Pirms divdesmit pieciem gadiem, no 1990. gada 8. līdz 23. aprīlim, notika Pilsoņu kongresa (PK) vēlēšanas. Tajās piedalījās vairāk nekā 707 tūkstoši vēlētāju. Kongresa pirmajā sesijā Rīgā, Lielajā ģildē, 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā pulcējās 259 kongresa delegāti. Kā radās Pilsoņu kongress, kādā kontekstā tas pastāvēja un ko paveica, Neatkarīgajai stāsta aitkopis, savulaik Latvijas komitejas (PK izpildinstitūcija) lietu pārvaldnieks Andris PAULS-PĀVULS un nodibinājuma Pilsoņu kongresa fonds valdes dalībnieks Zigurds STRĪĶIS.
– Rakstīts, ka LNNK, Vides aizsardzības klubs, Helsinki86, LTF Radikālā apvienība izveidoja Pilsoņu komiteju Pagaidu sakaru centru, kurš veidoja vietējās pilsoņu komitejas un 1989. gada pavasarī sāka Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju. Kas noteica šādu nepieciešamību?
Andris PaulsPāvuls: – Pilsoņu kongress – tā nebija latviešu, bet igauņu ideja. 1989. gada 24. februārī Igaunijā mēs tikāmies ar disidentiem Trivimi Vellisti un Tunne Kelamu. Viņi mums detalizēti izstāstīja, kā nolēmuši reģistrēt pilsoņus, lai varētu sarīkot PK vēlēšanas, kurās piedalītos tikai Igaunijas brīvvalsts pilsoņi un viņu pēcnācēji, jo tikai tā iespējams tiesiski atjaunot Igauniju. Igauņi aicināja PK vēlēšanas rīkot arī Latvijā. Viņi teica, ka Lietuva šim modelim neder, jo Lietuvā ir pavisam cita situācija – Lietuva pēc kara ir dabūjusi klāt Polijas Viļņas apgabalu, turklāt tur daudz mazāk iebraucēju. Mēs izstāstījām šo ideju visām jūsu minētajām organizācijām. Visiem šī ideja likās ļoti loģiska, un pilsoņu reģistrācija Latvijā tika uzsākta.
Zigurds Strīķis: – Tika reģistrēti vairāk nekā 800 tūkstoši Latvijas Republikas pilsoņu, bet vēlēšanās piedalījās ap 63% no balsstiesīgo pilsoņu skaita.
A. P.P.: – Maskavas rīkotās LPSR AP vēlēšanas notika 18. martā. AP sasaukšana tika vilcināta. Taču tā tika nekavējoties sasaukta, kad bija zināms PK pirmās sesijas norises datums. Ceturtajā maijā AP pieņēma tā saukto Neatkarības deklarāciju. Ir ļoti grūti izprast vēsturi, ja neskatām šo posmu saistībā ar to, kas notika Igaunijā. Mēs gājām soli solī pēc vienota scenārija līdz AP un PK ievēlēšanai. Kas notika tālāk? Igaunijā abus mandātus ieguvušie cilvēki stingri turējās pozīcijā: PK ir parlaments, AP – tā ir okupācijas pašpārvalde. Igaunijā šī pozīcija tika uzturēta konsekventi. Pie mums diemžēl sanāca pilnīgi pretēji. Latvijā bija 19 personu ar dubultmandātu. Andrejs Krastiņš, kurš arī bija PK delegāts, AP nosēdās blakus Anatolijam Gorbunovam un savā kabinetā seifā ierīkoja LNNK tumbočku. Arī pārējie 18, pie ērta krēsla tikuši, sāka novērsties no PK un uzskatīt AP par vienīgo likumīgo parlamentu. Pirmajā Latvijas komitejā no tiem bija Aleksandrs Kiršteins, Pēteris Krūgaļaužs, Juris Dobelis, Valdis Šteins un Einārs Cilinskis.
