādus kopsaucējus. Latvijā arodbiedrībās ir vairāk nekā 10% darbaspēka. Lietuvā un Igaunijā šis procents ir mazāks. Es domāju, ka arodbiedrību loma nesamazināsies.
Egils Baldzēns: - Gribu uzsvērt, ka pēdējos četros un vairāk gados esam daudz darījuši, lai Pētera minētos koplīgumus, ģenerālās vienošanās slēgtu pēc iespējas vairāk. Arī tāpēc, ka tad var saņemt zināmu pretimnākšanu no valsts. Mazināt nodokļu slogu, ar ko tiek apliktas darbinieku sociālās garantijas.
Latvijā valdīšana ir ļoti ilgi propagandējusi to, ka Latvijai jābūt lēta darbaspēka valstij. Mēs vienmēr esam bijuši pret to un uzskatām, ka tas ir novedis pie negatīvām sociālām sekām gan demogrāfijā, gan aizceļošanā no Latvijas uz citām ES valstīm. Zināmā mērā mēs esam savu sabiedrību noplicinājuši. Bet mūsu mērķis principā ir pavisam vienkāršs - lai kvalificēts darbinieks, profesionālis ar savu darbu varētu nopelnīt sev un savai ģimenei pienācīgu vidusslāņa statusu. Tas būtu stabilitātes pamats gan Latvijas labklājībai, gan ekonomiskajai izaugsmei… Ja cilvēks gribētu kaut ko panākt savā personiskajā dzīvē, tad tas būtu izdarāms Latvijā, nebraucot uz Norvēģiju, Lielbritāniju, Franciju vai kādu citu valsti
- Jūs teicāt - Latvija lēta darbaspēka zeme. Man tā ir viena no pazīmēm, ka arodbiedrības tomēr piedzīvo krīzi. Jo kapitāls vairs nav piesiets nacionālai valstij. Tas iet, kur lētāk un izdevīgāk. Turklāt - nav līdzsvara starp kapitālu un darba ņēmēju. Jo likumus rada ierēdņi un oligarhi. Manuprāt, jūs kaulējaties, nevis sarunājaties. Tāpēc neesmu pārliecināts, ka arodbiedrība šodien spēj principiāli uzlabot darba ņēmēju stāvokli.
P. K.: - Es piekrītu tam, ka darba devēji vienmēr skatīsies tur, kur ir izdevīgāk, kur lētāk. Bet - vai šī problēma vienmēr jārisina tikai uz darbaspēka rēķina? Ir daudzas citas iespējas un izdevības. Esam par to valdībā vairākkārt runājuši. Par spēles noteikumu, likumu un regulējošo institūciju darbības kopuma pārskatīšanu, lai padarītu šo procesu vienkāršāku un lētāku… Diemžēl mūsu valstī šis ceļš nav iets. Ir radīts liels birokrātiskais aparāts, kurš cenšas noteikt, kā darba devējiem būs visu darīt... Protams, darba devēji tādā gadījumā mēģina atgūt zaudēto uz cilvēku rēķina. Zināmā mērā izkalpinot viņus.
Tā ir viena puse. Otra - cilvēku attieksme pret arodbiedrībām. Arodbiedrības rada paši strādājošie cilvēki, lai aizstāvētu savas tiesības un savas intereses. Mēs ļoti daudz laika esam veltījuši tam, lai skaidrotu cilvēkiem, ka esam arodbiedrība, ka neesam baznīca, ka šeit nav jānāk lūgties, šeit nav jānāk žēloties, mesties ceļos un raudāt…. Šeit mēs nākam kopā cīnīties, pierādīt to, ka mums, strādājošiem cilvēkiem, ir taisnība. Tomēr cilvēki šo procesu vienkāršo: esam izveidojuši arodbiedrību, nu, lai viņi tur tagad kaut ko dara. Nav - «viņi tur»… Esam mēs visi kopā. Un, kamēr mēs nesapratīsim, ka mums, 85 000 arodbiedrības biedru, jārīkojas kopā, ka tad, ja LBAS aicina uz kādu protesta akciju, nav jāsēž mājās pie televizora un jādomā: viņiem jau tur nekas neizdosies…, tikmēr tie, kam neizdodas, būsim mēs. Ja mēs nevaram kopā par kaut ko vienoties, tad tā nav arodbiedrība.
