Latvijā: Literatūras pētniece Inguna Daukste Silasproģe: ir svarīgi, ka savējie saprot 7 komentāri
 
Latvijā

Literatūras pētniece Inguna Daukste Silasproģe: ir svarīgi, ka savējie saprot

 
f64

Saruna ar literatūras pētnieci Ingunu Dauksti Silasproģi.

Literatūras pētniece Inguna Daukste Silasproģe ir specializējusies trimdas literatūras pētniecībā. Viņas radošo panākumu kontā ir grāmatas, raksti un referāti par latviešu kultūru un dzīvi dažādos kontinentos, par ko pētniece saņēmusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Viļa Plūdoņa balvu. Nupat LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds laidis klajā Ingunas monogrāfiju Tāla zeme, tuvi ļaudis.

Latvieši Austrālijā: dzīve, literārais process, personības.

– Tev ir pieredze, apkopojot dažādos kontinentos dzīvojošu latviešu kultūras dzīves panorāmu. Cik ilgi strādāji pie sava Austrālijas pētījuma?

– Iepriekšējais pētījums par latviešu literatūru un literāro dzīvi ASV un Kanādā (1950–1965) iznāca 2007. gadā. Tomēr tie nebija septiņi darba gadi, pa vidu bija pārtraukums – divi mājas gadi ar meitiņu. Bet iestrādes bija arī pirms tam radušās. Ceļš no manuskripta līdz grāmatai arī ir visai ilgs. Divpadsmit gadu laikā esmu kļuvusi par triju monogrāfisku pētījumu autori.

– Kas bija visgrūtākais, vācot materiālus?

– Nepazust izrakstos, kopijās, piezīmēs utt., visu salikt plānojumā, saprast, kā un kurus jaunatrastos materiālus iepludināt savā pētījumā, nepārblīvējot lasāmo tekstu. Savām grāmatām veidoju plašus pielikumus, kas atslogo pamattekstu no faktu un datu blīvuma, tomēr uzskatāmi parāda visu literārās dzīves spektru, iesaistītos cilvēkus, notikumus, devumu.

– Raksturo, kādā stāvoklī ir trimdas latviešu arhīvi?

– Trimdas arhīvi vēl joprojām ir izkaisīti, nākas meklēt un strādāt dažādās bibliotēkās, rokrakstu un retumu fondos, muzejos un arhīvos, arī ārpus Rīgas ir visai bagātīgas latviešu trimdas autoru kolekcijas, piemēram, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejs veido un rūpējas par saviem novadniekiem. Tas ir tāds meklētāja darbs, un prieks ir tad, ja izdodas atrast meklēto, cerēto, nojausto, bet visu apzināt vienam cilvēkam ierobežotā laikā nav iespējams, un es uz to nemaz arī nepretendēju. Tiesa, rakstnieku arhīvi pamatos atrodami Rakstniecības un mūzikas muzeja fondos.

– Kas bija tas īpašais un atšķirīgais, kas raksturīgs tieši šim pētījumam?

