Saruna ar Saeimas Ilgtspējīgās attīstības komisijas priekšsēdētāju Māri Kučinski par Latvijas nākotnes nodokļu politiku, par to, kādā veidā skolotāju algas varētu ievērojami palielināt jau rīt, un kādi izskatīsies Latvijas lauki pēc padsmit gadiem.
– Jūs esat Ilgtspējīgās komisijas priekšsēdētājs, un tas nozīmē, ka visi jautājumi jums jāskata caur ilgtspējīgas attīstības prizmu. Kā caur šo prizmu izskatās nule kā Saeimā iesniegtais budžets?
– Jebkurš budžets no attīstības viedokļa ir sekas tam, kur esam tajā brīdī nonākuši. Šis budžets, godīgi sakot, pārāk labi neizskatās. Kāpēc? Latvijas ieņēmumi būtu pelnījuši, ka tie ir daudz lielāki. Ja būtu mērķtiecīgāki ieguldījumi prioritātēm, kas nes lielākus augļus budžetam, tad nevajadzētu strīdēties ar uzņēmējiem par solidaritātes nodokli un citām lietām. Objektīvi korekcijas ienesa tas, ko tagad sauc par ģeopolitisko situāciju, lai gan nevienam nebija iebildumu, ka aizsardzībai nauda jāatrod. Tur arī aizgāja viss budžeta ienākumu pieaugums. Kāpēc ienākumi varēja būt lielāki? Jāatzīst, ka no ilgtspējas ekonomiskā aspekta valsts ilgu laiku ir attīstījusies stihiski. Iepriekšējā [ES plānošanas] periodā ieguldījumi ārpus Rīgas tika doti fasādes taisīšanai (kultūras nami, sporta zāles, koncertzāles), bet tagad tās iespējas ir ierobežotas. Tagadējā struktūrfondu apgūšanas periodā pieteikumi tiek iesniegti mērķtiecīgāk, notiek līdzekļu koncentrācija. Nākamgad sāksies pirmie rakšanas darbi, un pieņemu, ka uzņēmējdarbības attīstība būs daudz straujāka.
– Vai varat minēt konkrētus piemērus?
– Uzņēmējdarbības atbalstam paredzēta salīdzinoši liela nauda – 290 miljoni eiro. Tā domāta, lai pašvaldībās veidotu industriālās teritorijas, kur attīstītu ražošanu. Rīgā plānota Skanstes ielas industriālās teritorijas apguve, Valmierā viena pilsētas puse, ieskaitot atpirkto zemi. Liepāja iet pavisam jaunu virzienu un apgūs vēl neapgūtu jomu – ārstniecisko kurortoloģiju, izmantojot unikālos pazemes ūdeņus. Jauns industriālais parks būs Jēkabpilī, un tā var saukt par katru pilsētu. Kas attiecas uz vietām, kas nav lielās pilsētas, parādās interesanta aina, ka ir tikai divas nozares, kas tur var reāli darboties. Tās ir kokapstrāde un pārtikas ražošana. Ir jāpārtrauc sapņot par kaut kādiem augsto tehnoloģiju centriem tālu no Rīgas. Šobrīd mīnuss budžetam ir tas, ka veselu gadu esam kavējušies ar šo projektu apguvi. Mēs jau šogad varējām rakt zemi, ja vien mācētu ātrāk strādāt. No vienas puses, visi šie projekti tiek ilgstoši skaņoti ar visiem sociālajiem partneriem, kā rezultātā projekti ir kvalitatīvāki, tomēr, no otras puses, šajā saskaņošanas laikā tiek pazaudēts daudz laika.
– Labi, ka ir Eiropas nauda, bet bez šīs no ārienes nākošās naudas jābūt taču arī kādai valsts politikai.
– Tagad jau kā tāds pantiņš Saeimā ir iegājies, ka mūsu izeja ir tikai produktivitātes celšanā un eksportā. Nevar domāt, ka, strādājot strādāšanas pēc, mēs noķersim Eiropu, jo izrādās, ka arī viņi attīstās. Tas nozīmē, ka kļūsim bagātāki tikai tad, kad mūsu vietā strādās mašīnas vai cilvēks, kurš tajā pašā laikā var vairāk izdarīt un jaunradīt lielāku vērtību. Otrs mīts, kurš lēnām gaist, ir – visiem viss nekur nebūs. Tāpēc notiek šī resursu koncentrācija un savas jomas atrašana. Vēlreiz atkārtoju, ka bijušajos rajonu centros uzņēmēji ir gatavi ieiet tikai divās jomās – kokapstrāde un pārtika. Atsevišķās lielās pilsētas var būt interesantas arī citām nozarēm.