Tad ir tā, ka atnāk arodbiedrības priekšnieks un žēlojas: arodbiedrība nekā nedara. Es saku: bet kas tu tāds esi? Nu, priekšsēdētājs… Un ko tu esi izdarījis, kā esi mēģinājis apvienot, mobilizēt cilvēkus? Ai, nu ko es tur… Nu tad neej par priekšsēdētāju! Taču - būt priekšsēdētājam - tas smuki izskatās. Protesta akcijā var pastāvēt pusstundu pirmajā rindā. Un pēc tam stāstīt: re, kā es cīnījos. Bet - izdari tu to ikdienas darbu, kas tev jāizdara savā uzņēmumā. Tad varbūt nevajadzēs stāvēt uz ielas.
E. B.: - Pilnībā piekrītu Pēterim, ka arodbiedrība ir instruments. Un, ja mēs pareizi strādātu, tad nonāktu pie tā, ka gan valsts, gan pašvaldību budžeti pildītos. Tāpēc ir nepieciešama, kā mēs sakām, mērķtiecīga darba samaksas un nodokļu politikas ieviešana Latvijā. Programma, kas ar minimālās algas, neapliekamā minimuma saprātīgu noteikšanu, atvieglojumu un citiem nodokļu mehānismiem… celtu mūs uz augšu, celtu cilvēku pirktspēju un ietekmētu arī privāto sektoru. Spiestu mūs ārā no ēnu ekonomikas. Mēs noteikti gribam uzsvērt - tur, kur ir arodbiedrības, ēnu ekonomikas praktiski nav vai arī tā ir ļoti epizodiska.
Mūsu nelaime ir arī ārkārtīgi mazais vidusslānis. ES kritēriji gan liecina, ka mums tas ir 23%. Bet Dānijā - 40%. Arodbiedrību mērķis - nodrošināt, lai šis kvalificētais, profesionālais darbinieks, lai viņa ģimene būtu cienījami vidusslāņa pārstāvji. Mums nevajag bagātību. Mums vajag normāli nopelnītu turību, labklājību.
- Bet, vai vara no savas puses nemanipulē ar arodbiedrībām kā instrumentu. Pat daža Eiropas valsts uzskata, ka labāk paciest protestu radītos zaudējumus, nekā apmierināt prasības. Tad būs maisam gals vaļā… Vai prasības tiek apmierinātas pietiekamā līmenī?
E. B.: - Mūsu prasības vienmēr ir ļoti pamatotas. Taču sacīt, ka tās tiek apmierinātas pietiekami, mēs nevaram… Paskatīsimies kaut vai uz divām nozaru arodbiedrībām, kuras šobrīd prasa no valsts visaktīvāk. Mediķi un pedagogi.
P. K.: - Tas ir tas vidusslānis, par ko mīlam runāt.
E. B.: - Tie ir tie, kuriem jābūt vidusslānim, un daļa no viņiem arī ir vidusslānis. 23 tūkstoši pedagogu piedalījās vienas dienas brīdinājuma streikā. Iespējams, vajadzētu būt vēl kādam streikam. Mēs uzskatām, ka streiks ir vietā tad, ja mūsu argumentētos nozaru un LBAS ekspertu priekšlikumus noraida nepamatoti. Tad ir vietā šie asākie un stingrākie rīcības varianti.
P. K.: - Kā mums sokas? Kā nu kuro reizi. Bet es vienmēr ar lielu atzinību saku Paldies! cilvēkiem par atsaucību, par to, ka viņi piedalās mūsu akcijās… Piemēram, tad, kad rosinājām grozījumus Satversmē, uz referendumu atnāca pāri par 600 tūkstošiem balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju. Tas bija ļoti liels sasniegums. Cilvēku atsaucība bija milzīga. Lai arī mēs varbūt nepanācām to kvorumu, kas bija nepieciešams Satversmes grozījumiem. Es domāju, ka tur bija arī manipulācija ar vēlētāju skaitu, ko mēs nekādi nevaram ietekmēt. Un - mēs savācām pāri par 25 tūkstošiem parakstu par priekšlaicīgās pensionēšanās saglabāšanu. Īpaši atsaucās reģioni. Piemēram, Daugavpils. Mēs vācām parakstus - Rokas nost no Darba likuma! - par iespējamiem grozījumiem Darba likumā. Un atkal pāri par 20 tūkstošiem cilvēku ar saviem parakstiem apliecināja to, ka viņi atbalsta mūsu akcijas. Tad mēs uzreiz iegūstam lielāku spēku parlamentā. Tad deputāti zina, ka aiz mums ir reāli cilvēki. Ar lietussargiem vai bez lietussargiem. Kārlis Leiškalns, piemēram, vēl atceras, kā dabūja ar lietussargu pa muguru. Viņi rēķinās ar nākamjām vēlēšanām, un neviens negrib dabūt pa muguru. Lai gan… ja viņus pakulstīt regulāri, varbūt viņi spētu pieņemt labākus lēmumus.
