Saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru, filozofu Andri Vilku par mūsu tautas mentālajām īpatnībām un to atspoguļojumu gan folklorā, gan Garlība Merķeļa vērojumos; par to, kāpēc pēc neatkarības atjaunošanas iestājās nevis gaidītais zelta laikmets, bet gan «savdabīgi brāļu kari», kā arī par to, kas jādara, lai situāciju mainītu un vērstu uz labu.
– Jūs esat vairāku sabiedriski politisku grāmatu autors. Kādi apsvērumi jums liek ķerties pie šīm tēmām?
– Izzināt un aprakstīt apkārt notiekošo man ir bijusi vēlme jau sen. Pirmie mēģinājumi kaut ko uzrakstīt datējami jau ap 1970. gadu, kad vēl studēju filozofiju un jūra bija līdz ceļiem. Pirmā grāmata (kopdarbs ar Kārli Lūsi) Ernsts Karpovics (Karpovics padomju laikā bija ievērojamākais Latvijas filozofs) gan tika publicēta tikai 1983. gadā. Kopš tā laika esmu publicējis kādas 20 grāmatas. Pārsvarā mācību literatūru filozofijā, socioloģijā, loģikā un citās studiju jomās. Nu jau gadus piecus no mācību grāmatām esmu pārslēdzies uz sociāli politisku apcerējumu rakstīšanu. Tā rezultātā radās grāmatas Grūtupa fenomens, Latvian disident (Grūtupa fenomena versija angļu valodā), Politiskā pūļa latvietis un Traģēdija. Pirmā grāmata.
– Kāpēc publicista karjeru iesākāt, ķeroties pie Latvijā tik dažādi vērtētā jurista Andra Grūtupa darbības izvērtējuma?
– Jau daudzus gadus mani ir mocījis jautājums, kāpēc mūsu sabiedrība ar tādu neiecietību izturas pret izcilībām – pret īsteniem savas darbības jomas meistariem. Var visu ko teikt par Andri Grūtupu, bet viņš nenoliedzami bija izcila un, manuprāt, nenovērtēta personība. Diemžēl ļoti daudzās mūsu valsts dzīves jomās dominē viduvējības, kas katru, kas gribētu pakāpties augstāk, rauj aiz kājas lejā. Izcilība mācās un rada. Viduvējība tikai patērē jaunradīto. It īpaši aktīvi tad, ja jaunradītais jau ir pienācīgi aprobēts un vispārpieņemts. Izcilība radoši riskē, viduvējība nekad. Tā ir piesardzīga. Kā Gorkija attēlotais pingvīns, kas jau laikus nolūko spraugu, kur paslēpties vētras laikā. To mēs ar uzviju varam vērot mūsu politiskajā elitē. Izcilība izaicina autoritātes, viduvējība slēpjas aiz tām. Izcilība uzdrošinās domāt un rīkoties «nepareizi», viduvējība vienmēr ir «pareiza». Izcilību pietiekami liela sabiedrības daļa bieži vien nemīl, jo tādas personības uzdrošinās revidēt tradīcijas un ierasto kārtību. Savu lomu sekmīgi spēlē arī skaudība. Viduvējība savukārt kopumā tiek labprāt pieņemta un cienīta. Tā neapdraud naudas vai karjeras taisītāju ambīcijas. To, ka Latvijā ir izteikts viduvējību kults, teikuši daudzi. Arī Grūtups.
– Vai tā ir kāda īpaša Latvijas iezīme? Arī Eiropas Savienībā mēs redzam, ka par vadošajām personām un komisāriem izvēlas ne tās spilgtākās personas, bet gan, kā jūs teicāt, «pareizākās».
