Ezerkrastu veco korpusu ieskauj nabadzīgas ēdnīcas smagais smārds. Saeimas deputāti, kas atbraukuši aplūkot vietu, kurā pēc mājīgo Raunas un Kauguru filiāļu pamešanas vajadzēs mitināties vismaz daļai to iemītnieku, netīksmē rauc pieri. «Jums jābrauc mazliet tālāk, tur, cauri mežam, uz jauno korpusu,» mudina kāda sieviete. Deputāti paklausa. Jā, tur jau arī vīd svaigi atjaunota, gaišpelēka ēka. Tur tiešām viss ir skaisti, tīri un pareizi. Funkcionālās gultas, mācību virtuve, datortelpa un sporta zāle.
Taču arī pēc valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) jaunās filiāles Ezerkrasti apmeklējuma netop skaidrs, kāpēc bija jālikvidē VSAC filiāles Kauguri un Rauna, kamēr Latvijā ir daudz citu filiāļu, kurās apstākļi ne tuvu nav tik labi kā divās minētajās. Ja vēl ņem vērā arī to cilvēku skaitu, kas zaudē darbu pēc abu filiāļu likvidācijas, situācija izvēršas vēl sliktāka. Ir ziņas, ka Kauguru filiāles klientu pārcelšana aizkavējas par dažām dienām, jo Ezerkrastos nav vajadzīgā darbinieku skaita. Šādu situāciju var vērtēt kā diezgan loģisku, ņemot vērā to, kāds ir sociālo pakalpojumu sniedzēju atalgojums un Labklājības ministrijas attieksme pret viņiem.
Nepieciešamību likvidēt filiāles nesaprot arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA), kas visu laiku ir sekojusi tam, kā attīstās notikumi ne tikai Kauguros un Raunā, bet arī Labklājības ministrijas gaiteņos. Jāpiebilst, ka Ināra Mūrniece piedalījās arī šajā cilvēktiesību komisijas izbraukuma sēdē, kas notika Ezerkrastu filiālē.
Tālab pēc Ezerkrastu apmeklējuma ir daudz jautājumu labklājības ministram Uldim Augulim (ZZS), kas šā gada janvārī turpināja iepriekšējās labklājības ministres Ilzes Viņķeles (Vienotība) iesākto pansionātu likvidācijas sāgu.
– Tuvāko trīs gadu laikā ir paredzēts slēgt vismaz trīs sociālās aprūpes iestādes, samazinot klientu skaitu par 1000 cilvēkiem.
– ... par 700. Līdz 2020. gadam ar ES struktūrfondu finansiālu atbalstu attīstot alternatīvos pakalpojumus pašvaldībās, par 1000 vietām tiks samazināts VSAC vietu skaits, un 700 patlaban VSAC dzīvojošām personām tiks nodrošināta iespēja atgriezties dzīvesvietā. Tāpat ir plānots, ka 1400 personām, kuras jau dzīvo pašvaldībā, tiks nodrošināta iespēja saņemt sabiedrībā balstītus pakalpojumus.
– Vai filiāles Rauna un Kauguri arī bija iekļautas šajā plānā?
– Faktiski, nē, Kauguri bija kā pārejas periods, jo mēs, veicot reformu, pa reģioniem dalījām klientus, mums viņus kaut kur vajadzēja izvietot. Daudzas filiāles bija briesmīgā situācijā, mums pat bija pārmetumi no Eiropas Komitejas spīdzināšanas novēršanai – par to, kādos apstākļos dzīvo cilvēki.
– Šie pārmetumi attiecas uz Raunu un Kauguriem?
– Nē, nē. Tas bija 2009./2010. gadā, kad veicām reformu. Tāpēc uz Kauguriem daļa cilvēku tika pārvietoti kā uz pagaidu mītni. Mēs pielāgojām ēku, kas bija mūsu īpašumā, lai mēs varētu izvietot cilvēkus normālā ēkā, nevis uz ielas. Bija doma, ka filiāle Kauguri ir tikai uz laiku.
– Pagāja pieci gadi, kamēr Labklājības ministrija izdomāja likvidēt filiāli, kas bija iekārtota «tikai uz laiku». Klienti taču paspēja pierast pie savām mājām, viņiem tās bija vienīgās. 2013. gadā bija pirmais trauksmes zvans, un tā radītā draudīgā situācija ar mediju palīdzību tika novērsta. Pēc pusotra gada – atkal ķeramies klāt likvidācijai! Tā dēvēto reformu sākums bija Viņķeles laikā, vai ne?
