Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa aicinājums uz diskusiju par iespējamu aizliegumu musulmaņu tradicionālā apģērba lietošanai ir radis neskaitāmas dzirdīgas ausis.
Sabiedrībā tiek spriests un spriedelēts, vai pārmērīga apģērbšanās nav pat bīstamāka nekā pārmērīga izģērbšanās. Un arī par musulmaņu sieviešu cilvēktiesībām – vai viņas piesedz savas miesas no brīva prāta, jebšu tikai izdabājot saviem bargajiem vīriem. Kultūras ministre Dace Melbārde uzskata, ka tas tagad kādam jāizvērtē. Par musulmaņu bārdu aizliegšanu pagaidām nerunā, kaut gan arī tā ir neatņemama sastāvdaļa cilvēka dzīvei ar Allāhu.
Jebkurā gadījumā, ja arī kādi aizliegumi nosakāmi, tad tas būtu darāms, pirms Latvijā ieradušies pirmie musulmaņu migranti. Lai viņiem būtu skaidri dzīves noteikumi, un tādējādi sabiedrība varētu izvairīties no neapmierinātības vai, nedod Dievs, nemieriem, ko pēc analoģijas ar citām valstīm prognozē Drošības policija.
Ja aizliegt, tad ātri
Pagaidām gan skaidrības trūkst par juridisko ceļu, kādā ierobežojumi ieviešami, ja līdz tam nonāks, jo līdz šim apģērba valkāšanu Latvijā noteikusi elementāra uzvedības etiķete – pašsaprotama, taču ne obligāta. Aizliegts ir vien kailums publiskā vietā, un arī nosacīti. Piemēram, neviens policists vairs neaizrādīs māmiņai, kura publiskā vietā zīda bērnu.
Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš, taujāts, kā var ierobežot apģērba valkāšanu, pieļauj, ka to varētu ierakstīt kādā likumā. Un attiecīgi pēc tam atbildību par šo normu pārkāpšanu iestrādāt Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Bet kam jābūt iniciatoram? Iespējams, valdībai vai Saeimai.
Tiesības izdot savus saistošus noteikumus, ja kāda lieta nav ierakstīta likumā, ir arī pašvaldībām. Tā, piemēram, savulaik izveidojusies Tikumības policija – vispirms Rīgā, tad valstī. Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis atzīst, ka teorētiski to varētu mēģināt darīt arī attiecībā uz musulmaņu apģērbu, tomēr saprātīgāk šādu jautājumu regulēt nacionālā līmenī. Nevis viena kārtība Ludzā, cita – Daugavpilī. Un gadījumā, ja valdība patiešām gatavojas lielām islāmticīgu migrantu masām, tas jādara pēc iespējas drīzāk un pēc iespējas stingrāk. «Labāk vēlāk šīs normas atcelt, ja sanāks par skarbu, nekā censties ieviest, kad viņi jau ir šeit,» spriež padomnieks.
Treniņtērps teroristam
Latvijas līdzšinējā politika attiecībā uz bēgļiem gan bijusi tik neviesmīlīga, ka diezin vai viņi te gribēs uzkavēties. «Dokumentus atņem, uz diviem gadiem iespundē Muceniekos un gaida, līdz šie cilvēki aizbēg projām. Tad Zviedrijā viņus noķer un atkal sūta atpakaļ,» šīs ir lielākās problēmas, kas valdībai jārisina, spriež Māris Pūķis. Tomēr arī ar lakatiem kaut kādā skaidrībā jātiek, jo Francijā lakatu aizliegums izraisīja krietnus protestus un ielās nosvila ne viena vien automašīna.
Formāli Rietumu pasaules iebildumi pret tradicionālo musulmaņu apģērbu tiek pamatoti ar iespēju, ka zem burkas patiesībā slēpjas nezin kas un dara vai grasās darīt nezin ko. Tomēr vietējā musulmaņu kopiena iespējamo aizliegumu tradicionālajam sieviešu apģērbam drošības apsvērumu dēļ uzskata par absurdu. Latvijas Islāma kultūras centra runasvīrs Ahmeds Roberts Klimovičs skaidro, ka, patiešām, – Afganistānā ir bijuši gadījumi, kad teroristi ieģērbušies nikābos vai burkās un zem tām apkārušies ar sprāgstvielām. Taču šāds apģērbs izmantots vien tādēļ, ka Austrumos tas ļauj izvairīties no liekas uzmanības. Latvijā, turpretim, praktizējošu islāmticīgo ir tik maz, ka ikviens musulmanis uzreiz ir pamanāms. Kopā ap 600. Pie mums teroristam drīzāk būtu jāģērbjas treniņtērpā, lai viņam neviens nepievērstu uzmanību.
Nāvējoši biznesam
Sievietei hidžabā, nikābā vai burkā Latvijā ir garantēta gan uzmanība, gan arī nereti – aizskaroši epiteti. Ir bijuši arī gadījumi, kad Ceļu policija nikāba nēsātājām pieprasa uzrādīt dokumentus un seju. Tomēr musulmaņu sievietes vienalga izvēlas tradicionālo apģērbu. Tas tādēļ, ka Allāhs ir teicis: «Pravieti! Saki savām sievām, meitām un ticīgo sievām, lai viņas nolaiž pār sevi savus apmetņus. Tas ir tuvāk tam, lai viņas tiktu atpazītas un viņām nenodarītu pāri.» Islāmā sieviete sapošas savam vīram un nevis svešinieku iekārdināšanai. No svešiniekiem skaistums ir jāslēpj. Allāhs ir teicis vēl šo to, kas vidusmēra latvietim varētu šķist mazākā mērā mīklaini. Nu kaut vai aizliegums nēsāt augstpapēžu kurpes, jo tās «liek izvirzīties krūtīm un dibenam», vai obligāta bārdas audzēšana vīriešiem, jo tā teica Dieva pravietis: «Dariet pretēji mušrikiem (pagāniem), atstājiet bārdas un nogrieziet ūsas.» Latvijas musulmaņu vietnē islammuslim.lv izlasāmas arī vēl savdabīgākas pamācības: «Apmeklējot tualeti, ir jānomazgā attiecīgā vieta, izmantojot kreiso roku, ar ūdeni gan pēc lielo, gan pēc mazo darīšanu veikšanas.»
Pat viselementārākajos sīkumos viņu un mūsu dzīvesveids būtiski atšķiras, atzīst Ahmeds Roberts Klimovičs. Taču viens aspekts Rietumu pasaulei ir īpaši nepieņemams. Musulmaņi nav patērētāji – viņi nesēž krogos, nepērk to, kas viņiem nav vajadzīgs, tukši neizklaidējas. Biznesam tas ir nāvējoši, tāpēc arī uztraucas par lakatiem.
Hidžābs – tradicionālā musulmaņu sieviešu galvassega. Lakats, kas sedz matus un kaklu. Izplatītākais veids.
Nikābs – plīvurs, kas sedz sievietes matus, kaklu, muti un degunu, taču atstāj atklātas acis.
Burka – apģērbs, kas sedz visu ķermeni pilnībā, neatstājot redzamas pat plaukstas. Sieviete uz pasauli skatās caur sietiņu, kas no ārpuses ir necaurredzams. Reti sastopams.