– Iespējams, bet Latvijā tas ir īpaši raksturīgs. Varbūt tāpēc, ka viduvējība ir neievērojama kā pelēka lauku pele, bet latvieši jau ir lauku tauta. Kā jebkura pele tā uzmanīgi vēro, kā notiek profesionālā, ekonomiskā vai sociālā pīrāga sadale. Tā pacietīgi, pat gadiem ilgi gaida savu izdevību un labvēlīgos apstākļos kampj. Latvijā šo personību tipu ļoti uzskatāmi iemieso Valdis Dombrovskis. Diezgan pelēcīga figūra ir kļuvusi par līdz šim augstāko ES amatu – viceprezidentu – ieņēmušo latvieti. Rakstot grāmatu par Zolitūdes traģēdiju, pētīju dažādu mūsu politiķu rīcību šajā laikā. Vai Dombrovskis, būdams premjers un it kā uzņemdamies politisko atbildību par Zolitūdes traģēdiju, ar visu sirdi un dvēseli bija kopā ar tautu? Man par to ir pamatotas šaubas. Par to liecina kaut vai fakts, ka savas pēdējās darba dienas (2014. gada 21. janvārī) pašās pēdējās stundās demisionējošais premjers acīm redzami pilnīgi aizmirsa par Zolitūdes lielveikala drupās bojāgājušajiem un nodarbojās ar šajos apstākļos necienīgi mazsvarīgu lietu – proti, viņš atkārtoti atcēla KNAB vadītāja Jaroslava Streļčenoka lēmumu, ar kuru no amata tika atbrīvota viņa vietniece Juta Strīķe. Diemžēl Dombrovska attieksmē pret 2013. gada 21. novembra nelaimi nekas nemainījās arī pēc viņa demisijas. Atgriezies Saeimas deputāta krēslā, Dombrovskis nenodarbināja sevi ar domām par Zolitūdē bezjēdzīgi pazaudētajām dzīvībām un par vienu no galvenajiem savas darbības uzdevumiem uzskatīja organizēt politisku spiedienu, lai starptautiskās lidostas Rīga valdē bez konkursa tiktu iecelta viņa bijušā biroja vadītāja Olita Augustovska. Galu galā, kāpēc gan ekspremjeram vispār vēl būtu jādomā par Zolitūdes traģēdiju? Demisionējot, viņš taču no tās bija veiksmīgi atkratījies un turpināja droši peldēt pa straumi uz jaunām karjeras virsotnēm.
– Zolitūdes traģēdija ātri pazuda no mūsu politiskās dienas kārtības, un Dombrovskis nebija vienīgais, kurš no tās ne tikai politiski necieta, bet pat guvu papildu punktus.
– Liktenim labpatikās, ka tūlīt pēc Maxima veikala sabrukšanas – 29. novembrī – notika Eiroparlamenta ilggadējās deputātes Sandras Kalnietes grāmatas Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū atvēršanas pasākums, ar kuru Sandra noteikti ļoti iepriecināja arī pati sevi, veltījot to personiskajai jubilejai. Fotogrāfijas liecina, ka kopā ar viņu neviltoti priecājās gan Solvita Āboltiņa, gan Janīna Kursīte, gan Ilma Čepāne, arī Valdis Zatlers ar kundzi un vairāki citi no tā brīža politiskā krējuma. Acīmredzot nevienam no viņiem pat prātā neienāca doma, ka skaistās svinības tomēr vajadzēja atcelt uz vēlāku laiku, kā to, piemēram, izdarīja teātra ļaudis ar Spēlmaņu nakts ceremoniju. Ivetas Grigules vētrainajā Eiroparlamenta priekšvēlēšanu kampaņā, kurā dominēja lozungs Mērķis attaisno līdzekļus, visai ievērojama loma bija reklāmas izdevumam Ar Latviju sirdī. Šis izdevums nonāca pie vēlētājiem 2014. gada janvāra beigās, tātad bija gatavots Zolitūdes traģēdijas gaisotnē, kad neviens cilvēks, jo īpaši persona «ar Latviju sirdī», šo nelaimi nevarēja klusējot apiet. Ivetai tomēr spīdoši izdevās tieši tas, turklāt visai veiksmīgi vēlētājiem uzspiežot domu, ka bez viņas līdzdalības valstī vispār nekas labs nav noticis un nenotiks. Par Zolitūdi Iveta, protams, neteica ne vārda. Kādēļ gan riskēt ar savu politiskās mesijas tēlu?
– Atmodas laikos mēs visi bijām optimisma pilni un šķita, ka, atgūstot neatkarību, Latvija plauks un zels, sāksies Latvijas zelta laikmets. Kurā brīdī sapratāt, ka kaut kas neiet tā, kā vajag?