– Viens no ekonomiskās politikas stūrakmeņiem ir nodokļu politika. Kādas ir ilgtermiņa iespējamās nodokļu izmaiņas, ja ņem vērā to, ka Latvijā caur valsts budžetu tiek pārdalīta salīdzinoši maza IKP daļa? Eiropas Komisija savā ziņojumā aicina mūs palielināt šīs daļas īpatsvaru, bet Saeimā par nodokļu palielināšanu baidās pat ieminēties.
– Man šķiet, ka mums visa budžeta veidošanas struktūra ir ļoti sarežģīta, un, ja cilvēkam nav specifisku zināšanu, tad to ir grūti saprast pat deputātiem. Kā citādi var izskaidrot to, ka tiek teikts – gribam mazus nodokļus, bet pēkšņi parādās ideja negaidīt trīs gadus, kamēr pakāpeniski pieaugs izdevumi aizsardzībai, un tiek iesniegts priekšlikums tos palielināt līdz prasītajiem 2% no IKP jau nākamgad. Jau 15 gadus esmu te Rīgā un līdz šim neesmu sapratis, kāpēc tik grūti pāriet uz saprotamu budžeta skaidrošanu. Ar to saprotu – budžeta ieņēmumi valstī ir tādi un tādi un tad no šīs summas noteikts procents paredzēts skolotāju algām, veselības aprūpei utt., nevis tiek saukti mistiskie skaitļi no iekšzemes kopprodukta (IKP), kam ir maza saistība ar nodokļiem.
– Vai nākotnē ir paredzētas nodokļu strukturālas izmaiņas – kaut kādi nodokļi samazināti, kādi citi palielināti?
– Lai kāds radītu naudu, no kā šos nodokļus paņemt, viņam ir nepieciešama stabilitāte. No uzņēmēju puses vēl lielāka prasība nekā zemi nodokļi ir stabilitāte, kura gan tiek solīta, bet ik pa brīdim no tās atkāpjas. Ja runājam par trīs gadu budžetu, tad mēs visas savas vēlmes sakrāmējam tālāko gadu budžetos, bet, kā tur būs, neviens nezina. Ja pēc gada atklājas, ka nekas no tā nav iespējams, tad tas tiek aizkrāmēts atkal tālāk. Attiecībā uz nodokļiem mēs neskaitāmies pie nestabilām nodokļu valstīm, un tas netiek mums pārmests, bet drošības izjūtas [nodokļu politikas jomā] diemžēl nav.
– Runāsim skaidri, vai 2030. gadā Latvijā caur nodokļiem un budžetu tiks joprojām pārdalīts 28% no IKP kā tagad; 40% kā caurmērā Rietumeiropas attīstītajās valstīs vai kaut vai 33%, kā rekomendē Latvijai Eiropas Komisija?
– Domāju, ka runāt par nodokļu palielināšanu, kas objektīvi dotu lielākus ienākumus budžetā, mēs varētu tad, kad pazudīs vakaros rindas pie iemaksu bankomātiem. Domāju, ka mums ir augstākais ēnu ekonomikas procents visā šajā apkārtnē. Tas nozīmē, ka mums vēl ir rezerves nodokļus nepacelt. Tiesa, jāpārstāj runāt par kaut kādiem sapņiem nodokļus samazināt. Tas mīts, ka darbaspēka nodokļu slogu varētu pārnest uz nekustamā īpašuma nodokli, ir smuks tikmēr, kamēr nav pašam jāmaksā. Mūsu kopējais ienākumu līmenis nav tik augsts, lai tur būtu kādas lielas rezerves. Pagaidām nodokļu jomā uzņēmējiem nodrošināsim to stabilitāti, kas viņiem ir visvairāk nepieciešama.
– Ilgtermiņa attīstībai nav nekā svarīgāka kā inovācijas, kas nozīmē prioritāru finansējumu izglītībai un zinātnei. Taču tieši šī joma ir mūžīgā pabērna lomā, un skolotāju amata prestižs zemā atalgojuma dēļ ir bīstami zems.
– OECD dati liecina, ka skolotāju algu ziņā mēs esam bezmaz vai pēdējā vietā, bet izmaksu ziņā uz vienu skolēnu esam 3. vietā ES. No augšas. Jau teicu, ka 90% no tā, kas Latvijā ir attīstījies, ir noticis stihiski, un arī tas, kas noticis skolās, ir attīstījies stihiski. Tāpēc ir milzīga atšķirība skolu kvalitātes līmeņos. Kamēr mēs netiksim galā ar skolu tīklu un neuztaisīsim to atbilstoši Latvijas apstākļiem un iespējām, tikmēr nekas neuzlabosies. To nevar izdarīt, ja tas tiek uzdots vienai pašai Izglītības ministrijai, jo ir nepieciešama kompleksa pieeja. Jāatzīmē, ka ministre par to ir pārstājusi baidīties runāt un arī premjere ir pieslēgusies. Taču to nevar atrisināt, ja pretī nav mobilitātes – kā katrs (ne tikai bērni, bet arī skolotāji) skolā nokļūs, ja šis tīkls mainās? Jāsaprot, ka neviena valsts nav tik bagāta, lai uzturētu caurmērā trīs bērnus uz vienu skolotāju. 200 Latvijas skolās ir vidēji trīs bērni uz vienu skolotāju. Tas varbūt nav slikti, bet tas ir neadekvāti dārgi.