– Pētījums atklāj maz zināmas lappuses vienā latviešu trimdas rakstniecības, kultūras un literārās dzīves atzarā, kas kopš 1947. gada izskaņas veidojies tālajā, nereti mītiem apvītā kontinentā, latviešu vidū sauktā par piekto kontinentu – Austrālijā un nedaudz arī Jaunzēlandē – un aizsniedzas līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas laikam. Uz Austrāliju izceļoja ap 22 tūkstošiem latviešu. Literāriem tekstiem šajā pētījumā ierādīta būtiska vieta, faktiski tos caurvijot visām grāmatas nodaļām. Literāros tekstus esmu analizējusi, skatījusi un akcentējusi caur atšķirīgo, ko visai apjomīgajā latviešu trimdas literāro tekstu kopumā jaunpienesa tieši svešādais kontinents – plašāk skatot jaunās vides iespaidus, to atainojumu tekstos, atsvešināto Ziemassvētku sajūtu Austrālijas svelmē, ieceļotāju nometņu laiku, nemēģinot analizēt ik dzejas krājumu vai ik prozas tekstu. Austrālijā tapušajos literārajos tekstos, atmiņās, pat dzejas rindās pastarpināti ir ienākusi autoru autobiogrāfiskā pieredze, bet vienlaikus tie kļūst arī par jaunaustrāliešu sava veida identiskas vai līdzīgas dzīves stāstījumu. Pētījums veidots kā starpdisciplinārs, jo skatīt literāro procesu un literāros tekstus atrauti no dzīves, svešās vides tvēruma ir neiespējami. Rakstot par literatūru, šajā gadījumā nozīmēja rakstīt arī sava veida Austrālijas latviešu kultūras vēsturi, skatīt un analizēt vēstures procesus un notikumus, jaunās mītnes zemes Austrālijas ģeopolitisko situāciju un tapšanu par multikulturālu sabiedrību, skatīt sava un svešā attiecības. Pētījuma laikā aizrāvos ar Austrālijas dabas un svešādās vides tēlojumiem, tādus nerast nekur citur. Man pašai tas bija ceļojums laikā un telpā. Manuprāt, lieliska iespēja mācīties arī tagadējiem aizbraucējiem.

– Vai literatūrā var runāt par kādu unikālu latviešu trimdas kultūras kopienu Austrālijā, vai tomēr ir viena kopīga trimdas kultūra neatkarīgi no valstīm un kontinentiem?

– Savā ziņā Austrālijas latvieši ir unikāli, jo atradās tik tālu, sākuma gados pat zināmā mērā izolēti no citiem latviešiem. Strādājot ar šo materiālu, es sajutu, ka tomēr tie ir tik tuvi. Tas arī atklājas nosaukumā. Pēc izceļošanas no bēgļu nometnēm tur izveidotā latviskā kopība izira, 20. gadsimta

40. gadu beigās un 50. gadu sākumā nekādas ceļošanas no kontinenta uz kontinentu tikpat kā nebija, saziņa notika ar vēstuļu starpniecību. Pēc laika ieceļotāju nometnēs un divgadu līgumdarbiem latvieši centās koncentrēties lielākajās Austrālijas pilsētās, tur tad arī veidojot savu latvisko dzīvi līdzās savai ikdienas darba dzīvei Austrālijas sabiedrībā. Jaunaustrālieši latviešu trimdas rakstniecībā ienesa jaunās zemes vidi, dabu, ainavu, kas iespējama vien tikai tur.

Vajadzētu tiekties aptvert latviešu trimdas kultūru kopumā, saskatot gan līdzīgo, gan atšķirīgo, tomēr tas ir ļoti apjomīgs darbs. Kaut kādā mērā es varbūt esmu ceļā uz to (literatūru), jo ceļoju – ASV, Kanāda, Austrālija, esmu rakstījusi par Zviedrijas latviešu sākumgadiem un Vācijas latviešiem pēc bēgļu nometņu gadiem.

– Literatūras vēsturē ir svarīga periodizācija, jo tā ļauj strukturēt. Vai latviešu trimdas literatūrā arī var par tādu runāt? Rolfs Ekmanis kaut kad Jaunajā Gaitā pret to iebilda.

– Ir iespējamas dažādas pieejas, manuprāt, kādai periodizācijai šiem tik atšķirīgajiem procesiem latviešu trimdas literatūrā vajadzētu būt. Pirmkārt, jārunā par bēgļu nometņu laiku Vācijā, otrkārt, par latviešu trimdas literatūru jaunajās mītnes zemēs, treškārt, jādomā, kā dēvējams laiks pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Vēl viena iespēja – skatīt latviešu trimdas rakstniecību paaudžu aspektā, tas ļauj ieraudzīt tradicionālo un meklējumus. Vēl var raudzīties ģeogrāfiski – pa mītnes zemēm. To mēģinu es, tomēr jau salīdzinošā aspektā.

20. gs. 70. gadu beigās, 80. gadu sākumā latviešu trimdas literārajā sabiedrībā tika vairākkārt debatēts par latviešu trimdas rakstniecības vēstures rakstīšanu – gan pa lielākajām mītnes zemēm, gan arī angļu valodā, tomēr tā arī viss palika. Tas apliecina, ka ir problēmas. Bet tas nenozīmē, ka to nevajadzētu mēģināt, vismaz tiekties uz to.

