Liecinot tā dēvētajā Lemberga prāvā, bijušais Ventspils prokurors, miljonārs Valentīns Kokalis atklāja dažādas pikantas detaļas par naftas tranzīta starpniecības uzņēmuma SIA Puses vadītājiem, viņu savstarpējām attiecībām un pienākumiem.
Viena no Ventspils mēram Aivaram Lembergam izvirzītajām apsūdzības epizodēm saistīta ar SIA Puses. Prokurori tiesā mēģina pierādīt, ka A. Lembergs 1993. gadā esot izspiedis no V. Kokaļa SIA Puses kapitāla daļas. Sešu gadu laikā tiesā vienīgais skanīgākais pierādījums par šo epizodi ir paša V. Kokaļa liecības. Tajā pašā laikā V. Kokalis tiesai nespēj precīzi izstāstīt kad, kur un kādā veidā notikusi kapitāla daļu izspiešana. Šaubas par izspiešanu vairo paša V. Kokaļa stāstītais, kā tolaik biznesa jautājumu kārtošana notikusi draudzīgi kādā lauku pirtiņā.
Atbildes uz prokuroru jautājumiem V. Kokalis bieži vien papildina ar garākiem atmiņu uzplaiksnījumiem par savu kādreizējo dalību tranzīta biznesā un partneru – Jāņa Blažēviča, Mamerta Vaivada, Ulda Pumpura, Igora Skoka, Ginta LaiviņaLaivenieka – savstarpējām attiecībām.
Ietekmīgais brālis
Piemēram, prokurore Ilga Paegle vaicāja V. Kokalim, starp kādām personām tika sadalītās SIA Puses kapitāla daļas. Eksprokurors savu atbildi iesāka ar stāstu, kurš kādas funkcijas veicis SIA Puses: «Nu, redziet, Jānim Blažēvičam nebija laiks ar to [juridiskiem jautājumiem] nodarboties. Viņš ir uzņēmuma vadītājs [akciju sabiedrības Ventspils nafta prezidents] un, un viņš ar tādām lietām kā reģistrāciju nenodarbojas. Uldis Pumpurs vairāk dzīvoja pa ārzemēm, pa Krieviju, Azerbaidžānu, pa citām valstīm – meklē naftas resursus, produktus, ko kraut. Mamerts Vaivads bija tāds brīvāks cilvēks. Viņš no, no tās Kandavas bija aizgājis, un viņš tāds, tāds solīdāks, un tas draugu loks viņam bija arī plašs. Gan viņa brālis, toreiz partijas Satversmes... Satversmē viens no līderiem. Daudzi ministri viņam bija pazīstami arī.» Acīmredzot V. Kokalis gribējis uzsvērt Mamerta Vaivada brāļa Jāņa Vaivada – Augstākās padomes valdošās frakcijas Satversme priekšsēdētāja, partijas Latvijas ceļš dibinātāja, vēlāk 5. Saeimas deputāta un izglītības un zinātnes ministra – lomu.
Pumpuram neuzticējies
V. Kokalis arī pastāstīja, kā savu darbību sāka vēlākā miljonu kompānija – SIA Puses: «Sākotnēji Pusēm nebija pat ofiss, ne darba galds, ne kas. Kādus līgumus es tur uzrakstīju, ja, vai notika sapulces, nu, tur pie Pumpura mājās, Puķu ielā 3, vai pie manis Ēdolē. Pēc tam parādījās nauda, parādījās apjomi [domāti naftas un naftas produktu kravu apjomi]. Tad Pusēm tika ofiss, bija darbinieki, bija sekretāri, bija... Tad arī pienākumi attīstījās. Pumpurs vairāk gribēja strādāt ar krievu naftas un naftas produktu īpašniekiem. Vaivads – no manas puses, varbūt arī no Blažēviča puses – vairāk tāda uzticība lielāka. Pumpuram [neuzticējāmies] naudas lietās. Kā es teicu, ka viņa teiciens bija tāds, ka par savu naudu katrs muļķis var māju uzbūvēt. Ja tāds viņa galvenais moto – nu, negribējās, ka Pumpurs to naudu dalītu. Un tad, Mamertam Vaivadam tika izdomāts tāds nosaukums – sākotnēji viņš pat saucās Pušu direktora vietnieks vai prezidents vietnieks. Nu tā arī bija uz viņa vizītkartes rakstīts.»
V. Kokalis atkārtoti uzsvēra, ka U. Pumpuram labumu dalīšanas lietās nav uzticējies: «Pumpurs šad tad mēģināja kaut ko – ne māju uzbūvēt, bet kaut ko mazliet nočiept, pa maziņam. Tad ekskursijā aizbraukt ar ģimeni, tad vēl kaut kur. Nu, es Aivaram Lembergam par to stāstīju, bet viņš ne pārāk, nereaģēja uz to.»