Bet Igaunijas AP pateica – stop!, mēs neesam tiesīgi nekādu neatkarību atgūt. Un Igaunijas AP kopā ar PK izveidoja Konstitucionālo asambleju, kur abu šo institūciju deputāti kopā pieņēma jaunu konstitūciju.
Pēc jaunās konstitūcijas pieņemšanas 1992. gada septembrī ievēlētā Igaunijas parlamenta vairumu veidoja bijušie PK delegāti. PK vadītājs Tunne Kelams tika ievēlēts par parlamenta priekšsēdētāja vietnieku, bet kopš 2004. gada ir EP deputāts. Oktobrī par Ministru prezidentu kļuva PK delegāts Marts Lārs, par ārlietu un iekšlietu ministriem – PK delegāti, bijušie disidenti Trivimi Velliste un Lagle Parek. Mūsdienu Igaunijas prezidents Ilvess arī bija PK delegāts. Viņš tajā laikā pat nedomāja kandidēt AP vēlēšanās.
Z. S.: – Un Igaunijas iedzīvotāju zaudējums neatkarības gados procentuāli ir divreiz mazāks nekā Latvijā. Lielākā daļa aizbraucēju ir bijušās PSRS pilsoņi. Privatizācija Igaunijā tika veikta ar mērķi attīstīt tautsaimniecību, nevis izlaupoši, kā Latvijā. Igauņi varas maiņu ir pārcietuši daudz labvēlīgāk. Viņiem ir bezdeficīta budžets, nevis valdības ārējais parāds deviņi miljardi eiro kā Latvijā. Mēs varam apskaust igauņus par to, ka viņiem izdevās varu noturēt savās rokās un nepakļauties lielvalstu interesēm.
– Kādi apstākļi liedza panākt Latvijā to, ko panāca igauņi? Vairāki ļaudis (J. Kučinskis, V. Šteins,…) uzsver lielo komunistu un VDK ietekmi PK, LK vadībā.
A. P.P.: – Varbūt to noteica mūsu mentalitāte. Kalpu dvēseles. Protams, Šteins šodien pie sasistas siles var runāt daudz ko. Bet tajā laikā AP viņš nebija PK uzskatu paudējs. Ceturtā maijā viņš smaidīgs nāca ārā no AP mājas ar victory paceltiem pirkstiem. Krāslavas apriņķī par PK delegātu tika ievēlēts tā laika PBLA konsultants Egils Levits. Viņš arī nebija PK ideju paudējs, kādi bija igauņu trimdinieki. Bet 1992. gadā viņš kļuva par Latvijas ceļa biedru un par Valda Birkava Ministru kabineta tieslietu ministru, kurš saskaņoja pazemojošos Latvijas – Krievijas starpvalstu līgumus. Klasisks piemērs ir PK delegāts Einars Repše. Ja paceļam AP stenogrammas, tad redzams, ka par Latvijas Bankas prezidentu viņu ieteica Ojārs Kehris, kā vienīgo īpašību minot – čakls puisis un labi zina angļu valodu. Tā ir nopirkšana ar amatu. Līdzīgi tika izdarīts ar Imantu Geidānu. Viņu ielika par muitas priekšnieku.
Z. S.: – Igauņi okupācijas laikā izjuta Somijas atbalstu, skatījās tās televīziju, labāk par mums zināja brīvā tirgus darbības likumsakarības un nebija sašķelti starp reliģiskām konfesijām. Bet mūs okupācijas vara centās padarīt par ķīli starp Baltijas valstīm, nometinot Latvijā vislielāko militārpersonu un kolonistu skaitu. Likumsakarīgi, ka kopīgi ar kolonistiem ievēlētā AP bija vājāka savos centienos izcīnīt patiesu neatkarību. Arī VDK struktūrvienība – Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs – pirmsatmodas gados bija krietni pastrādājusi, šķeļot latviešu trimdu.