– Ko saka tavējie par tavu zinātni?

– Ir ļoti svarīgi, ka savējie saprot. Lai gan šis gads ar tik niecīgu finansiālu atbalstu no valsts puses radīja arī apjukumu – kā, tu strādā, sēdi bibliotēkā, arhīvos, nakts stundās, gatavo referātus, rakstus, bet... Pētnieciskais darbs iedod brīvību pār savu laiku, bet vēl lielāku atbildību par laika plānošanu, ir jābūt ļoti disciplinētam, lai paveiktu solīto, to, kas ierakstīts paveicamajos darbos. Tagad, kad daļa laika jāveltī arī vienai mazai, mīļai bērndārzniecei, vēl vairāk esmu iemācījusies laika vērtību – nešķiest to velti, jo vakarstundas būs rotaļām un grāmatu lasīšanai, tāpat arī brīvdienas. Meita jau no mazotnes zina, ka tie ir mammas papīri, ka mamma lasa, strādā bibliotēkā, raksta, ka datorā nav tikai filmiņas. Un, ja kas netiek pagūts, tad atliek vien vēl vēlās vakara un pusnakts stundas. Bet sāku just, ka gluži nemanāmi tas lauž. Esmu pateicīga mammai, kura ļoti palīdz, jo vīrs strādā ārpus Latvijas.

– Kur ņem spēku šādiem lielpētījumiem? Kā tu nocirtīsi, tā būs, neviena kompetenta eksperta, kas varētu palīdzēt ar padomu, jo zina visu, nav.

– Spēka rezerves ir sarukušas, bet mēģinu turēties. Atmest ar roku ir vieglākais, es apzināti turpat divdesmit gadus nodarbojos ar latviešu trimdas literāro procesu izpēti dažādās zemēs, tās ir zināšanas, kuras esmu uzkrājusi. Valsts līmenī tās, šķiet, nav vērtība. Kā zinātnieka darbs vispār, ja nevar gūt ātru peļņu. Tomēr – kas pētīs mūsu pašu nacionālās, latviskās, identitātes lietas? Tā jau laikam arī ir, ka sistemātiski laikam vienīgā nodarbojos ar šo tēmu. Jāteic, ka visas grāmatas (institūtā tapušās) tiek recenzētas (sākot ar Literatūras nodaļas sēdēm, apspriestas, Zinātniskā padomē recenzētas utt.). Austrālijas gadījumā arī palīdzēja Zaiga Sudrabs, Aldis L. Putniņš, Lalita Muižniece, recenzenti Viesturs Vecgrāvis un Juris Rozītis, kolēģi. Kļūdas ir iespējamas. Bet man daudz svarīgāk ir radīt priekšstatu par laikmetu, norisēm, problēmām, arī trimdinieku dzīvi, ikdienu, literatūru utt., balstoties ļoti plašā arhīvu materiālā.

Pirms nedēļas notika lielā trimdas konference Latvija ārpus Latvijas. Tas bija spēka avots, kad saņēmu arī daudzus paldies par to darbu, ko daru. Tad es atkal pārliecinājos, ka ir jādara, jāpēta, jārunā, jāstāsta, lai neaizmirstu.

– Jums filologos bija tāds ņipru meiteņu kurss. Vai iznāk satikties un atcerēties studiju laikus?

– Nezinu, kā to skaidrot, bet tolaik šis kurss tika pamanīts un arī vēlāk par to runāts. Nevarētu teikt, ka tā organizēti tiekamies, bet katra satikšanās ir jauka. Un vienlīdz ņipri bija gan puiši, gan meitenes. Maima Grīnberga, Nora Ikstena, Jānis Elsbergs, Ieva Dubiņa (Āva), Ilze Graudiņa (Akmene), Eduards Liniņš, Jānis Andersons, Juris Grigorjevs un citi. Ne visi bijām vienkursnieki piecu gadu garumā. Tomēr jāteic, ka mēs tagad esam visur.