– Latvijas zelta laikmets pat īsti neiesākās. Noriets bija vērojams jau pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad valstī dominēja pārliecība, ka mūsu cilvēkiem nepieciešamas tikai divas lietas – personiskā brīvība un privātīpašums. Bet viss pārējais Latvijas plaukšanas un zelšanas sakarā jau notiks pats no sevis. Izrādījās, ka tie bija kolektīvi nomaldi, ko producēja pārāk rožainas un utopiskas cerības. Jābūtība tika identificēta ar īstenību. Taču pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Latvijas iedzīvotāji vienkārši vēl nebija gatavi saņemt atpakaļ kādreiz atņemtos īpašumus. Valsts varas pasniegtā makšķerīte izrādījās nekur nelietojama dāvana, jo mūsu «ļautiņi» (kādreizējā mūsu valsts premjera Einara Repšes daudzkārt lietots apzīmējums) vēl nemaz nemācēja makšķerēt, tas ir, neprata rīkoties ne ar brīvību, ne ar privātīpašumu. Šķiet, ka daudziem Atmodas līderiem pat prātā nevarēja ienākt, ka tā laika ideālismu ātri vien nomainīs skarbs prakticisms un apgaroto inteliģentu vietā stāsies indivīdi ar stipriem elkoņiem, asiem zobiem un nereti ar visai pašaurām naudas skaitītāju pierītēm. Tieši tāpēc atņemto īpašumu atgūšana bieži izvērsās par nesaudzīgu karu ne tikai starp attālākiem vai pseidoradiniekiem, bet pat starp vecākiem un bērniem, brāļiem un māsām. Sākās savdabīgi brāļu kari. Materiālo labumu vārdā tika nesaudzīgi sabradāta normālu cilvēku cienīga morāle.
– Varbūt nav vainīgi šie apstākļi, bet gan pasaule tā ir iekārtota, un tas, kas notika Latvijā, ir likumsakarīgi un neko citu nevajadzēja gaidīt?
– Latvijā tomēr ir sava specifika, ko nosaka mūsu tautas raksturs. Globālas likumsakarības, kas raksturo labklājības valstis ar attīstītu demokrātiju, mūsu gadījumā darbojas visai vāji. Esmu ielūkojies mūsu tautasdziesmās un pasakās, un, protams, ir patīkami palasīt tautasdziesmas, kurās mēs uzteicam savu darba mīlestību, dzīvesprieku, gatavību aizstāvēt sevi un dzimteni utt. Taču mēs ļoti labprāt apdziedam arī mums – latviešiem – raksturīgo sevis žēlošanu, atriebības kāri, nesaticību, skaudību un citas ne sevišķi jaukas garīgās izpausmes, ko papildina īpašs prieks un lepnums par to, ka mēs jau kopš seniem laikiem esam dzērājtauta.
– Mūsu tautas garamantu apcirkņi ir plaši, un tādā bagātībā daudz ko var atrast – gan labo, gan slikto.
– Var jau, protams, pieņemt, ka latviešiem īpašu saldmi sagādā sevis noniecināšana. Tāpēc ir interesanti pakavēties pie vērtējumiem, ko pauž cilvēks no malas – šajā gadījumā Garlībs Merķelis. Merķeļa domas par mums – latviešiem – daudzviet sakrīt ar mūsu pašraksturojumu folklorā. Viņš sajūsminās par latviešu gudrību, asprātību un māksliniecisko pasaules skatījumu. Viņš gan arī ir pamanījis mūsu blēdīgumu un naidīgumu. Kopumā Merķeļa latvieša dvēseles negāciju saraksts ir pagarš un iekļauj verdziskumu, bailīgumu, neuzticamību, jūtu trulumu, māņticību un nepārvaramu pretīgumu pret jebkuru jaunievedumu. Neizskatās pārāk jauki. Bet vai šodien, divdesmit pirmā gadsimta sākumā, varam droši likt roku uz sirds un zvērēt, ka nekā tamlīdzīga mūsu dzīvē, tajā skaitā sociāli politiskajās norisēs, vairs nav?
– Vai, rakstot grāmatu Politiskā pūļa latvietis, domājāt, ka latvieši ir īpaša cilvēku pasuga, kuriem ir lemta tāda un ne citāda dzīve. Tas ir, vai pieturaties pie principa, ka katrai tautai ir tāda politiskā sistēma un vara, kādu tā ir pelnījusi, vai arī, ka ikviena tauta var dzīvot tā, kā nosacīti dzīvo Vācijā vai Šveicē, ja vien šai tautai ir pareizā politiskā sistēma un valsts pārvalde?
– Dižais vācu filozofs Hēgelis jau pirms 200 gadiem teica, ka katra tautai ir tāds valdnieks, kādu tā pelnījusi. Attīstīto valstu, sevišķi ASV, mēģinājumi demokratizēt dažu Āzijas vai Āfrikas valstu režīmus liecina, ka tādā veidā neko pozitīvu nevar panākt. Drīzāk gan otrādi. Iejaukšanās Afganistānas, Irākas, Libānas, Sudānas u. c. režīmos demokrātiskajai pasaulei devusi tikvien prieka, ka tagad jāmokās ar grūti risināmajām bēgļu problēmām. Arī mums nevajadzētu liet asaras par to, ka valsti pārvalda vara bez konsekventas pašcieņas. Naivi uzticoties populistiskiem, diezgan primitīviem dažādu labumu solītājiem, paši jau tādu varu ievēlējām.