A. P.P.: – Piemēram. Tagadējai paaudzei grūti izprast tā laika iespējas izplatīt informāciju. Modernākā ierīce, ar kuru varēja nosūtīt rakstītu tekstu, bija faksa aparāts. Pastāvēja vienošanās ar PBLA par PK informācijas sūtīšanu uz PBLA Informācijas biroju (IB) Minsterē tālākai izplatīšanai. Sūtījām, bet informācija nenonāca ārvalstu presē, pie trimdas tautiešiem un ārvalstu valdībām. 1994. gadā strādāju Saeimas izmeklēšanas komisijā. Piedalījos tā laika PBLA IB vadītāja Jāņa Riteņa paskaidrojumu uzklausīšanā. Saņēmām atbildi, ka PBLA IB par lētu naudu pieteicies strādāt kāds Juris Lorencs, kurš, kā pārbaudot izrādījās, tālāk sūtījis no AP saņemto informāciju, bet PK gatavoto «licis šūplādē» un pat izplatījis dezinformāciju par PK. Kā teicis Ļeņins – taktikā varas iegūšanai visbūtiskākais ir sagrābt pastu un telegrāfu. Vēlāk, kad PBLA un reformkomunisti kopā izveidoja partiju Latvijas ceļš, Juris Lorencs kļuva par tās ģenerālsekretāru.
Latvijā tikt centrālajos medijos PK nebija iespējams. Preses nams 1990. gadā piederēja kompartijai. PK neiekļāvās reformkomunistu iecerētajā scenārijā un pie drukāšanas tur netika – laikrakstu Pilsonis drukājām Lietuvā. Pieņēmām lēmumu veidot neatkarīgu tipogrāfiju. Latvijas komitejas Tautsaimniecības komisijas vadītājs Roberts Zīle pieslēdza savu «zonderkomandu» – Guntaru Krastu un Normundu Lakuču. Tika dibināta a/s Astra Print, kurā Krasts kļuva par Latvijas komitejas akciju turētāju un valdes locekli, Zīle tika iecelts padomē un Lakučs pieņemts par komercdirektoru. Ja var ticēt 14 gadu vecām publikācijām presē, tad «zonderkomanda» paralēli nodibināja SIA R.A.N.G. Naudu, uzsākot privātu biznesu, iespējams, pārpumpēja uz to un nekādu tipogrāfiju vispār negrasījās pirkt. Piekrāpta tika ne tikai Latvijas komiteja, bet arī citi akcionāri – Evaņģēliski luteriskā baznīca, vairākas pašvaldības, neformālās organizācijas, izdevniecība Atmoda un kreditētāji – Latvijas kuģniecība ar Krājbanku. Kopumā uz Roberta Zīles «zonderkomandas» sirdsapziņas ir ne tikai no Astra Print pazudušie vairāk nekā 150 000,00 latu, bet arī PK atstāšana bez tipogrāfijas. Zinot, ka Normunds Lakučs ir ar Augstākās tiesas Senāta lēmumu nepārsūdzami atzīts par VDK ziņotāju, iespējams, tāds arī toreiz bija «zonderkomandas» uzdevums.
– Kādas bija PK attiecības ar AP pēc 4. maija? Ko gribējās, ko varēja un ko nebija iespējams izdarīt?
Z. S.: – Pirmajā PK sesijā bija iecerēts pasludināt PK par 1918. gadā proklamētās Latvijas valsts tiesisku pārstāvību. Taču – bija pretdarbība un par to neizdevās nobalsot. Šāds lēmums tika pieņemts otrajā sesijā 30. jūnijā. Igaunijas PK izvirzīja savu mērķi –uzraudzīt Igaunijas Republikas atjaunošanas procesa tiesiskumu. Faktiski arī Latvijas PK bija šāda loma. Tātad – arī Latvijā PK drīzāk iezīmēja mērķi, nekā ceļu uz šo mērķi. Uz mērķi PK un AP vajadzēja iet kopā, ievērojot LR tiesiskās pēctecības pamatprincipus. Bet, kā daži atceras, jau pirmajā PK sesijā Juris Dobelis teicis, ka «šeit nekas nenotiks, viss notiks Augstākajā padomē».