- Bet, ja prasības tiek ilgstoši ignorētas un solidaritātes streiks aizliegts, tad, lai kādas iespējas būtu izmantotas, atliek gaidīt sociālos nemierus…
P. K.: - Tieši tā. Un mani reizēm ļoti izbrīna tas, ka diskusijās, tiekoties gan ar darba devējiem, gan ar valsts institūciju pārstāvjiem, mēs nonākam pie kopsaucēja. Bet… neko nevar izdarīt. Neko! Esot normatīvie dokumenti, kurus nevarot tik ātri atcelt. Kaut gan, ja tie saistās ar kādu labumu iegūšanu valsts institūcijās, tad gan, izrādās, ka to var izdarīt fiksi - vienā dienā var likumu atcelt, var likumu ieviest. Bet, ja tas attiecas uz plašākām cilvēku kategorijām, process ļoti klibo. Tas pats solidaritātes nodoklis, ko savā laikā ieviesa Laimdota Straujuma. Pilnīgi kroplīgs, bezjēdzīgs nodoklis. Visi neapmierināti. Bet - pieņemts politisks lēmums. Atcelt nevar! Lai arī nav jāizgudro nekas jauns. Šo jautājumu varēja atrisināt, ieviešot to, par ko mēs visus gadus esam runājuši - progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa sistēmu.
Ja Latvijas politiskā elite savās attiecībās ar cilvēkiem būtu vienkāršāka un saprotamāka, tai pašai būtu labāk. Šobrīd plaisa starp politisko eliti un iedzīvotājiem, tautu diemžēl ir milzīga. Un to nevar pārvarēt ne arodbiedrības, ne mednieku biedrības, ne kas cits. To var pārvarēt paši politiķi. Ja viņi to nedarīs, tad šī plaisa tik tiešām novedīs pie tā, ka būs sociālie nemieri.
- Bet, nerunājot par prasībām, varai būtu jālabo arī pašai savi, tā teikt, likumpārkāpumi. Piemēram, Darba likuma 98. pants, saskaņā ar kuru skolotājiem, kuru alga samazinājusies, vienu mēnesi pēc samazinājuma tā būtu jāsaņem iepriekšējā apmērā.
E. B.: - Pilnīgi piekrītu. Man, piemēram, pilnīgi neizprotams bija tas, kā var iedot 7,3 miljonus, ja Ministru kabinetā ir pieņemts lēmums, ka darba samaksas pieaugums šā gada pēdējā trešdaļā no septembra līdz 31. decembrim būs deviņi miljoni?
P. K.: - Tas ir tāpat, kā ar kvotām slimnīcās… Statistika uzrāda, cik katru gadu slimnīcā ienāk slimnieku, cik slimnīcas apkalpo, bet kvotas mēs iedodam tikai pusi. Un pārmetam slimnīcai, ka tā regulāri pārkāpj šo kvotu principu. Pirmajā maijā, kad mums bija akcija Doma laukumā, mēs aizgājām pie Saeimas priekšsēdētājas ar saviem priekšlikumiem un prasībām. Viena no prasībām bija saistīta ar šo tiesisko nihilismu. Saeima pieņem likumus un pati tos nepilda. Ināra Mūrniece teica: ko, jūs, mums nav nekāda tiesiskā nihilisma. Tad mediķi sauca savas normas, kuras tiek pārkāptas, skolotāji sauca normas, kas netiek pildītas gan saistībā ar augstskolām, gan zinātni. Tas ir drausmīgi. Tā arī nonākam līdz tam, ka cilvēki neuzticas valsts varai. Pat, ja vara pa burzmu izdara ko labu, tam arī vairs netic.
- Manuprāt, arodbiedrības par iestādēm pamatā tomēr padara tieši jūsu minētais biedru inertums. Cilvēki, vai tie skolotāji vai mediķi, prot lieliski klusēt pat par profesionālām vainām. Turklāt, lai arī jūsu ir daudz, jums nav tiešas pārstāvības politikā.