Balles pilīs
Uz prokurores jautājumu, kā A. Lembergs attiecies pret to, ka ar SIA Puses peļņas sadali nodarbojies M. Vaivads, V. Kokalis paskaidroja: «Mamerts Vaivads bija ļoti korekts, solīds cilvēks, vismaz ārēji ļoti solīds cilvēks. Iespaidu atstāja, man nekādas pretenzijas nebija. Tāda tradīcija bija no Aivara Lemberga darbības stila: ja kāds nedara to, ko viņš prasa, tad ir jāiesaldē viņa naudas līdzekļi. Pēc Aivara Lemberga es sapratu, ka es sāku slikti uzvesties, tātad tā nauda, kas man pienācās no Pusēm un arī ārvalstu kompānijām, tika iesaldēta. Iesaldēta no Ventbunkera puses – netika maksāta. No Ventrans puses – netika maksāti. Ar Pusēm bija tā, ka sākotnēji Mamerts Vaivads man maksāja un teica: «Valentīn, es tev atkal pārskaitīju, bet es nezinu, cik ilgi es to varēšu. Tikko man iedos pa galvu – kad uzzinās, ka es tev skaitu – es tev vairāk neskaitīšu.» Un pienāca tāds brīdis, kad arī iedeva pa galvu un man vairāk neskaitīja.»
Prokurore I. Paegle eksprokuroram pavaicāja, kur M. Vaivads šobrīd atrodas. Tiesā figurē dokumenti, kuri apliecina, ka M. Vaivads ārstējas Austrijā. «Ticies ar viņu neesmu. Latvijā viņš uzturas bieži, cik es zinu. Dzīvo, es saprotu, ka viņš Austrijā pārsvarā. Cik runā cilvēki, ka esot visas Pušu daļas pārdevis Aivaram Lembergam, gandrīz vispār no tranzīta biznesa esot projām aizgājis, visu pārdevis minētajam kungam. Zinu, ka brauc, ka nauda ir, ka taisa balles lielas, pat ar bijušiem prezidentiem un ministriem, pilīs. Dundagā ir bijis liels pasākums, cik es zinu, kas viņus ir apkalpojis. Saka, ka bieži esot, man kopīgi paziņas saka, ka, jā, Mamertu redz bieži,» skaidroja V. Kokalis.
Izdevīgs jurists
Jautāts par advokātu Gintu LaiviņuLaivenieku, V. Kokalis teica: «Nu LaiviņuLaiviņu es zinu ļoti ilgi, kad es vēl strādāju Ventspils reģionālajā prokuratūrā par prokuroru. Laiviņš bija izmeklētājs milicijā, toreiz par nepilngadīgo lietām. Ventspils izpildkomitejā vai domē strādāja par juristu Jānis Lāma, bijušais transporta prokurors. Cik es sapratu, runājot ar Lāmu, kad ir izdarīts spiediens uz viņu, ka viņam ir jādara tādas lietas, kuras juridiski nav korektas. Lāma to nevēlējās darīt. Tad viņš aizgāja no darba Ventspils izpildkomitejā vai domē. Un tad tur parādījās Laiviņš. Laiviņš vienmēr bija tāds – kā viņam teica, tā viņš darīja. Arī kā izmeklētājs – ko pateica prokurors, visu izdarīja, nevienu vārdu pretim neteica. Viņš ir ļoti izdevīgs kā jurists. Droši vien tā viņš arī strādāja. Bet ar Laiviņu mums – joprojām ļoti labas attiecības. Mēs kopā strādājam, viņš mani šur tur pārstāv kā, kā jurists un juridiskais kantoris mani pārstāv šobrīd.»
Tikšanās pirtiņā
V. Kokalis raksturoja arī A. Lemberga un G. LaiviņaLaivenieka attiecības: «Attiecības bija pārsvarā lietišķas, bet varētu teikt arī par draudzīgām. Kāpēc? Tāpēc, kā saka, no Aivara Lemberga puses tiku izbīdīts ārā no šī biznesa, tad mēs kādus gadus trīs vai četrus nesarunājāmies savā starpā, un tad pie manis atnāca, atnāca Laiviņš. Viņš saka, ka ir pilnvarots pārstāvēt Aivaru Lembergu. Aivars Lembergs nevēlējās ar mani personīgi runāt. No viņa puses kā sarunas vedējs tika izvirzīts Laiviņš Gints. Nu tad mēs tās sarunas arī vedām, kamēr nonācām pie visiem tiem pārējiem līgumiem. Un pēc tam, neilgi pēc aresta [domāts A. Lemberga arests 2007. gadā] mēs it kā atkal salīgām mieru un tikāmies tur pirtiņā. Un bija gan Aivars Lembergs, gan Gints Laiviņš. Esmu bijis pie Ginta Laiviņa mājās, viņam uz sienas stāv smuks tāds sienas paklājs no lapsām vai no ūdelēm, Aivaram labāk jāzina. Viņš saka, ka to viņam Aivars Lembergs uzdāvinājis. Pats nomedījis un uzdāvinājis, no ūdelēm, nu tāds liels, kāds metrs trīsdesmit paklājs, no ādām.»
«Vēl, vēl papildinot savas, savas liecības, es atcerējos, ka tad, kad jau pirms tā aresta, Aivara Lemberga kunga aresta, mēs ar viņu tikāmies Ugālē, tajā pirtiņā. Tad mēs it kā bijām novienojušies par to Ventbunkers attiecību noregulējumiem un Ventrans attiecību noregulējumiem un es gribēju, lai mēs vienojamies arī par Pusēm, un Aivars Lembergs ne par ko negribēja – viņš: «Par Pusēm – pēc tam. Šito atrisinām, pēc tam – par Pusēm.» Un tad es sapratu – Pusēs jau nav ko risināt, tur viss atrisināts.»
