Ekonomikas ministrija grib iekasēt naudu no atbalstu mājokļu pirkumam saņēmušām ģimenēm ar bērniem, lai par šo naudu atbalstītu nākamos mājokļu pirkumus ģimenēm ar bērniem.
«Mēs esam lūguši naudu visur, kur vien varējām, bet neesam saņēmuši neko,» situāciju Neatkarīgajai raksturoja ekonomikas ministra Arvila Ašeradena preses pārstāve Agita Baltbārde. «Tāpēc piedāvājam to, ko varam piedāvāt,» viņa turpināja.
EM piedāvājums pirmdien tika apspriests valdošo partiju koalīcijas padomē un saņēma atbalstu tā pārstrādāšanai Ministru kabineta noteikumos. Priekšlikuma būtība ir uzlikt jaunu maksājumu tām ģimenēm ar bērniem, kurām valsts ar savu galvojumu segs lielāko daļu no ģimeņu pirmās iemaksas komercbankām par mājokļa pirkumu, lai valstij ienāktu nauda, ar kuru segt valsts galvojumus nākamajām ģimenēm.
Galvojumu apsaimniekošana ir uzticēta valsts finanšu kompānijai Altum, kas piemēra veidā iepazīstināja ar dažiem iecerētās naudas pārdalīšanas parametriem. Līdzšinējā programmas darbība orientē uz piemēru, ka ģimene ar diviem bērniem vēlas iegādāties 50 000 eiro vērtu dzīvokli. Ja neatklājas apstākļi, kuru dēļ komercbankas šādu ģimeni vispār atraida, tad bankas izsniegtu 40 000 eiro ar nosacījumu, ka pati ģimene pirkuma summai pievieno 10 000. Valsts atbalstu dodas lūgt ģimenes, kurām tik daudz brīvas naudas nav. Bankas tad aizvieto 7000 trūkstošo eiro ar valsts galvojumu par naudas atdošanu vēlāk, bet ģimenei uzreiz jāsamaksā 3000 eiro bankai un 175 eiro valstij, kas par sava vārda izmantošanu ņem 2,5% no galvotās summas. Turpmāk valsts gribētu šā vienreizējā maksājuma vietā saņemt procentu maksājumus daudzu gadu garumā. Procentu likmes varētu variēt atkarībā no bērnu skaita ģimenē. Divu bērnu ģimene Altum sniegtajā piemērā tad maksātu procentos 14,1 eiro mēnesī un nākamajos gados mazāk proporcionāli tam, kā ģimene atdotu bankai gan bankas aizdevuma, gan valsts galvojuma summu. Ar komercbankas aizdevuma likmi 3,5% un maksājumu 20 gadu laikā aizņēmējam ikmēneša maksājums bankai būtu 270 eiro. Uz šāda fona 14 eiro neizskatās daudz, tomēr gada laikā savāktos 12 x 14 = 168 eiro, t.i., gadu no gada apmēram tikpat, cik tagad jāsamaksā tikai vienreiz. Tālākā nākotnē būtu jāmaksā mazāk, bet tik un tā 175 eiro vietā nāktos samaksāt 1750 eiro un vairāk. Tāds, lūk, valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem mājokļa iegūšanā.
Tomēr nav saprotams, ko īsti šādā veidā iegūst valsts. Proti, ģimenēm uzliktie maksājumi ir nepatīkami, bet to efekts ir kopumā niecīgs. Lai valsts gada laikā savāktu naudu nākamā kredīta izsniegšanai nepieciešamā galvojuma segšanai, tai, paliekot Altum aprakstītajā mazbudžeta pirkumu līmenī, ir jānodrošina 7000 : 168 = 41 vai pat 42 kredītu izsniegšana. Uz kā rēķina šī nauda tiks iegūta, ja ir tā, kā saka A. Baltbārde, ka naudas valstij nav? Ja 40 kredītu izsniegšanu valsts nespēs nodrošināt citā veidā, tad nebūs arī 41. kredīta uz iepriekšējo kredītņēmēju rēķina, jo šādu kredītņēmēju taču vairs nebūs. Varbūt valsts cenšas izraisīt traci ap naudas vākšanu no ģimenēm un tā aizsegā izsniegt valsts galvojumus par tik lielām summām, kādām faktiski nav nekāda seguma.
Pats svarīgākais ir A. Baltbārdes apgalvojums, ka valsts negrasās vienpusēji lauzt jau noslēgtos galvojumu līgumus un pieprasīt procentu maksājumus no tiem, kuri ar valsti jau norēķinājušies ar komisijas naudu par galvojuma saņemšanu. EM laikam patiešām nesaprot, ka ģimenes, kuras spiestas Altum lūgt valsts galvojumu sava mājokļa iegādei, vēl jo mazāk spētu izveidot pašpalīdzības kasi un finansēt citu ģimeņu ienākšanu šajā ģimeņu sadraudzības shēmā.