A. P.P.: – Kopsaucējs netika atrasts, un PK savu lomu zaudēja. Igaunijas AP ko līdzīgu Latvijas 4. maija deklarācijai pieņēma jau 30. martā un nekad nav šo dienu svinējusi, turklāt atšķirībā no Latvijas tajā teikts, ka padomju vara Igaunijā ir nelikumīga kopš iedibināšanas brīža. PK delegāts Juris Putriņš no Igaunijas atveda un nodeva šo Igaunijas deklarāciju 4. maija deklarācijas izstrādes darba grupai. Latvijas variantā nekas par padomju varas nelikumību neparādījās.
Igauņiem, sadarbojoties AP un PK, izdevās vienot igauņu tautu un sašķelt iebraucējus, mums – gluži pretēji – saliedēti tika iebraucēji, bet sašķelti Latvijas pilsoņi. Joprojām ir pilsoņi, kuri neatzīst šo AP izveidoto Ceturtā maija republiku. Un savādāk to nemaz nedēvē.
Z. S.: – PK izteica daudzus sadarbības piedāvājumus Augstākajai padomei. AP no tiem konsekventi atteicās. Pēdējais sadarbības brīdis bija barikāžu laikā, kad AP telpās mita PK vadība. Gorbunovs Tallinā 13. janvārī noslēdza līgumu ar Borisu Jeļcinu, vienojoties, ka par Latvijas pilsoni varēs kļūt ikviens PSRS pilsonis, arī ārpus Latvijas dzīvojošs. Šo līgumu tautas aizstāvētā ēkā ratificēja AP. Izņemot četrus tās deputātus, PK delegātus – Kiršteinu, Cilinski, Berklavu un Šteinu. Toreiz Visvaldis Lācis publicēja Pilsonī plaši pazīstamo rakstu, kurā nosauca barikādes par karnevālu.
– Vai taisnība, ka «pēdējais zvans» Pilsoņu kongresa idejām pienāca 1993. gada janvārī, kad kongress nolēma piedalīties «prettiesiskajās» 5. Saeimas vēlēšanās?
Z. S.: – Pilsoņu kongresā par to bija ļoti asas diskusijas. Es uzskatu, ka bija kļūda iet uz 5. Saeimu un pilnīgi atstāt bez atbalsta PK. Daži delegāti tomēr PK darbu turpināja – Ēriks Vēbers, Jānis Rība un citi. Ja būtu turpinājis pastāvēt ietekmīgs PK, tad tēvzemieši un LNNK frakcija būtu varējuši teikt: ja jūs neņemsiet vērā mūs, tad nāks PK.
A. P.P.: – Mums Latvijas komitejā bija nopietnas runas par tālāko. Mans viedoklis tolaik bija tāds: esam zaudējuši, kase tukša… Bet fonu labi raksturo PBLA valdes locekļa Andra Kadeģa grāmatā atrodamā vēstule tēvam, kurā viņš mēģina skaidrot, kāpēc PBLA aizgāja kopā ar Latvijas ceļu. Tur teikts aptuveni tā: viens pats Gorbunovs kā vilcējs ir desmit citu kandidātu vērts. Ja tā par bijušo kompartijas ideoloģisko sekretāru saka PBLA valdes loceklis tajā laikā, kādas tad izredzes varēja būt PK?
Un te nonākam pie būtības. Krievijas un ASV sadarbību Ceturtā maija republikas veidošanā lieliski apraksta zviedru diplomāts Larss Fredēns, nosaucot to par presidental commitment. Arī mana pieredze rāda – abas lielvaras sadarbojās. Bija ietekmes aģenti no padomju lielvaras puses, un bija ietekmes aģenti no otras lielvaras puses. Viņi atrada kopīgu valodu. Viņi še uztaisīja Latvijas ceļu. Kopīgi.
Z. S.: – Tas, ka AP negāja kopā ar PK, norāda, ka AP bija cits mērķis – okupācijas seku leģitimācija. Iespējams, kompartijas mērķis bija vēlāka dalība NVS. Bet tieši PK ar savu darbību šo mērķi izjauca. Un, pateicoties PK, mēs šodien varam dzīvot, lai vai kādā, tomēr neatkarībā no austrumu kaimiņa.
