Intervija ar Latvijas Bērnu fonda prezidentu un Saeimas deputātu Andri Bērziņu (ZZS): par progresējošo nežēlību pret bērniem, par geju pāru vēlmi adoptēt bērnus, par eksperimentu ar sociālajiem darbiniekiem un par ideju likvidēt bērnunamus.
– Sabiedrība pastāvīgi tiek informēta par vardarbību pret bērniem. Kāda šobrīd vērojama šīs vardarbības dinamika – tā ir augoša, krītoša?
– Tā noteikti nav krītoša. Sabiedrībā par šo tēmu tiek runāts arvien biežāk un regulārāk. Cilvēki, kas piefiksē emocionālo, seksuālo vai fizisko vardarbību vai aizdomas par šiem vardarbības veidiem, informē tiesībsargājošās iestādes, un šie fakti top zināmi arī sabiedrībai. Vardarbība pret bērniem ir aptuveni tādā pašā līmenī kā citās Eiropas valstīs. Un nav nozīmes, vai attiecīgā valsts ir ekonomiski vājāka vai ekonomiski stabilāka, noteicošais ir audzināšana, attieksme pret bērniem, pret dzīvību kā tādu. Paskatieties, kādas filmas, kādas multfilmas var redzēt gan TV, gan internetā, kādas pasakas bērniem tiek lasītas! Visas ar tādu kā briesmu piegaršu. Dažs labs apgalvo, ka vardarbība pret bērniem novērojama lielākoties tādās ģimenēs, kurās ir zems labklājības līmenis, kā arī šķirtajās, nepilnajās ģimenēs. Procentuāli tā tas varbūt ir. Taču arī finansiāli stabilās ģimenēs, tādās, kurās ir gan tēvs, gan māte, ir vardarbības pazīmes.
– Ko par to saka psihologi?
– Viņi iesaka nevērtēt pēc tā, vai ģimene ir finansiāli veiksmīga, bet gan pēc tā, kāds ir emocionālais stāvoklis šajā ģimenē, svarīgs ir nevis maka biezums, bet gan tas, cik morāli un emocionāli bagāti ir vecāki, kāda ir viņu iekšējā pasaule. Ir novērots: cilvēks darbā savācas negācijas, atnāk mājās, un vienīgais, uz ko viņš var izgāzt savu īgnuma spaini, ir viņa bērns. Visi tie cilvēki, kuri ir pacēluši roku pret bērnu, iedarbojušies uz viņu emocionāli vardarbīgi vai izmantojuši seksuāli, ir katrā ziņā jāsoda. Ikviens dzīvē var kļūdīties, kāds var braukt ar auto, tas var sākt slīdēt, un rezultātā – notriekts bērns. Bet šis cilvēks to nav darījis apzināti, viņš nav bīstams sabiedrībai. Taču tie, kuri vardarbīgi izturējušies pret bērnu, ir bīstami sabiedrībai. Un vardarbība rada vardarbību. Tie bērni, kuri cietuši no vardarbības, agrāk vai vēlāk mēģinās atriebties par to, kas viņiem ir ļauns nodarīts. Un bērns atriebsies ne tikai tam, kas to ar viņu ir izdarījis, varbūt viņš pat netiek klāt savam sākotnējam pāridarītājam, bērns pāridarījumu atriebs daudziem, kas varbūt nemaz nebūs vainīgi. Tā būs kā sniega pika, kas veļas no kalna, – tā arvien palielināsies. Un tā ir sociāli bīstama parādība. Ja tie būtu tikai pāris gadījumi, to nevarētu dēvēt par tendenci, un, sak, kaut kā jau tiksim galā. Diemžēl skaitļi progresē.
– Acīmredzot bērni pēc iespējas ātrāk jāņem ārā no tām ģimenēm, kurās konstatēta vardarbība.
– Daudzi saka: ļoti slikti, ja bērnu izņem no ģimenes. Protams, ka tā ir: bērnu atšķirt no vecākiem vienmēr būs slikti. Un tad attiecīgo dienestu darbinieki izvairās ņemt ārā bērnu no šīm ģimenēm, jo, lūk, sabiedrība nosodīs šo aktu. Bet tad varam nonākt pie cita momenta: tad, ja šādā ģimenē bērns, nedod, Dievs, tiks nogalināts, sabiedrība vaicās: kur bija tie atbildīgo dienestu darbinieki, kam vajadzēja bērnu izņemt jau laikus?! Jāsaprot, ka ir jāpalīdz bērnam, nevis jāuztraucas, ko par mani padomās avīžu lasītāji vai TV skatītāji. Nebūsim naivi, situācija pati par sevi neatrisināsies, un nekas tāpat vien neies uz pozitīvo pusi.