E. B.: - Pirmkārt, mūsu pilsoniskā sabiedrība ir gan augusi, taču nepietiekami. Otrkārt, ekonomikā un sociālajā politikā lielas pūles tiek veltītas tam, lai cilvēka sociālās saites nebūtu plašākas par viņa ģimeni, labākajā gadījumā vēl radi, draugi, paziņas. Cilvēkam tiek iestāstīts: netērē laiku, nepūlies, ja tu gūsi panākumus, tad tikai atsevišķi, pats par sevi. Tā ir tā asociālā ievirze, kuru zināmā mērā tiek mēģināts uzspiest visai sabiedrībai, es pat teiktu - visai Rietumu civilizācijai…
P. K.: - Viena no galvenajām problēmām, manuprāt, ir tā, ka mums kopš neatkarības atgūšanas pie varas bijušas tikai labēji orientētas partijas. Mums nav normālas sociāldemokrātijas un tiešām nav politiskās pārstāvniecības - arī tiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar profesionālo un darba tiesību aizstāvību. Mums ir visur jālavierē, jāmeklē kopsaucēji, kompromisi, jāpiekāpjas… Jo mums pretī stāv partijas, kurās galveno lomu spēlē darba devēji. Diemžēl citu partiju mums nav. Un arī, ja skatāmies partiju sponsoru sarakstus, tad darba ņēmēju tur praktiski nav. Tātad - darba devēji nosaka to virzienu, kādā partijas strādā. Iedzīvotāju intereses paliek otrajā plānā.
E. B.: -Tas ir būtisks jautājums. Jo tajā brīdī, kad šī nostāja būtu pārstāvēta arī valdībā, tiktu pieņemti strādājošiem cilvēkiem labvēlīgāki risinājumi. Nekad zviedru vai norvēģu, vai vācu arodbiedrības nesasniegtu to stiprumu, spēku un līdzvērtību sarunās ar darba devējiem, ja nebūtu gadsimtiem spējušas organizēties un panākt savus risinājumus arī valdībā.
- Rezumējam. Kāpēc jūs, Pēteri, atkāpjaties no kandidēšanas uz amatu, un ko jūs, Egil, īpaši uzsvērtu kā LBAS darāmo?
P. K.: - Pagājušajā gadā es pateicu, ka vairs uz šo amatu nekandidēšu. Jo uzskatu, ka pensijas vecumu sasniedzis cilvēks nevar būt arodbiedrības vadītājs. Tam jābūt strādājošam cilvēkam. Nu man šis vecums ir pienācis un par saviem vārdiem ir jāatbild. Es darbošos Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejā. Esmu šim darbam deleģēts un no tā varu aiziet projām tikai pats, uzrakstot atlūgumu. Pārējais… sēņu, ogu lasīšana, makšķerēšana, medības,… Jācīnās ar cūku mēri.
Bet, esot amatā, es biju domājis, ka nozarēs, valdē, padomē, LBAS būs lielākas diskusijas par to, kā mēs virzīsimies tālāk, ko darīsim, kādiem jābūt vadības modeļiem, kādiem jābūt kritērijiem, kā mēs izvēlamies savu vadītājus… Šo diskusiju man pietrūka. Tāpat kā man pietrūkst diskusijas par sociāldemokrātisko ideju Latvijā.
E. B.: - Es arī esmu cilvēks, kuram šis ideju, šis loģiskais vērtību līmenis liekas ārkārtīgi svarīgs. Bet - mums vajadzīgi ne tikai šie idejiskie ļaudis. Un - mēs zinām, cik daudz cilvēku Latvijā ir pakļauti nabadzībai. Tiesībsargs norādīja - tie ir 606 tūkstoši. Tas ir milzīgs skaitlis. Viņu vidū ir arī daudz darbinieku. Šiem cilvēkiem jāizšķiras, ko viņi darīs - maksās par elektrību vai pirks zāles. Tāpēc mēs esam domājuši arī par atlaižu kartēm (pakalpojumiem, preču iegādei, mums ir krājaizdevumu kases, apdrošināšanas sistēmas,…) dalīborganizācijām. Jo vienalga, vai tas ir sociālā taisnīguma idejas cilvēks, vai pragmatisks savu interešu aizstāvētājs, vai šobrīd trūcīgs darba ņēmējs, arodbiedrības ir tas instruments, kas var aizstāvēt cilvēkus gan konkrētā uzņēmumā, gan nozarē, gan Latvijā kopumā. Ja nebūtu arodbiedrību kopīgā darba, tad mūsu darba samaksa katrā ziņā būtu zemāka un nodokļu politika nelabvēlīgāka. Tas nenozīmē, ka esam varējuši izdarīt visu.
Bet vispirms mums jānostiprina arodbiedrību organizatoriskā puse. Ir vēl arodbiedrības, kas varētu būt LBAS biedri. Tajā pašā laikā mums jāstrādā, lai dzimtu jaunas arodbiedrības. Te īpaši jāuzsver koplīgumu nozīme. Plus mums pašiem nepārtraukti jārāda, kādi ir risinājumi, ko varam kopīgi paveikt.
