Pērnruden Garkalnē kravas auto notrieca riteņbraucēju grupu – deviņi sportisti cieta uz ceļa, divi – mašīnā, bet pie stūres – arī treneris. 12 dažādi stāsti. Taču tie nav vienīgie. Vissmagāk cietušajam Dimam ar ģimeni lieli pārbaudījumi vēl ir priekšā. Puikam atkal būs jāmācās staigāt...
Uz kruķiem
Kamēr uzkāpju līdz kāda Pļavnieku daudzdzīvokļu nama 9. stāvam, esmu jau mazliet aizelsies. Diemžēl Dimam jeb Dmitrijam, pie kura paša, arī vecākiem un brāļa Maksima esmu atnācis ciemos, lai mazliet paritinātu rūgto atmiņu kamolu, nav šādas iespējas – iet kājām, kāpt pašam. Durvis atver tētis Aleksandrs, puika stāv priekšnama dziļumā. Uz kruķiem. Vispirms mani pārbauda Endijs. Astoņus gadus vecais suns ir viens no Dimas labākajiem draugiem. Spiežu visiem roku. Dimam tas nāk grūtāk. Viņš ar muguru atspiežas pret sienu un tikai tad var atbildēt. Jātur kruķi. Viesistabā apsēžamies stūra dīvānā, vienīgi mamma sēž man pretī uz krēsla. Kopš notikušā ģimene ar medijiem nav runājusi.
«Sākumā visus interesēja tikai viens jautājums... Cilvēki zvanīja, prasīja, taču es nevēlējos ar nevienu runāt, nevienu dzirdēt,» mamma Ļuba norāda, ka izslēgusi telefonu. «Pirmajās dienās, – īpaši pirmajā, mēs paši taču nezinājām, kā būs. Mēs varējām viņu zaudēt...» Ļuba bilst, ka runāt par notikušo un sagremot tā sekas ir tik grūti, ka viņa par dēla smago kājas traumu nav pateikusi pat savai māsai, kas dzīvo Baltkrievijā.
Liktenīgais rīts
26. oktobra rītā Ļuba nav gribējusi Dimu uz treniņu laist. «Tā man bija pirmo reizi dzīvē...» viņa atzīst. Tā bijusi skolēnu brīvdienu nedēļa, noskanējis modinātājs, bet puika vēl gulējis. Nodomājusi – lai guļ! Taču pēcāk pats pamodies un aizbraucis, tikmēr viņa devusies uz darbu.
Arī Jānis Krišlauks, kurš par riteņbraukšanas treneri sācis strādāt jau 70. gados, pirms treniņa jutis, ka bērni bijuši tramīgi. «Tādi kā satraukti, lai arī plānojām mierīgu atjaunošanās braucienu, jo sestdien un svētdien jau bija veikts garāks un apjomīgs darbs. Bija domāts aizbraukt līdz Sēnītei un atpakaļ,» Jānis atceras, ka bērni pulcējušies ap pulksten 10 no rīta, lai pēc pusstundas varētu doties ceļā. Pats sevī neko neparastu nav jutis, bijis ierastais rīta cēliens – jāremontē diezgan daudz velosipēdu, skraidījis šurpu turpu. Treniņu sākuši deviņi riteņbraucēji, vēl divi – puika un meitene, kas visam treniņam nav bijuši gatavi, paņemti mašīnā. «Es tā vienmēr esmu darījis, ka atjaunošanās treniņā mazākos paņemu līdzi un izlaižu uz ceļa, kur ir mazāka satiksme. Arī grupa šādos treniņos brauc lēnāk, vienmērīgāk, lielie var pamācīt jaunākos, un tas darbojas labāk, nekā tad, ja es visu laiku skaļrunī ko mācu.»
Pirmdienas rīts bijis gaišs – pa kādam mākonītim, taču spīdējusi saule. Vien pēcpusdienā apmācies... Bēdīgais notikums atgadījies aptuveni nepilnu kilometru aiz Garkalnes gājēju luksofora. «Es vienmēr esmu radis tos mazos mazliet pažēlot, nekad nedzenu. Viņš tā žēlīgi atskatījās, un es pateicu – Dima, nāc aiz mašīnas un drusku atpūties. Bija domāts, ka tie divi drīz nāks ārā un Dimu likšu mašīnā. Maiņa bija iecerēta pie Sēnītes vai varbūt pat drusku ātrāk, skatoties no satiksmes.»
