Jau pirms apelācijas instances lēmuma bija skaidrs, ka Elīnas Pupiņas slepkavības lieta virzīsies tālāk uz Augstāko tiesu, tomēr Apgabaltiesa pamanījās pārsteigt lietas dalībniekus. Sods meitenes slepkavam Jānim Gaigalam tika mīkstināts.
Daudz nē – vien par trim mēnešiem, nosakot kā galīgo sodu deviņus gadus un desmit mēnešus ieslodzījumā. Tas kopā par slepkavību un nosistās meitenes apzagšanu. Tomēr, ņemot vērā šā nozieguma nežēlību un aukstasinību, izbrīna tiesas liktais akcents uz secinājumu, ka slepkavība izdarīta ar netiešu nodomu. Apgabaltiesas ieskatā pirmā instance to nav ņēmusi vērā, un tāpēc tagad sods mīkstināts. Plašāk tas noteikti būs skaidrots pilnajā spriedumā, jo arī netiešam nodomam juridiski var būt vairākas formas. Taču jebkurā gadījumā jāsecina, ka tiesnešu kolēģijai Aivara Uminska, Ineses Lauras Zemītes un Jura Stukāna personā labpatika vairāk ticēt slepkavam, nevis cietušajiem.
Pirms saīsinātā sprieduma nolasīšanas Gaigalam tika dots pēdējais vārds. Viņš bija gatavojies – sarakstījis aptuveni minūti garu tekstu uz lapiņas un nolasīja tautas teātra aktiera manierē. Tā lapiņa lika nopūsties pat viņa advokātei Gunai Kaminskai. Tad jau labāk būtu pieticis ar diviem godīgi pateiktiem vārdiem. Aizklumburējis līdz sava sacerējuma beigām, Gaigals salocīja lapiņu un pēkšņi konstatēja, ka pēdējam teikumam beigas aizmirsis. Apskatījās vēlreiz – un lapiņā bija rakstīts: taisnīgs sods. Tas arī ir tas, par ko turpinās cīnīties noslepkavotās Elīnas vecāki Aija, Mihails un viņas māsa Agnese. Bet, lai spriestu taisnīgu tiesu, noziegums ir pienācīgi jāizmeklē. Bet nav pārbaudītas aizdomas par Elīnas izvarošanu grupā, kas veikta pirms meitenes plānotās noslepkavošanas. Uz to norāda ļoti daudzi cietušās ģimenes savāktie pierādījumi un uzdotie jautājumi. Arī meitenes saplēstā asiņainā veļa, ko tiesa kopā ar citiem pierādījumiem lēma atdot mātei.
Apgabaltiesa tos atteicās vērtēt, tāpat kā to darīja pirmā instance, un tagad cietušajiem ir 37 iemesli – noraidītās sūdzības –, ar ko pamatot kasācijas prasību. Elīnas mamma Aija saka: «Tā tika ignorētas mūsu tiesības uz taisnīgu tiesu.»
Tikmēr Jānis Gaigals ar apelācijas procesu ievilcis savā tiesājamā biogrāfijā pozitīvu ķeksi. Formāli viņš vainu ir nožēlojis, un tas vienalga, ka to nolasīja no lapiņas, uz cietušajiem tikai vienu reizi īsi paskatoties. Teksts uz lapiņas bija šāds:
«Godātā tiesa! Atkārtoti apgalvoju, ka izdarīto un tai skaitā strīdu ar Elīnu liktenīgajā dienā nebiju ne plānojis, ne iecerējis. Viss, kas notika, notika neparedzēti pēkšņi un spontāni. Nekādā gadījumā nebiju paredzējis un vēlējies tādu notikumu attīstību, kāda tā izveidojās, un vēl jo vairāk Elīnas nāvi. Izdarīto ļoti, ļoti nožēloju un atkārtoti lūdzu cietušajiem piedošanu. To es lūgšu un atkārtošu visu savu mūžu. Es nespēju atgriezt Elīnu dzīvē, bet ticiet man, tā bija nelaimīga nejaušība, par kuru man jāmaksā tāda cena, kā liktenis lems. Godātā tiesa, es ticu, ka man būs piemērots... taisnīgs sods.»
Kad būs izciestas divas trešdaļas no piespriestā brīvības atņemšanas laika, Gaigals drīkstēs prasīt apžēlošanu.