– Tu arī ienāci Literatūras, folkloras un mākslas institūtā uzreiz pēc augstskolas. Atceros, man pirmajā laikā tas bija diezgan liels kultūršoks – sēdēt vienā kabinetā ar tik pazīstamiem zinātniekiem, kuru darbi bija jālasa universitātē: Hiršs, Vāvere, Kursīte, Hausmanis, te varētu skaitīt vēl ilgi. Vai tev arī bija līdzīgi?

– Mani uz institūtu atveda profesors Broņislavs Tabūns, bija ievērojis savās lekcijās. Sāku strādāt kā laborante (pilnībā iepazinu pētnieciskā darba ikdienu) un šobrīd esmu vadošā pētniece. Visa iespēju amplitūda. Protams, ka sastapties ar spilgtām personībām bija ļoti noderīgi un svētīgi. Vēl šodien priecājos satikt Dzidru Vārdauni, Ināru Smilktiņu, Veru Vāveri, Ilonu Salceviču. Ilgāku laiku biju palīgs akadēmiķim Viktoram Hausmanim, faktiski tā es nonācu arī pie trimdas literatūras. Esmu par to, ka kopā strādā dažādu paaudžu un pieredžu pētnieki. Pētniecībā ir jāprot strādāt gan vienatnē, gan arī kopā – veidojot kolektīvus monogrāfiskus pētījumus.

– Kā institūtam klājas jaunajās telpās Nacionālajā bibliotēkā?

– Pirmais te ieradās Dainu skapis. Paši esam tikai neilgu laiku šajās telpās. Kravājamies, iekārtojamies. Ceru, ka arī šeit paši spēsim darīt un uzturēt tādu labvēlīgu, koleģiālu gaisotni, kāda institūtā ir raksturīga.

– Savam pētījumam vāci līdzekļus pa dažādiem fondiem. Tolaik, kad strādājām kopā, institūtā valdīja liela nabadzība. Veci datori, smieklīgi zemas algas. Vai tagad nodrošinājums un algas ir uzlabojušās?

– Kad manuskripts pabeigts, tad sākas nākamā rūpe – kā izdot? Visi allaž cer uz Valsts Kultūrkapitāla fondu, bet labākajā gadījumā tā būs tikai neliela daļa. Mēģināju rast atbalstu arī ārpus Latvijas, monogrāfijas izdošanā atbalstu sniedza Latviešu fonds, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē Kultūras fonds un Haralda Biezā fonds.

Par datoriem – ir bijis visādi, šobrīd jaunajās telpās vispār esam vēl bez datoriem, jo iepirkuma process ir ieildzis. Tad nu nākas katram iztikt ar saviem resursiem. Tāpat kā gadiem jau uz bibliotēkām, arhīviem, muzejiem utt. mēs katrs ejam ar saviem privātajiem portatīvajiem datoriem, jo darbavietās bija vien dažāda vecuma un nolietotības pakāpes stacionārie datori.

Finanšu situācija šogad ir kritiska. Tāpat kā viss zinātnes budžets un tendences. Mūsu sfērā nekādu veiksmes stāstu nav. Krīzes gados zinātnes budžets tika pamatīgi samazināts, bet nekādu uzplaukumu pirms tam mēs nepieredzējām, un šogad ir krīžu krīze. Tikai par to īpaši netiek runāts. Starptautiskā ekspertīze kā galveno problēmu uzrādīja neadekvāto zinātnes finansējumu. Tagad tiek runāts par reformām zinātnē, par piešķirtiem miljoniem, bet jāļauj taču arī strādāt – naudas nav, lai vispār to pētniecisko darbu ikdienā veiktu. Un vēl – neaprakstāmā birokrātija, atskaites, auditi... kas arī atņem laiku darbam. Nezinu, vai vēl kāda nozare tiek tik ļoti kontrolēta, pārbaudīta... Esmu par kārtību un arī atbildību, bet tad – visos līmeņos.