– Tātad, ja gribam izglītības līmeni pacelt jaunā, augstākā kvalitātē, tad ar stingru roku jāveic skolu tīkla optimizācija, tas ir, mazo skolu slēgšana.
– Kā rāda aprēķini, tādā gadījumā jau rīt skolotāju algas būtu daudz lielākas. Protams, nedrīkst arī teikt, rīt jūs tiekat aiztaisīti, jo nav sakārtoti daudzi ar šo mobilitāti un sociālajiem aspektiem saistīti jautājumi. Kas attiecas uz šodienu, jaunais skolotāju algu modelis ir jāievieš, jo tas tomēr ir solis uz priekšu. Finanšu ministram ir jāatrod tie prasītie 28 miljoni eiro, kaut vai kā avanss izglītības sistēmai.
– Nacionālās attīstības plāna viens no svarīgākajiem punktiem bija slavenais izrāviens. Tagad par to vairs nerunā.
– Tas bija izrāviens vārdos. Šis izrāviens būtu jāiztulko, ko mēs arī cenšamies darīt. Tas ir, kā jau minēju, produktivitātes, eksporta pieaugums un, lai tas notiktu, koncentrēts atbalsts pilsētām, kur to ražošanu var attīstīt. Tikai tad iespējams šis izrāviens.
– Kā noprotu, tad mēs runājam par ES fondu naudu.
– Citas naudas šobrīd nav.
– Ikvienam ekonomistam ir skaidrs, ka ekonomikas attīstībai nepieciešamas investīcijas. Ārējās investīcijas mums ir tik, cik ir, bet vai nebūtu jādomā arī par iekšējām investīcijām? Bankas nav pārāk naskas uz mūsu uzņēmēju finansēšanu. Vai ir kādi valsts instrumenti šo investīciju piesaistei?
– Ļoti bīstami runāt par investīcijām vispārināti, jo cilvēki vēl labi atceras sociālisma laikus un var iedomāties, ka valsts nāks ar investīcijām, sacels rūpnīcas tuvāk mājām un viņi tur varēs aiziet un dažas stundas pastrādāt. Tā nebūs. Runa ir par mērķtiecīgām investīcijām. Viena problēma ir ceļi. Piekristu, ja Latvija varētu paņemt ļoti lielu kredītu, sataisīt visus ceļus un mazāk pēc tam tērēt to uzturēšanai. Mums ir daži vietējie uzņēmumi, kuri ir burtiski jāsargā. Tā nav iztapšana, ja viņiem var piemērot obligātās iepirkuma komponentes samazināšanu. Varu nosaukt Latvijas finieri un kokrūpniecības nozari kopumā, Valmieras stikla šķiedru un citus, kas arī grib investēt un paplašināties. Ja Latvijā kāds uzņēmums, kuram jau ir reputācija, piemēram, Latvijas finieris, atnāktu un teiktu, ka ir izvēlējies vietu, kur veidot jaunu ražotni, tad šādai iniciatīvai jābūt vispusīgam atbalstam. Atslēgas vārdi ir – mērķtiecīgs atbalsts. Kas attiecas uz ES naudu, tur milzīga nauda aiziet dažādās konferencēs, semināros un tamlīdzīgi. Nesaku, ka tas nav vajadzīgs, bet bieži vien tā proporcija izskatās nesamērīga. Ja vēl pieskaita mūsu puses līdzfinansējumu, tad sāk šķist, ka, saņemot to naudu pa tiešo, mēs to mērķtiecīgāk spētu infrastruktūrā ieguldīt.
– Reiz intervēju LU psiholoģijas profesoru Ivaru Austeru, un viņš izteica domu, ka Latvijā ir vāji attīstīta ilgtermiņa domāšana.
– Bieži vien latvieši sevi šausmīgi noliek. Kad paklausās Saeimas debates, tad var likties – kur gan mēs dzīvojam, lai gan patiesībā esam ceturtajā desmitā pēc dzīves līmeņa starp 220 valstīm. Mums nav par ko kaunēties. Drīzāk ir jābūt lepniem par savu valsti un jāiet tikai uz priekšu. Mūsu nelaime ir drīzāk cita. Ja mums kaut kā nav, tad gribam, lai jau rīt tas būtu. Ja es atmiņās salīmēju bildi, kāda tā bija 2004. gadā, kad biju ministrs un tika izstrādāts pirmais Nacionālās attīstības plāns, un kāda tā ir tagad, tad progress ir milzīgs.