– Jūs runājat par nežēlību pret bērniem. Bet viņu pašu vecāki daudzkārt viņus padara par maziem monstriem, kas tieši tāpat izturas pret mazākajiem brāļiem – dzīvniekiem. Piesien suni pie žoga, apmētā ar akmeņiem to tik ilgi, kamēr nelaimīgais nomirst mokās un izmisumā, vai izdur kaķēniem acis. Tādas situācijas satrauc ne pa jokam.
– Un satrauc ne jau tāpēc, ka viņš varētu izaugt par problemātisku cilvēku: viņš jau ir izveidojies par problemātisku cilvēku. Viens otrs saka: dzīvniekam izdarīja pāri, nu, nekas, galvenais – lai cilvēkam nedara pāri. Tā ir pilnīgi greiza filozofija. Ja tas notiek ar bērnu vai pusaudzi, šī nežēlība viņā jau ir ielikta iekšā, tas ir viņa fundaments, un šī nežēlība parādīsies gan pret dzīvnieku, gan pret cilvēku, jo abi ir dzīvas būtnes. Mēdz teikt: jo es vairāk iepazīstu cilvēkus, jo es vairāk sāku mīlēt savu suni... Bet diez vai mēs kaut kur atradīsim sabiedrību, kas būs absolūti perfekta un kurā nebūs pāridarītāju. Lai cik triviāli tas arī skanētu, visa pamatā vienmēr būs ģimene. Mēs visi sanākam kopā sabiedrībā – katrs no savas ģimenes. Lielveikalā reizēm redzu: iepērkas ģimene, ar tēvu un māti kopā ir arī bērns, kas sāk niķoties. Māte viņam tā iedod pa skaustu, ka viņš gandrīz ielido iepirkumu ratiņos. Nedomāju, ka tas ir nejaušs mirkļa emocionālais uzliesmojums, tā jau ir audzināšanas sistēma. Un bērns atkārtos savu vecāku uzvedību: viņš sapratīs, ka ar sitieniem var panākt vēlamo efektu. Taču mēs nenovērtējam šīs situācijas bīstamību. Un arī skola diez vai kaut ko spēs labot: skola nav pāraudzināšanas iestāde, skolā bērni sanāk tādi, kādus viņus izveidojuši vecāki. Skola tikai papildina – ar zināšanām, ar uzvedības normām. Bērns uz skolu aiziet jau kā gandrīz izveidots produkts. Ja viņš nonāk vidē, kur tādu kā viņš ir jau kādi 80% un sāk dominēt negatīvais, diez vai skolotājiem pietiks spēka kaut ko mainīt. Tad sākam kritizēt: skola slikta, viss slikts...
– Bet kur tad ir izeja?
– Ne jau algu paaugstināšanā. Palielināsim algas, un visi kļūsim labestīgi... Nu, nenotiks tā. Nezinu, kādam jābūt ekonomiskajam stāvoklim, lai cilvēks varētu piekaut savu bērnu. Lūk, viņam bija maza alga, tāpēc viņš izvaroja savu bērnu. Tiešām jāmeklē attaisnojums šādai rīcībai? Pagaidām vienīgais pozitīvais ir tas, ka sabiedrība vairāk par to runā, jo tā tiek vairāk informēta. Labi ir arī tas, ka bērni arvien vairāk tiek adoptēti Latvijā. Bet sasniegt tādu līmeni, kāds ir Gruzijā, Armēnijā vai Azerbaidžānā...
– Tur ir augsts adopcijas līmenis?
– Tur nav, ko adoptēt. Tur tas ir liels negods, ja bērns nonāk bērnunamā. Protams, ir reti gadījumi, ka nav neviena tuvinieka. Bet, ja ir kāds tuvinieks, tas noteikti paņems bērnu savā ģimenē. Varam nepieņemt kādas viņu tradīcijas, taču attieksme pret bērnu ir fantastiska.
– Latvijā nereti ir tā, ka bērnam tuvinieku ir vesels pulks, taču viņš atrodas valsts apgādībā...
– Jā, ja viņa vecākiem ir atņemtas audzināšanas tiesības vai vecāku vienkārši nav. Bet audzināt bērnu – tā ir milzīga atbildība. Zinu cilvēkus, kas adoptējuši bērnus ar īpašām vajadzībām. Tur nav runas par jelkādu materiālo ieinteresētību, tā vienkārši ir cilvēka labā griba. Iedomājieties: ģimenē piedzimst bērns, vecāki viņu pataisa par garīgu un fizisku invalīdu, sabojā viņam visu dzīvi, bet otrs gadījums – ģimene adoptē bērnu ar īpašām vajadzībām un viņu audzina mīlestībā.