– Kā valstī gājis ar PK mērķiem: veikt Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju?
Z. S.: – Deokupācija. Padomju armija it kā tika izvesta. Bet Latvijā palika liels daudzums bijušo Krievijas armijas virsnieku kopā ar ģimenēm. Ir līgums par 14 000 padomju armijas virsnieku izvešanu, kurš līdz šim nav izpildīts.
Dekolonizācija nav veikta. Latvijas valsts nav darījusi neko, lai dabūtu prom no Latvijas kaut pusprocentu no tiem, kas ir nelikumīgi iebraukuši Latvijā PSRS okupācijas laikā un nav izrādījuši ne mazāko vēlēšanos integrēties.
Deboļševizācija. Tātad – atstādināt no varas komunistiskās partijas funkcionārus un VDK darbiniekus. Tas pat formāli nav veikts. Toties redzam, ka ekonomika ir nonākusi to personu rīcībā, kuras saskaņā ar PK plāniem vajadzēja deboļševizēt un dekolonizēt. Šobrīd ir grūti apgalvot, ka Latvijas tautai tiešām būtu vara Latvijas Republikā.
– Ko PK dara šodien?
Z. S.: – PK savu darbību nav pārtraucis. To apliecina gan pieņemtie lēmumi un paziņojumi, gan divas PK delegātu sanāksmes 2007. un 2010. gadā. Katrā sanāksmē piedalījās aptuveni 80 cilvēku. Pilsoņu kongresa vēsturei veltīta mājaslapa www.pilsonis.lv. Ir delegātu saraksts. Ir iespēja visus apzināt un sasaukt.
A. P.P.: – PK nav izdevies mērķi sasniegt, un arī šodien PK nedara neko. Bet – neviens PK nav atlaidis, neviens to nav aizliedzis.
PK būtu tiesīgs ko lemt, ja sapulcētos vismaz puse no ievēlētajiem 259 delegātiem. Manuprāt, šobrīd nav vajadzības nevienu «apzināt un sasaukt». Katrs, kuram ir PK mandāts, to labi zina. Arī Egils Levits un bijušais komisārs Andris Piebalgs. Varbūt vēl pāragri rīkot svinīgus PK kapusvētkus un rakstīt PK vēsturi, jo demokrātijā likumīgi ievēlēta parlamenta pilnvaras beidzas nākamajās vēlēšanās. Šajā ģeopolitiskajā situācijā, kad gaist iepriekš panāktās lielvaru vienošanās, viss ir iespējams.
Z. S.: – Pastāv arī otrs viedoklis – PK ir tiesīgs lemt, ja sapulcētos vismaz puse no delegātiem, kuru mandāti bija spēkā pēdējā, 13., sesijā. Daudzi, kuri Pilsoņu kongresā aizsāka veiksmīgu karjeru, par to ir aizmirsuši. PK gluži kā lokomotīvi uz rezerves sliedēm aprūpē un uztur darba kārtībā pulciņš ierindas entuziastu. Pirmā maija svinīgā sanāksme Lielajā ģildē (11.00) iecerēta, lai atskatītos uz pirms 25 gadiem PK izvirzītajiem mērķiem un vērtētu to īstenojumu, kas, manuprāt, ir pašsaprotami. PK veicināja Latvijas virzību uz neatkarības atgūšanu, cenšoties nepieļaut novirzes no 18. novembra Latvijas valsts tiesiskajiem pamatiem. PK nevar tā vienkārši pazust, neatstājot pēdas vēsturē. PK lemtspējai nav izšķirošas nozīmes, jo būtiskākie lēmumi par valsts atjaunošanas nosacījumiem jau pieņemti. Varam turpināt darboties kā pilsoņi, tos īstenojot un padarot Latviju par mūsu dzīvei piemērotu vietu. Tā ir izšķiršanās – vai mēs izklīstam pasaulē un kalpojam svešiem mērķiem, vai spējam atgūties un turpināt savu tautu un valsti.