– Tātad Latvijā neko labāku neesam pelnījuši?
– Mūsu gadījumā mums ir tāda valdība, kāda ir, jo neprotam izmantot demokrātiju. Neprotam izmantot to instrumentu, kas mums dots. Mēs uz pārāk daudzām konkrētu politiķu darbībām vienkārši pieveram acis un neuzskatām tās par tādām, lai šos cilvēkus patriektu no politikas uz visiem laikiem. Par dažādām afērām, blēdībām runā un raksta, bet nekas jau galvenajos vilcienos nemainās. Vienus patriec, bet citi nāk vietā.
– Vai šādā situācijā ir kāda iespēja kaut ko mainīt?
– Iespēja lietu kārtību mainīt un vērst uz labu ir vienmēr. Tāpēc jau arī rakstu šīs grāmatas, lai dotu arī kādu savu artavu šo pārmaiņu veicināšanā, jo, manuprāt, savu trūkumu apzināšana ir pirmais solis uz to izskaušanu. Bieži citēju vārdus, kurus kādā intervijā teica Andris Grūtups: «Optimisms ir katras nācijas iekšējā enerģētiskā vērtība... Tāpat kā katrs cilvēks piedzimst ar iekšēju enerģiju, arī katrai nācijai tāda ir. Ar optimismu var ļoti daudz izdarīt. Turpretī ar depresīvu nostāju valstiskās lietās neko nevar panākt.» Proti, pesimisms nevis papildina tautas enerģijas spēku, bet gan sasaista to. Un šajā sakarībā vajadzētu aktualizēt jau pamatskolēniem zināmo enerģijas nezūdamības likumu: «Enerģija nezūd un nerodas no jauna, tā tikai pārvēršas no viena enerģijas veida citā vai pāriet no viena ķermeņa uz citu.» Lai šo likumu pārnestu uz Latvijas sociāli politisko un ekonomisko dzīvi, ir noderīgi atcerēties Atmodas procesus. Tajā laikā tauta bija enerģētiski uzlādēta vai pat pārlādēta. Sociālajā gaisotnē virmojošais lozungs: Nevis ar karaspēku, bet garaspēku mūs spēcināja tādā mērā, ka bijām gatavi ne tikai stāties pretī PSRS varas pārspēkam, bet arī ieiet Eiropā «kaut vai pastalās». Protams, atgadījās tā, ka šī tautas enerģija ātri vien pašķīda un transformējās virzībā uz «savu kaktiņu un savu stūrīti zemes». Taču minētā transformācija noteikti nespēja apēst visu sākotnējās enerģijas kopapjomu. Proti, mūsu sociāli politiskajā telpā joprojām vēl arvien ir dzīvi Atmodas laika ideāli, kas pakāpeniski individualizējas un koncentrējas atsevišķās personībās. Domājams, ka tieši starp šīm personībām agri vai vēlu izkristalizēsies Latvijas jaunie līderi – cilvēki, kas ar viņos koncentrēto tautas enerģiju spēs uzlādēt mūs visus. Sevišķi jaunākās paaudzes, kas, pēc manām domām, varētu būt cerīgu pārmaiņu nesēji mūsu valsts dzīvē.
– Kādi ir nākotnes plāni, lai, kā teikt, būtu pielikta sava roka pie tā, lai lielais darbs uz priekšu iet?
– Rudenī esmu ieplānojis savas jaunākās grāmatas Grūtupa patiesība prezentāciju. Šajā grāmatā iepazīstināšu lasītājus ar savu versiju par Andra aiziešanu no dzīves, kā arī ar citu viņa laikabiedru pārdomām šajā sakarībā. Tāpat tajā būs atspoguļotas Grūtupa aktivitātes ceļā uz vienu no viņa nozīmīgākajām intervijām Latvija ir latviešu valsts! un iztirzātas tādas tēmas kā bažas par valsts apdraudējumiem un pārdomas par visas tautas vēlētu prezidentu. Nākamā gada pirmajā pusē, cerams, pie lasītājiem nonāks vēl viena grāmata. Tās nosaukumu neatklāšu, varu vien teikt, ka šī grāmata būs nopietna uzdrošināšanās.