– Nē, īstenībā reforma sākās tad, kad izveidojām reģionālos centrus – Zemgali, Kurzemi, Latgali, Vidzemi un Rīgu. Tādējādi mēs mēģinājām mazināt visus riskus, kam bija pakļauti cilvēki, kas tur dzīvoja. Mēs redzējām, cik daudz bija nelāgu gadījumu, es pats izbraucu lielāko daļu filiāļu un redzēju, kādos apstākļos cilvēki dzīvo.
– Kauguros un Raunā gan jūs nebijāt. Pati esmu bijusi Kauguros vairākkārt, tur cilvēki dzīvoja ļoti labos apstākļos.
– Kauguros es biju tad, kad šo filiāli atklāja 2010. gadā. Raunu bija paredzēts taisīt ciet jau 2010. gadā. Tur bija nepiemēroti apstākļi – krāšņu apkure, un vienā brīdī baznīca, kam piederēja īpašums, kurā dzīvoja klienti, pat gribēja pacelt nomas maksu. Līdz ar to mērķis bija – uzlabot klientu apstākļus un to visu darīt valsts īpašumos.
– Ja pareizi saprotu, Latvijā bija pietiekami daudz SAC filiāļu, kuros apstākļi bija daudz smagāki...
– ... neatbilstoši.
– Labi, neatbilstoši. Taču Kauguros apstākļi bija labi! To vairākkārt atzinusi veselības inspekcija. Tad jau vajadzēja pirmām kārtām likvidēt tās visneatbilstošākās filiāles.
– Kauguri bija SIVA [Sociālās integrācijas valsts aģentūra] ēka, kuru mēs pielāgojām tikai uz laiku, lai cilvēkus būtu, kur likt.
– Bet es runāju par to, ka apstākļi tur nebija no sliktākajiem, tieši otrādi, tie bija vieni no labākajiem.
– Tās ir vecās kopmītnes, kas tika pielāgotas ar domu, ka tas nav ilglaicīgi. Ar domu, ka mums ir ERAF ieguldījumi un ka mēs varam modernizēt centru, kas būtu atbilstošs.
– Kas tieši bija neatbilstošs filiālē Kauguri?
– Pati ēka, pati pieejamība pēc būtības bija neatbilstoša – salīdzinot ar visu to, kas šobrīd par ERAF līdzekļiem ir izveidots Ezerkrastos.
– Nesaprotu. Tādā gadījumā vajadzēja vispirms likvidēt citas filiāles, kas ir sliktākā stāvoklī nekā Kauguri.
– Daudz sliktāku mums arī nav. Pati ēka ir nepiemērota, ēkā tika veikti ieguldījumi, lai mēs uz laiku to piemērotu. Un visi ieguldījumi šobrīd jau ir amortizējušies. Toreiz vairāki centri Latgalē aiztaisījās, aizvērām filiāli Īlē – mēs nevarējām riskantās ēkās atstāt klientus. Es negribu, lai būtu vēl vieni Reģi vai Zolitūde. Un Kauguri mums arī izmaksā vairāk.
– Salīdzinoši ar ko vairāk? Konkrēti?
– Filiāles Kauguri izmaksas mēs sedzam no kopīgajiem Zemgales SAC izdevumiem. 2014. gadā faktiskie izdevumi uz vienu pilngadīgu personu valsts sociālās aprūpes centros bija vidēji 576,33 eiro mēnesī. VSAC Zemgale filiālē Kauguri 2014.gada vidējie izdevumi uz vienu klientu bija 613,36 eiro. Pārējās VSAC Zemgale filiālēs finanšu līdzekļu izlietojums uz vienu klientu ir no 490,08 līdz 590,13 eiro.
– Izskatās, ka arguments par Kauguru «lielo dārdzību» neiztur kritiku. Vēl jo vairāk tāpēc, ka citas filiāles izmaksā mazāk par vidējo. Bet kur un kā dzīvos no esošajām filiālēm izliktie cilvēki?
– Tiek izstrādāts deinstitucionalizācijas plāns, kas paredz, ka, attīstot sabiedrībā balstītos pakalpojumus, 700 personas varēs uzsākt patstāvīgu dzīvi ārpus sociālās aprūpes centriem, pārceļoties uz pašvaldību grupu mājām (dzīvokļiem) vai sociālajiem dzīvokļiem. Plānošanas reģioniem līdz 2016. gadam jāuzzīmē savi plāni – kādā veidā cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem nodrošināt citādu dzīves vidi, tiem, kam patiesībā nav jāatrodas VSAC filiālēs. Pašvaldību vadītāji man ir vaicājuši: ko mums tagad darīt, tik daudz slimu cilvēku būs uz ielām! Bet garīgi slims cilvēks nenozīmē, ka viņš ir agresīvs. Mēs grupējam klientus un redzam, ka ir daudz cilvēku, kam nav jābūt VSAC filiālēs, viņi var dzīvot sabiedrībā.