Bumbas sprādziens
No sadursmes brīža Jānis neko daudz neatceras. Vien sitienu un to, ka stingri ieķēries stūrē, lai nesagrieztos rati un netiktu mests kūlenis. Tad pavisam bēdīgi būtu beidzies arī visiem priekšā braucošajiem. Trenera vadītais Opel automobilis trieciena rezultātā aizķēra priekšējos, tie krita, bet pats nolidoja no ceļa un apstājās pretēji braukšanas virzienam.
«Citreiz tās fūres, braucot garām, uzspiež signālu, tad visi sarosās, bet šoreiz nekā. Tiklīdz mums garām pagāja viena fūre, tajā brīdī jau bija sitiens. Spogulī vairs nepaspēju neko ieraudzīt. Es neredzēju, kur paliek Dima,» atceras J. Krišlauks. «Tas mirklis bija tik īss. Trieciens bija riktīgs, pats arī dabūju pa galvu, savainoju plaukstas locītavas. Mašīnai nevarējām attaisīt durvis, labi, ka atvērās elektriskais logs. Vispirms dabūja ārā puisi, pēc tam no aizmugures – arī meiteni. Kad izlīdu, visi kliedza. Tas bija traks skats. Sajūta, it kā sprāgusi bumba – izmētāti riteņi, bērni... Valdīja šoks. Viens puisītis gulēja uz muguras un prasīja, kas notiek, cits – kliedza. Vēl kāds sauca – Dima, turies, tikai nemirsti! Apdauzījušies bija visi.»
Treneris nekavējoties zvanījis ātrajiem. Policija vēsti saņēmusi pulksten 11.19, klāt bijusi jau pēc 11 minūtēm. Vissmagāk bija cietis Dima – no trieciena pasists nostāk smagajam auto, zem kā mētājās viņa velosipēds. Trenerim klausulē ārsts devis norādes, kur uzspiest uz ķermenīša, lai puika nezaudē pārāk daudz asiņu. Ap notikumu vietu sāka stāties mašīnas. Pienācis kāds cilvēks, kurš acīmredzot zinājis, kas darāms, uz kurām artērijām jāspiež. Treneris pagājis malā. «Ja Dimam no pedāļiem būtu izklipsējušās abas kājas, domāju, viņš būtu savainots mazāk,» spriež J. Krišlauks.
Polijas šoferi Jānis pamanījis vēlāk – sēdējis mežā malā un zvanījis. «Klāt negāju, lai arī tobrīd gribējās iet un sist...» emocijas neslēpj treneris. Pirmais no vecākiem, kam zvanījis, bijis Dimas tētis. «Teicu, lai ir vīrišķīgs, jo noticis ir pats sliktākais... Pateikt par notikušo bija ļoti grūti, taču man tas bija jādara.»
Nākamajā rītā jau devies uz policiju sniegt liecību. Tur bijis jāatgriežas vēl pēc dažām nedēļām. Tagad visi gaidot tiesu. «Man jau nebija ko slēpt, teicu visu, kā bija. Ka braucu pa savu josliņu līdz ar ass līniju, lai piesegtu bērnus, lai citas mašīnas garām brauktu ar loku. No sākuma prokurors piesējās par to, ka Dima bija braucis man aizmugurē, bet nekur jau nav rakstīts, ka tā nedrīkst. Tā man mācīja jau fizkultūras institūtā. Riteņbraukšanā tā ir ikdiena, arī lielajos mačos visur pasaulē. Dima man vasarā bija braucis pat ar 60 kilometru lielu ātrumu stundā. Sacensībās ātrums ir vēl lielāks. Tāpēc pie tā ir jāpierod. Tāpat kā jāiemācās braukt aiz mašīnas. Tas ir jātrenē, vienā dienā to nevar iemācīt. Šoreiz mūsu ātrums nebija liels – ap 35 kilometriem stundā. Sākumā prokurors teica – jūs esat līdzvainīgs, un viss. Vēlāk šo jautājumu man vairs neuzdeva.».
Pilnu rakstu lasiet Sporta Avīzes aprīļa numurā