– Diemžēl adopcija mēdz būt ar novirzēm. Tā, piemēram, geju pāri pieprasa bērnu adopcijas tiesības. Normāli ir, ja bērnam ir tētis un mamma, nevis mamma + mamma vai tētis + tētis. Visticamāk, bērns arī izaugs ar šādu kroplu ģimenes modeļa apziņu.
– Esmu pret to, ka geju pāri adoptē bērnus. Tas nenāks par labu bērna psihei. Neesmu gan nekāds soģis vai morālais izcilnieks, lai ietu par to kauties, taču esmu gatavs diskutēt ar oponentiem par šo tēmu. Cienu ikvienu cilvēku, taču, visticamāk, mēs katrs paliksim pie sava viedokļa.
– Geju praida laikā, kas notika Rīgā, daži vecāki iesaistīja gājienā savus bērnus. Nez, cik laimīgi šie vecāki būs, ja viņu bērni kļūs par gejiem.
– Katrā ziņā es ar saviem bērniem šādā gājienā nepiedalītos. Mums katram ir sava izpratne par šādām aktivitātēm. Es, protams, nebūtu tas, kas fiziski uzbrūk oponentiem. Mēs par to varētu diskutēt. Tādas diskusijas ievelkas ne tikai gadu desmitos, bet pat gadsimtos.
– Nesen Latvijā tika aizturēti divi vecāki – viens Latvijas pilsonis un viņa sieva Krievijas pilsone –, kas iesaistīja netiklībā savus nepilngadīgos bērnus. Kāds ir LBF viedoklis šajā jautājumā?
– Man ir vienalga, vai šie vecāki ir Krievijas, Latvijas vai Kuveitas pilsoņi, viņi var doties uz mežu un realizēt savas erotiskās fantāzijas briežu un ežu acu priekšā. Ja seksuāla un pornogrāfiska rakstura darbības notiek bērnu acu priekšā, tas ir krimināli sodāms nodarījums. Tā ir emocionāla un seksuāla vardarbība. Un nevar zināt, kas patiesībā vēl ir noticis ar abiem nepilngadīgajiem bērniem. Tas, ko dara vecāki, ir patoloģija. Ja viņiem gribas tā izklaidēties, lai viņi to dara – nomaļā mežā vai pļavā. Bet bez bērniem.
– Laiku pa laikam politiķi ierunājas, ka vajadzētu likvidēt bērnunamus. Kā vērtējat šādu ierosmi?
– Likvidēt kaut ko, bet nelikvidēt pašu problēmu... Varam likvidēt slimnīcas un pateikt, ka visi esam veseli. Varam likvidēt cietumus un pateikt, ka pie mums nav noziedzības un mēs esam jauka, draudzīga un likumpaklausīga sabiedrība. Bērnunami gluži teorētiski var likvidēties tad, kad neviens vairs nenāk klāt. Un tad vienudien sakām: tagad mums ir bērnunama svinīgā slēgšana, jo pēdējais bērns vai nu aiziet adopcijā, vai nu patstāvīgā dzīvē. Noņemam plāksnīti Bērnunams un uztaisām tur mūzikas skolu. Patiesību sakot, tādu situāciju, kur jāsniedz palīdzība, ir ļoti daudz. Labi, nesauksim tos par bērnudārziem, dēvēsim tos par bērnu īslaicīgas uzturēšanās centriem. Zinu, arī Francijā bija tāda «fiksā ideja» – likvidēt bērnunamus, bērni nonāca audžu ģimenēs, bet tie jau arī ir tikai cilvēki, taču mums jāskatās, lai bērnam viss būtu kārtībā. Protams, bērnam nekad nebūs labi bērnunamā, bet kaut kur jau viņam jāatrodas. Cilvēki vienmēr grib mazliet piemelot, sak, bērnunami ir palikuši tikai Latvijā. Tā nav patiesība. Bērnunami, vienalga, kā mēs tos saucam, – ir gan Francijā, gan Lielbritānijā, gan citur. Un jāteic, mēs stipri vien atpaliekam no šīm valstīm tajā ziņā, par kādiem nodarījumiem vecāki tiek saukti pie atbildības minētajās valstīs. Protams, es neesmu par to, lai bērnunami būtu vienmēr. Un neviens nav par to. Bet mums ir jārunā par to, kā jūtas bērns, un par cilvēkiem, kuri strādā šādās iestādēs. Mums noteikti ir jāuztaisa viens eksperiments.
– Kāds?
