2014. gads un 2015. gada pirmais pusgads mūsu uzņēmuma praksē daudz skaidrāk parādījis vairākas tendences darbaspēka tirgū. Jaunieši mēdz pieteikties uz labu laimi.
Kā vienu no izteiktākajām šobrīd varētu minēt atšķirību starp paaudzēm. Lai arī parādība pati par sevi nav jaunums, mēs izmaiņas īpaši esam sajutuši pēdējā gada, pusotra gada laikā. Ko tas nozīmē praksē? Jaunieši līdz aptuveni 30 gadu vecumam izvēlas tādu darbavietu, kur ir iespēja strauji izaugt pa vertikāli, pretendenti ir ļoti ambiciozi, un vairumam izaugsmes iespējas nesaistās ar profesionāliem izaicinājumiem, bet tikai ar lielāku algu. Jaunieši neiedziļinās darba piedāvājumā, sludinājumā, piesakās uz labu laimi un nepadomā, vai tas ir darbs, kas pašam būs piemērots. Tajā pašā laikā izteikti vērojama plaisa starp teoriju un praksi – teorija it kā zināma, bet spēja zināšanas parādīt praksē, loģiski domāt un kritiski izvērtēt situācijas ir samazinājusies. Tendence, ka jauni cilvēki orientējas uz īstermiņa darba attiecībām (līdz 2 gadiem), apstiprinās gan darba intervijās, gan arī praksē. Kandidāti ap 40 gadiem vairāk domā un novērtē iespēju attīstīties profesionāli. Patlaban darbaspēka tirgū manām piecdesmitgadnieku rotāciju, proti, sastopam bezdarbniekus šajā vecumā, kuri pārsvarā piesakās uz amatiem, kur nav nepieciešamas speciālas prasības. Visbiežāk viņi iepriekš ir strādājuši vienā darbavietā, paši nav rūpējušies par sevis izglītošanu un, nokļūstot reorganizācijas vilnī, darbaspēka tirgū nav konkurētspējīgi. Vērojot pieteikumus mūsu konkursos, secinām, ka 1960. – 1975. gadā dzimušie nepiesakās amatos, kur nepieciešamas speciālas zināšanas, bet gan tādos konkursos, kur tiek prasītas vispārīgas, nevis specifiskas prasmes, un šādu pieteikumu ir daudz.
Darba meklētāji Rīgā un reģionos atšķiras
Ir skaidrs, ka situācija reģionos un Rīgā būtiski atšķiras, un šīs atšķirības arvien palielinās. Reģionos veiksmīgi varam atrast darbiniekus amatos ar vispārīgām prasībām, ko nav viegli izdarīt Rīgā, toties kvalificētu strādnieku reģionā atrast ir liels izaicinājums. Kvalificētu strādnieku kategorijā diemžēl manāma vēlme vairāk saņemt «aploksnē», nevis nopelnīt un saņemt tieši to pašu, ieskaitot nodokļus, ja vien potenciālajam darbiniekam netuvojas pensionēšanās vecums. Apmēram 20 – 30% pieteikumu darbā ir no bezdarbniekiem, un atalgojuma prasības viņiem ir mazākas. Tāpat kā visā Latvijā, arī mēs jūtam, ka pieprasījums pēc IT speciālistiem (tieši inženieriem) nemazinās, bet aizvien pieaug. Kopumā situāciju var raksturot šādi: iepriekšējos gados kandidāti vispirms interesējās par veicamo darbu un tikai pēc tam jautāja, cik par to maksās, bet patlaban prevalē jautājums – kāda attiecīgajā pozīcijā ir alga, un tikai pēc tam iespējams nonākt līdz diskusijai par pienākumiem.
Pārbraukušie uz dzīvi raugās reālistiski
Jāteic, ka pēdējā pusgadā mēs vērojam vienu pozitīvu – atgriešanās – tendenci. Konkursos aizvien vairāk piesakās emigrējušie Latvijas iedzīvotāji, kuri ir gatavi sevi pierādīt, kuri prot novērtēt kvalitatīvus darba apstākļus, un viņu prasības pret atalgojumu nav pārspīlētas.
Protams, kā vienmēr, darbaspēka tirgū nozīmīgu lomu spēlē cilvēka spēja parādīt savas zināšanas praksē, un ne vienmēr augstākā izglītība ir faktors, kas nodrošina darba vietu, bet tas nav nekas jauns. Vairāk izbrīna un bažas rada fakts, ka mēs redzam visai daudz 30 – 40 gadu vecus pretendentus ar maģistra vai pat doktora grādu, kuri vai nu ir bez darba, vai strādā izglītības līmenim neatbilstošā amatā. Diemžēl iepriekšējos gados pieļautās kļūdas profesionālās orientācijas un izglītības jautājumos tagad visiem ir kā uz delnas, un darba devējam bieži nākas ieguldīt jaunā darbinieka attīstībā daudz vairāk, nekā tam vajadzētu būt. AS Latvenergo darbinieku attīstībai vienmēr ir atradusi gan laiku, gan līdzekļus, kā arī būtiski palielinājusi iekšējo mācību īpatsvaru, ņemot vērā specifiskās prasības mūsu darba vietās, tomēr arī mēs aicinām vairāk izmantot pašizglītošanās iespējas: tās ir visai plašas – ir pieejami dažādi kursi internetā, iespējams iegūt dažādus specifiskus sertifikātus, un, ja darbinieks vai potenciālais darbinieks spēj savas iegūtās zināšanas spoži parādīt, tad diploms nav noteicošais faktors.
Darbaspēka piesaistē visos laikos ir bijuši izaicinājumi. Protams, nevar lolot ilūzijas par ilgstošo bezdarbnieku integrāciju darbaspēka tirgū vai iedomāties, ka visu paaudžu cilvēkiem būs vienāda vērtību sistēma un attieksme, taču domāju, ka patlaban notiekošais nav jāuztver kā nepārvarams šķērslis. Tas, ko varētu vēlēties ne tikai darba devējs, būtu ikviena pretendenta skaidra izpratne, ko viņš īsti vēlas un spēj darīt un kāds būs viņa paša ieguldījums sava mērķa sasniegšanā.