– Vai tas, ka Roberta Ķīļa laikā institūts saņēma augstu ārzemju ekspertu novērtējumu, jūsu situāciju kaut kādā ziņā uzlaboja?

– Daudz laika ieguldījām, visas tās tabulas un ailes pildot. Izvērtēšana ieilga. Literatūras, folkloras un mākslas institūts no starptautiskiem ekspertiem saņēma augstu novērtējumu, vienīgais no humanitāras ievirzes pētniecības institūtiem ierindojās t. s. piecpadmitniekā. Un mēs ar to lepojamies, tas ir visu mūsu kopā paveiktais darbs. Tomēr nekādu papildu finansiālu uzlabojumu mēs neizjūtam. Esam tādā pašā situācijā kā kopumā zinātnieki visā valstī.

– Vai ir valstiska izpratne par literatūras pētniecības attīstību Latvijā?

– Valstiskas izpratnes nav, ir gan pieņemtas vadlīnijas, dokumenti, bet vai tas darbojas? Tikai frāzes un vēlējuma izteiksme. Par kādiem monogrāfiskiem pētījumiem var runāt, ja pie šobrīdējā zinātnes finansēšanas modeļa nav iespējams plānot savu darbu, domāt ilgtermiņā utt. Pētījums taču netop ātri – tā ir tāda pārprasta izpratne, ka humanitāro zinātņu pētnieki palasa tik grāmatas un viss kārtībā. Zinātnieki šajā valstī ir vienīgie, kuriem savs atalgojums jāizcīna projektu konkursos, programmās (piem., Latvijas Zinātnes padomes) utt. Parasti izvērtēšana un ekspertēšana ieilgst. Šis gads ir spilgts piemērs – aprīļa beigās noslēdzās iepriekšējo Valsts pētījumu programmu pagarinājums, izsludināja jaunus prioritāros pētnieciskos virzienus, tika sagatavoti pieteikumi... Ir oktobra vidus, un tikai tagad sāksies darbs pie jaunās Valsts pētījumu programmas Letonika. Turpat pusgadu daļa institūta (tā arī citos zinātniskajos institūtos) zinātnieku mēģina iztikt ar vienīgo valsts garantēto t.s. bāzes finansējumu, kas naudas izteiksmē ne tuvu nav pat valsts noteiktās minimālās algas apmērā. Bāzes finansējums ir tikai kāda ceturtā daļa no nepieciešamā, lai varētu stratēģiski domāt, plānot, t.sk. monogrāfiskus pētījumus, nevis vien kādu rakstu uzrakstīt.

Vēl viena bīstama tendence – savā starpā tiek pretstatīti eksakto un humanitāro zinātņu nozaru pētnieki. Manuprāt, visai mērķtiecīgi pat sanaidoti. Katrai zinātņu nozaru grupai ir sava nozīme, bet, ja parādās viedokļi, ka humanitārie pētījumi vispār neesot nekāda zinātne, tad jājautā, kurp mēs ejam? Šogad pirmo reizi rakstīju vēstuli uz LIZDU, uz Izglītības un zinātnes ministriju, mana vēstule esot pat nonākusi pie premjeres Laimdotas Straujumas, jo šķita absurdi, ka finansējuma neesamība, kavēšanās (katrs jauna gada sākums ir tāds) sāk kļūt par normu, ka trūkst atbildības par nozari kopumā, ka netiek novērtētas zinātnieku gadiem pilnveidotās zināšanas, kompetence.

– Kādi pētījumi institūtā top, un ko no tā varam vai varēsim lasīt jau tuvākajā laikā?

– Šoziem tiks atzīmēta Latviešu Folkloras krātuves deviņdesmitgade, un nāks plašs pētījums folkloristikas vēsturē starpkaru posmā, gaidāma Viktora Hausmaņa grāmata par Sanfrancisko Mazo teātri un tā režisoru Laimoni Siliņu, Gunas Zeltiņas Šekspīrs. Ar Baltijas akcentu, Ilzes ŠarkovskasLiepiņas sakārtojumā par jaunākiem procesiem latviešu mūzikā

20./21. gs. plānoti žurnāla Letonika numuri, top pētījumi latviešu literatūras vēsturē, Gundega Grīnuma Raiņa un Aspazijas gadu sagaidīs ar plašu pētījumu par abiem rakstniekiem, Māra Grudule raksta par senākā posma dzeju.