– Sociālie darbinieki, kas nodarbojas ar bērniem, ir nenormāli apkrauti ar papīrdarbiem, ar birokrātiju. Papīru apjoms ir tik milzīgs, ka līdz reālajam cilvēkam ir grūti nokļūt. Ja nu vienīgi, izrokoties caur papīru kalniem... Es vēlētos palielināt sociālo darbinieku skaitu, palielināt viņiem atalgojumu, jo darbs ar ģimenēm ir ļoti smags. Viņiem vajag nevis strostēt dzērājus un vardarbības piekopējus, bet gan palīdzēt risināt problēmas, palīdzēt iziet no sarežģītām situācijām un tamlīdzīgi. Valsts taupa uz sociālo darbinieku rēķina. Jā, māju uzcelt vai ceļu salabot – tas ir skaidrs, to var izdarīt, tur jautājumu nav. Taču, ja runājam par cilvēkiem... Bet kurš tad audzinās jauno cilvēku? Māja, ceļš? Protams, tas viss ir vajadzīgs, taču daudz svarīgāks ir cilvēciskais aspekts. Palīdzēt? Protams! Aizbrauksim uz Ziemassvētku pasākumu un aizvedīsim apelsīnus. Divreiz aizvedām apelsīnus, bet tā ģimene kā nelabojas, tā nelabojas! Tātad – ir jāpalielina sociālo darbinieku skaits. To darbinieku skaits, kas reāli strādā ar ģimenēm. Un jāpaaugstina viņiem algas. Precizēšu: jāizvēlas viens lauku un viens pilsētas reģions, kurā tiek palielināts sociālo darbinieku skaits un viņu algas. Tas varētu būt kā pilotprojekts uz pāris gadiem, pēc tam mēs varētu izvērtēt rezultātu.
– Ierosiniet šo ideju labklājības ministram Uldim Augulim, šī sfēra taču ir viņa pārziņā.
– Esmu ar viņu par to runājis: Augulis būtu ar mieru. Jāmeklē finanses...
– Finanšu ministrija pateiks: nekas tāds nav iespējams.
– Man arī tā diemžēl šķiet... Mums jau ir pateikts: tagad nedrīkst būt nekādas jaunas aktivitātes! Neesmu biznesmenis, bet man šķiet, ka, liekot iekšā kādā projektā naudu un līdz ar to atrisinot konkrētu problēmu, šāda investīcija ir pareiza. Tad mēs sākam ekonomēt un domāt, kur tālāk ieguldīt ieekonomēto naudu. Ja ieguldīsim naudu šādā sistēmā, tad samazināsies to cilvēku skaits, kuri prasīs pabalstus un tamlīdzīgi. Līdz šim ir bijis tā: tu saņēmi pabalstu, viss, ko tu vēl gribi? Protams, ir tādi, kuriem patīk nemitīgi saņemt pabalstus un neko citu nedarīt. Ir mums tādi profesionāļi. Bet mūsu uzdevums tomēr ir šos cilvēkus mēģināt nolikt uz pareizā ceļa. Vēl jo vairāk tāpēc, ka atkal tiekam brīdināti par kārtējo ekonomikas krīzi.
– Vēl jau viena cita krīze var uznākt, un tā ir bēgļu krīze. Kopā ar pieaugušajiem būs arī bērni.
– Protams. Pirms gadiem septiņiem bija runa par to, ka varētu šeit ievest darbaspēku no Ukrainas, Baltkrievijas, Moldovas... Tas bija «treknajos gados», kad trūka darba roku. Citi atgaiņājās: nemūžam tā nenotiks! Izrādījās, tas «nemūžam» ir tepat blakus. Tūdaļ, protams, atradīsies pamācītāji: kur tad ir mūsu solidaritāte, ko?! Kāpēc Eiropa nevar palīdzēt Āfrikas valstīm tādā veidā, lai šodienas bēgļi nevis muktu prom, bet vēlētos tur dzīvot? Kur tad ir palikuši tie miljoni, kurus ES ieguldījusi Āfrikas valstu attīstībā? Es nerunāju par tām valstīm, kuras karo, es runāju par tām, kurās ir neciešami dzīves apstākļi. Dažiem šīs bēgļu straumes ir labs bizness, un šiem biznesmeņiem ir dziļi vienalga, ka bēgļi iet bojā, – nauda saņemta, viss kārtībā. Ja mums nāksies izmitināt imigrantus, tas nozīmēs neērtības mums pašiem, rēķināšanos ar jauno realitāti un, protams, arī rūpes par bērniem, kuri dzims mūsu jauno valsts iemītnieku ģimenēs. Šajā sakarā mums vajadzēs rēķināties arī ar atšķirīgu mentalitāti.