– Kur viņi dzīvos? Nav dzirdēts, ka radinieki būtu ārkārtīgi ieinteresēti viņus paņemt mājās.
– Viņi dzīvos pašvaldību izveidotajos grupu un sociālajos dzīvokļos. Tam paredzēti Eiropas reģionālās attīstības fonda līdzekļi – tie ir 44 miljoni eiro uz visu Latviju – projektam līdz 2020. gadam. Daļa klientu jau šobrīd atgriežas mājās un pārceļas uz grupu dzīvokļiem. 2013. gadā pašvaldībās atgriezās 86 personas.
– Tie ir 1. un 2. līmeņa klienti – cilvēki, kas spēj adaptēties. Viņiem arī jāsāk strādāt, lai spētu sevi uzturēt.
– Jālauž stereotipi, ka šie cilvēki neko nespēj darīt. Ir taču profesionālā apmācība tajā pašā SIVA – apkalpojošais personāls viesnīcām. Garīgi slims cilvēks, kas apmācīts, ideāli prot salocīt dvieļus, palagus un uzklāt gultu. Viņš iekļaujas sociālajā vidē un spēj sevi nodrošināt.
– Kad bijām Ezerkrastos, kāds jūsu ierēdnis mēģināja iegalvot, ka 3. un 4. līmeņa klienti laika gaitā varētu pacelties līdz 2. līmenim. Tas nu gan šķiet neticami. Esmu redzējusi 3. un 4. līmeņa klientus. Tur nevar būt nekāda progresa.
– Protams, visdrīzāk, tā nenotiks.
– Klientiem mēdz būt šizofrēnija un citas kaites. Viņiem zāles jādzer katru dienu. Kas uzmanīs, lai klienti, mitinādamies savos grupu dzīvokļos, dzertu šīs zāles? Pretējā gadījumā «balsis», kas nereti skan viņu galvā, iestāstīs nezin ko.
– Iespējams, ka no pašvaldības tur būs kāds medicīnas darbinieks.
– Iespējams?
– Pašvaldībām tas jāsaplāno, jo tās zinās vislabāk, kas nepieciešams katrā reģionā.
– Manuprāt, sociālās aprūpes sistēmā pietrūkst gan medicīnas māsu, gan aprūpētāju, turklāt algas ir mazas. Visas šīs rūpes tiks noveltas uz pašvaldību pleciem?
– Pietrūkst šādu darbinieku, sevišķi to, kas ir ar labu izglītību. Situācija ar atalgojumu pēc minimālās algas pacelšanas tomēr ir bēdīga: sociālie darbinieki ir gatavi strādāt par aprūpētājiem, jo tur ir maiņu darbs un virsstundas, par ko maksā vairāk.
– Ja nebūtu renovēta Ezerkrastu filiāle, vai arī tad jūs likvidētu Kaugurus un Raunu?
– Visdrīzāk, jā. Rauna un Kauguri pirmie iekļautos deinstitucionalizācijas plānā.
– Kurām filiālēm tagad jāgatavojas?
– Tagad vērtējam filiāles, kas nav valsts īpašumos. Plus vēl centri, kas neatbildīs prasībām.
– Viesojoties Ezerkrastu jaunajā filiālē, tomēr neguvu atbildi uz jautājumu, kur tiks izvietoti tie filiāles Kauguri klienti, kas ir 3. un 4. līmenī. Par 1. un 2. līmeni ir skaidrs – izvietosies jaunajā korpusā.
– Ezerkrasti ir pietiekami liels centrs, lai tur izvietotu 3. un 4. līmeņa klientus, tomēr filiāļu Rauna un Kauguri klientus ir paredzēts pārvietot uz renovēto ēku.
– Arī 3. un 4. līmeņa klientus?
– To vislabāk zina vadītāji. Protams, ir uzdevums renovēt arī veco korpusu.
– Abās filiālēs – Kauguros un Raunā – bija individuāla pieeja slimajiem cilvēkiem. Tur viņi dzīvoja kā ģimenē. Lielajos SAC (jaunajos Ezerkrastos dzīvos 181 klients) neko tādu nevar panākt.
– Ir labi, ja ir individuālāka pieeja, bet mums jānodrošina tas, ka cilvēkiem ar garīgām un psihiskām slimībām ir moderni dzīves apstākļi. Tādu iespēju, kādas ir jaunajā Ezerkrastu korpusā, nekur citur nav.
– Kas pārņems Kauguru SAC filiāles ēku?
– Patlaban notiek sarunas ar Jūrmalas domi. Minētajā ēkā varētu būt dažādi sociālie pakalpojumi ģimenēm ar bērniem. Iespējams, atkal viss būs jāpārbūvē. Valstij trūkst līdzekļu uzcelt jaunas, modernas sociālo pakalpojumu ēkas. Valstij ir jāplāno, ko jaukt nost, ko celt, lai nebūtu tā, kā iznācis ar dažām slimnīcām, kur esam sagrūduši ārprātīgus līdzekļus gan celtniecībā, gan aparatūrā, bet kur nav cilvēku.
– Ludzas slimnīcu domājat?
– Neminēšu vārdā. Tāpēc jau es gribu, lai pašvaldība saplāno, kā konkrētā teritorijā notiks šī sociālā aprūpe.
– Par Kauguru filiāles ēku bija daudz spekulāciju. Kliedēsiet tās?
– Kauguru filiāles vadītāja Dzintra Mihailova pieļāva domu, ka kādam ir interese par filiāles ēku un īpašumu kopumā. Nākamajā dienā pēc TV sižeta mans padomnieks aizsūtīja epastu, lai dod kaut kādu informāciju par šīm aizdomām, kas radušās par ministrijas darbiniekiem vai citiem cilvēkiem, lai es varu griezties KNAB. Atbilde no Mihailovas kundzes bija tāda, ka pilsētā visi tā runā.
– Iespējams, ka parunai par to, ka nav dūmu bez uguns, ir kāds pamats. To mēs redzēsim pēc kāda laika... Bet, runājot par ko citu: ciniska ir ministrijas attieksme pret filiāļu darbiniekiem: viņiem formāli tika piedāvāts darbs Ezerkrastu filiālē. Lai no Kauguriem, kur dzīvo vairākums darbinieku, izbraukātu uz Ezerkrastu filiāli, būtu vajadzīgi aptuveni 160 eiro mēnesī. Tā ir aptuveni puse no algas. Nerunāsim nemaz par laika patēriņu ceļā.
– Filiāļu vadītājiem no manas puses tika dots uzdevums: ne tikai domāt par ceļa gabalu Kauguri–Ezerkrasti, bet arī domāt par braukšanu uz citām filiālēm.
– Arī uz tām ir tālu un ilgi jābrauc.
– Zinu, ka viena sieviete no Irlavas brauc strādāt uz Kauguru filiāli. Bet blakus taču ir viens cits centrs!
– Acīmredzot Irlavā darba nav.
– Bet tāpēc jau mums ir VSAC vadītāji, kuri var savstarpēji komunicēt un piedāvāt darbiniekiem citas darba vietas. Nav taču uzstādījuma: tu drīksti braukt tikai uz Ezerkrastiem! Var taču daudz ko izkombinēt. Ja Jūrmalas dome laikus uzsāks pakalpojumu, pieļauju, ka daļai Kauguru darbinieku tur atradīsies iespējas sākt strādāt. Un Kauguru darbinieki jau būs ar pieredzi un zināšanām.
– Parunāsim par demokrātiju jūsu pakļautībā esošo ierēdņu darbībās. Kad Saeimā notika cilvēktiesību komisijas sēde, uz kuru tika aicināti arī Kauguru filiāles darbinieki, VSAC Zemgale vadītājs Ilgonis Leišavnieks aizliedza tur ierasties trim Kauguru atbildīgām darbiniecēm, aizsūtot uz sēdi vadītājas pienākumu izpildītāju, kurai bija maz izpratnes par to, kas notiek ar Kauguriem. Kā viņš kaut ko tādu varēja pieprasīt?
– Es pilnīgi konkrēti iestājos par demokrātiju un atklātību. Nekad nevienam neesmu teicis, ka nedrīkst kaut ko runāt vai kaut kur iet...
– Nu kā tad ne? Ir taču jūsu parakstīts rīkojums par to, ka jāpauž tikai vadības viedoklis. Ja darbinieces nepaklausītu Leišavnieka aizliegumam, viņš varētu šīs darbinieces atlaist «ar pantu».
– Viss notiek atbilstoši tam, kā vadītājs attiecas pret saviem darbiniekiem. Pēc tā vērtē arī vadītāju. Valstī ir daudzas filiāles, kam ir ļoti labas attiecības ar VSAC vadītājiem. Ministrija no turienes nesaņem nekādas sūdzības. Diemžēl ir atšķirība, kā tas notiek ar VSAC Zemgale vadību. Par Leišavnieku ir daudz sūdzību. Acīmredzot ir komunikācijas problēmas.
– Jādomā, ka ministrija uz to reaģē? Cik disciplinārlietu patlaban ir Leišavniekam?
– Daudz. Turklāt man ir prokuratūras brīdinājums.
– Par ko?
– Par to, ka disciplinārlietas vietā vajadzēja veikt dienesta izmeklēšanu.