***

 Inguna Daukste Silasproģe

• Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, beigusi LU Filoloģijas fakultāti

• Specializējusies trimdas literatūras pētniecībā un salīdzinošajā literatūrzinātnē, bijusi daudzu nozīmīgu zinātnisko rakstu krājumu sastādītāja un līdzveidotāja

• Monogrāfijas: Tāla zeme, tuvi ļaudis. Latvieši Austrālijā: dzīve, literārais process, personības. (2014), Latviešu literārā dzīve un literatūra ASV un Kanādā (1950–1965). (2007), saņēmusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Viļa Plūdoņa balvu literatūrzinātnē par pētījumu Latviešu literārā dzīve un latviešu literatūra bēgļu gados Vācijā (1944–1950)

Komentāri [7]
#
Ingunai 23.oktobris 2014 22:02 atbildēt
Nevajag taču reaģēt uz katra lumpeņa skaudīgajiem paziņojumiem...
 
#
:) 22.oktobris 2014 12:41 atbildēt
no zeķu uztamborēšanas gan jau būtu lielāks labums. vai paskriešanas nodarbībām. :)
 
#
pētījumi 22.oktobris 2014 12:10 atbildēt
Var jau pētīt un rakstīt, bet "pa lielam" tās ir "pupu mizas". Kam būs vajadzīgi tie raksti? Gulēs plauktos, kā jau daudzi līdzīgi samistrojumi. Ja vīrs nebūtu ārsts ārzemēs, kas, neapšaubāmi, ir liels atbalsts, diez vai kundzei nebūtu jāķeras pie daudz praktiskākām lietām un darbiem.
 
#
Inguna » pētījumi 23.oktobris 2014 21:47 atbildēt
Vai esat jau iepazinies ar manu grāmatu? Tā pat vēl nav visos grāmatveikalos nopērkama (tālab vairāk izskatās pēc neesmu lasījis/redzējis, bet zinu). Un kāda ir Jūsu praktiskā nodarbošanās. Vai mazums tādi praktiķi (tikai vārdos, saprotams) manīti. Tad jau pērkāt praktiskās rokasgrāmatas, pavārgrāmatas u. tml. Jūsu zināšanai - mans pētījums par latviešiem bēgļu nometnēs ir izpirkts. Un ir būtiska atšķirība - uzrakstīt rakstu vai grāmatu. Un protams, Jūs kā praktiķis darba laikā brīvi varat veltīt laiku komentēšanai.
 
#
daunitis » Inguna 23.oktobris 2014 22:54 atbildēt
Nevajag atbildēt lumpenproletariātam. Sabiedrības padibenes vienmēr būs ar kaut ko neapmierinātas , piem., ar to, ka oponents strādā ar smadzenēm, nevis nes maisus... Salašņas paliek salašņas... Tādiem nacionālo ideju neiepotēsi...
 
#
nekā personīga » daunitis 25.oktobris 2014 10:59 atbildēt
Kādas nacionālās idejas potēts pats strādā un dzīvo ārpus Latvijas? Tev šķiet, ka, nesot maisus, cilvēks automātiski kļūst par salašņu? Nez, kā nosaukt, piemēram, ārstu, kas, ieguvis valsts apmaksātu izglītību, veicot savus tiešos pienākumus, par ko, starp citu, saņem algu, saviem ne pārāk situētiem tautiešiem liek saprast, ka laba pateicība veicinās labu rezultātu?
 
#
daunitis » nekā personīga 25.oktobris 2014 12:50 atbildēt
Vispār, nepazīstamam cilvēkam nelieto uzrunas formu ,,tu''. Ja tomēr esam pazīstami, ir arī draugiem.lv, kur var savas domas pateikt tieši, bez gļēvulīgas slēpšanās, pat ja tās domas ir tikai skaudīga lumpeņa paurī dzimušas.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers