Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs savā pēdējā 2015. gada publiskajā uznācienā asi kritizēja Latvijas valdību tieši par to, ko pats dara kā valsts iestādes vadītājs.
I. Rimšēvičam ir pilnīga taisnība, ka 2015. gada decembra sākumā pienācis pēdējais brīdis ķerties pie tāda 2017. gada valsts budžeta sastādīšanas, kas, I. Rimšēviča vārdiem runājot, «radītu stabilu pamatu Latvijas tautsaimniecības attīstībai». Ar to tika domātas jau pārdesmit gadus pārvaldes aparātā pazīstamās runas, ka par katru valsts, bet tieši tāpat arī pašvaldību un valsts vai pašvaldību uzņēmumu budžeta izdevumu sadaļu vajadzētu pajautāt, kāpēc šādai sadaļai vispār jābūt un kas notiks, ja izdevumu sadaļu likvidēs. Ir bijuši arī vairāki mēģinājumi šādas pārbaudes uzsākt, taču tās vienmēr apstājušās, tiklīdz vajadzēja pāriet no pārbaudes gatavošanas uz pašu pārbaudi. Vienīgais reālais valsts izdevumu samazināšanas veids ir politiskās gribas izpaudumi, kādus pārskatāmā pagātnē esam redzējuši Einara Repšes un tālāk Ivara Godmaņa un Valda Dombrovska izpildījumā. I. Rimšēvičs tad nu darīja, ko varēja, lai šādu kampaņu atkal iekustinātu.
I. Rimšēvičs lika izvēlēties starp valsts 2017. gada izdevumu izvērtēšanu un strauju nodokļu celšanu. Tā gan jau notiek gadu no gada. Uz 2016. gadu ar jaunu nodokļu izdomāšanu un veco nodokļu likmju palielināšanu valdība ir izdomājusi savākt apmēram 300 miljonu eiro jeb 1/25 daļu no 7,5 miljardus lielā valsts kopbudžeta (šie skaitļi uzskatāmības dēļ maksimāli noapaļoti). I. Rimšēvičs brīdina, ka, šādā veidā turpinot, valdība jau nākamgad var nonākt līdz nepieciešamībai celt nodokļus jūtami straujāk – drīzāk par 1/10 nekā par 1/20 daļu. Skan ļoti pārliecinoši, ka I. Rimšēviča amats ļauj savlaicīgi saskatīt, kas draud Latvijai un tās iedzīvotājiem.
Par nepatikšanu priekšvēstnesi jāpieņem Latvijas valdības lēmums 2016. gadā mīkstināt Latvijas nodokļu sistēmas pamatpostulātu, ka lieli nodokļi jāmaksā tikai trūcīgajiem, bet bagātnieki no nodokļu maksāšanas atbrīvoti. Tas tiek panākts ar dažādiem nodokļu aprēķināšanas un iekasēšanas, t. i., neaprēķināšanas un neiekasēšanas trikiem, no kuriem valdība pieķērās tam gadījumam, kurā lielo algu saņēmēji ir atbrīvoti no sociālajām iemaksām, lai viņi pēc tam neprasītu lielām iemaksām atbilstošas pensijas un pabalstus bezdarba, slimības u. c. gadījumos. Ar nākamo gadu viņu sociālās iemaksas tiks pārsauktas par nodokli, no kura viņi gūs tikai tādus pašus labumus kā visi pārējie Latvija iedzīvotāji – cik nu katrs no viņiem izmanto valsts finansētās slimnīcas, skolas, ceļus utt.
Viens no jaunieviestā maksājuma upuriem ir arī I. Rimšēvičs ar 139 644,27 eiro algu 2014. gadā. Uz 2014. gada algu neattieksies 2016. gadā ieviests nodoklis, bet tā palīdz izrēķināt, ka I. Rimšēvičam nākamgad būtu jāzaudē 9000 eiro. Vai viņš ar to rēķinās savā personiskajā budžetā, vai arī, tāpat kā Saeimas deputāti un ministri, jau ir palielinājis un nākamgad palielinās savu algu tā, lai reāli saņemtu vēl vairāk, nekā atdos valstij? Kā Latvijas Banka turpmāk maksās tiem darbiniekiem, uz kuriem attieksies jaunais nodoklis? «Neesmu rēķinājis,» I. Rimšēvičs publiski atbildēja uz šādiem jautājumiem. «Pēc gada tiksimies un redzēsim,» viņš norādīja uz savu pienākumu deklarēt ienākumus. Tomēr šie paši vārdi noder jebkuram ministram vai pašvaldības vadītājam, lai turpinātu grābt naudu, kamēr ir, ko grābt, bet par nākotni galvu nelauzīt.