– Kā tas izpaužas?
– Agrāk bija doma, ka viss notiks, attīstīsies pats no sevis. Valdība taisīja plānu ar domu, ka gada laikā visu izglābs un sakārtos, tad sakoncentrējās uz vienu vai otru lietu, bet īsti nezināja, kas ir galvenais. Tagad ir lielāka izpratne par izglītības, par uzņēmējdarbības nozīmi. Ir sapratne, ka arī darbs vairs nebūs pie mājas, un daudzi vecāki savus bērnus sūta uz Rīgu.
– Tātad 2030. gadā Rīga būs vēl lielāks centrs?
– Nenovēršami. Rīgas aglomerācija sevī ietver arī Jelgavu, pa līniju Rīga – Daugavpils tā ir aizgājusi ļoti tālu, arī pa citiem ceļiem, Salacgrīvu un Aloju ietverot. Tur visur ir vērojama attīstība. Izbraucot cauri Ķekavai, nav lielas atšķirības ar Vāciju. Tur viss notiek. Lielākā sāpe ir tā, ka centru, kur cilvēkiem vēl ir ko darīt, ārpus Rīgas ir palicis ārkārtīgi maz. Piemēram, Vidzemē – Valmiera, Cēsis, Smiltene un drusciņ vēl Madona, patiecoties kokapstrādei. Viss. Latgale visa bāzējas uz Daugavpili, kur potenciāls ir, bet ir slikti rādītāji. Man ir aizdomas, ka tur pie iemaksu bankomātiem stāv lielas rindas. Rēzeknē, par spīti tam, ka tur pēdējos gados daudz ieguldīts, ekonomiskie rādītāji ir salīdzinoši vāji. Preiļos ir Preiļu piens, Brocēni un Saldus ir viens no Kurzemes vilcējspēkiem. Vienīgā vieta ir Ventspils, kur ir viss attīstīts. Ja iepriekšējos gados arī citur būtu bijuši tādi mērķtiecīgi ieguldījumi, droši vien cilvēki no reģioniem būtu mazāk nākuši uz Rīgu.
– Viens no būtiskiem valsts attīstības rādītājiem ir ceļi. Kad mums tie būs, ja ne gluži Vācijas līmenī, tad tuvu tam?
– Nevajag domāt – ja būs ceļi, tad būs darba vietas un viss pārējais. Būs gan vieglāk aizbraukt. Nesen tikos ar Ērgļu pašvaldības vadītāju, un viņš teica, ka pēc jaunā ceļa uztaisīšanas cilvēku aizplūšana ir apstājusies, iedzīvotāju skaits nesamazinās un viņam vairs nav bažu par Ērgļu vidusskolas slēgšanu. Nākotnē notiks tas, ko es saucu par cilvēku apmaiņu. Ja ir ceļš, tad pamazām tur dzīvojošie cilvēki nomainīsies. Latgales skaistā daba būtu ārkārtīgi liels vilinājums, lai Rīgas cilvēki turp pārceltos, ja vien tas nebūtu tik tālu. Tur, kur var aizbraukt stundas laikā, šī cilvēku nomaiņa arvien vairāk parādās. Pirms gadiem desmit biju Norvēģijā un nobrīnījos – sestdiena, svētdiena un visi lauki dunēja. Pirmdienā viss kluss, un man par pārsteigumu izrādījās, ka tie bija Oslo strādājoši cilvēki, kuri pa nedēļas nogali bija tur atbraukuši.
– Tātad varam modelēt, ka 2030. gadā vairākums cilvēku dzīvo un strādā Rīgas aglomerācijā un pa nedēļas nogalēm izbrauc uz savām otrām mājām kaut kur laukos?
– Svarīgi, lai tur būtu internets un visas citas iespējas. Tajā pašā Norvēģijā svētdiena vakarā uz Oslo iet milzīga automašīnu plūsma. Mēs jau neesam nekādi unikālie, tā cilvēku apmaiņa notiks. Nupat biju Limbažos, un svētdienā tur bija daudz cilvēku ar smaidīgām sejām. Arī tie bija cilvēki, kuri strādā Rīgā, bet iegādājušies lauku īpašumus, tos apkopj, rada kaut kādu vērtību. Jo ātrāk pieņem, ka to kolhozu neviens vairs neatnesīs, jo mērķtiecīgāk var sākt domāt, kā savu nākotni veidot.
