Latvijas zinātnieki vairākkārt mēģinājuši pievērst valsts amatpersonu uzmanību situācijai, kādā atrodas zinātne. Taču politiķi, kā bijuši, tā arī palikuši kurli... Šajā sarunā par to, ko zinātnieki un akadēmisko aprindu ļaudis gribētu sagaidīt no jaunās Saeimas. Uzklausām Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti un Latvijas Universitātes rektoru Mārci Auziņu.
O. Spārītis: – Joprojām 2014. gada nogalē baudām krīzes sekas. Tā radīja drausmīgu kritumu gan ekonomiskajai stimulēšanai, kas ir tik ļoti nepieciešama zinātnes infrastruktūras attīstībai, gan cirta robus izglītoto iedzīvotāju rindās, liekot doties trimdā daudziem speciālistiem. Nemākulīgais krīzes menedžments cirta robus arī zinātniski pētniecisko institūtu personālsastāvā. Tas bija paradokss, kad Eiropas valstis centās iziet no krīzes, palielinot finansējumu izglītībai un zinātnei, lai izaudzētu muskuļus jaunam attīstības lēcienam, arī Latvijai tikai ārējais finansējums – Eiropas struktūrfondu līdzekļi ļāva audzināt jaunos doktorantus. Taču, no otras puses, ja Latvijā grimst ekonomika, neattīstā zinātne saistībā ar ražošanu, tad jaunajiem doktoriem (kuru skaits ik gadu palielinās aptuveni par 300) nav darbavietu. Viņiem nav perspektīvu un drošības, ko garantētu valdība.
– Nav normāli, ka ES fondu nauda mums ir galvenais finansējuma avots zinātnei. Parasti ir otrādi. Vispirms ir spēcīgs valsts finansējums un tikai tad šo struktūrfondu palīdzība.
O. S.: – Valdība diemžēl ieguva objektīvu argumentu, ka krīze bija tā, kas neļāva tai piepildīt kāpjošo līkni zinātnes un ražošanas attīstībā. Lielākā daļa Eiropas valstu zinātnes attīstībā iegulda vairāk par 3% no IKP. Mēs kuļamies ap 0,6%–0,7%. Pat tās līknes, ko 2020. gadam zīmē Finanšu un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), satur melīgus ciparus, kuros saskaņā ar Nacionālo attīstības plānu ir uzzīmēta tāda aina, kādu Latvija grib parādīt Eiropai, lai saņemtu struktūrfondu finansējumu. No patiesību falsificējošās diagrammas izriet, ka 50% zinātnes finansējuma veidos privāto struktūru un uzņēmēju ieguldījums. Diemžēl Latvijā privātais kapitāls neattīstās tik strauji. Mums pārsvarā pastāv ekstensīva ražošana, kura nav balstīta inovatīvā zinātnē un modernās tehnoloģijās. Zinātnieku darbs nav vajadzīgs, lai zāģētu dēļus, audzētu labību vai štancētu biezpiena sieriņus.
M. Auziņš: – Ja runājam par finansējumu kopumā un jautājam: vai tas ir pietiekams, no universitātes viedokļa raugoties, galvenā problēma nav naudas daudzums. Apmēram 2011. gadā LU budžets jau bija sasniedzis pirmskrīzes līmeni un ir pat pārsniedzis to. Vai tāpēc mēs spējam aktīvi attīstīties? Kāpēc Latvija pēc inovāciju un uzņēmējdarbības indeksiem joprojām ir vienā no pēdējām vietām Eiropā? Tādēļ, ka šī nauda nāk ar milzīgu birokrātisku slodzi. Tās izmantošana ir saistīta ar procesu regulēšanu, nevis rezultāta iegūšanu. Man kā rektoram ļoti reti nācies diskutēt ar dažādām kontrolējošām institūcijām par to, vai sasniegtais rezultāts ir pietiekoši kvalitatīvs. Lielākoties iznāk taisnoties par ko citu. Piemēram, vai profesors nav strādājis 42 stundas nedēļā, ja drīkst tikai 40 stundu. Tad vēl kāds tradicionāls jautājums: vai jūsu zinātnieki ir pareizi iepirkti?
– Konkursa kārtībā?
M. A.: – Mēs nepārtraukti iepērkam zinātniekus pēc Valsts iepirkumu likuma.
– Drīkst ņemt tikai tos, kuri lētāk atdodas…
M. A.: – Tajā skaitā. Viens no izšķirošajiem kritērijiem vienmēr ir cena. Es tad parasti jautāju: ja jums vajag labu dziesmu, ko jūs izvēlēsieties – Paulu vai to, kurš saka, ka var drusku lētāk nekā Pauls? Lūk, kur galvenā problēma, nevis naudas apjoms.
O. S.: – Vai tiešām ir taisnība ciniķim Andrim Šķēlem, kurš sacīja, ka Latvijā naudas administrēšanā aiziet 42 vai pat vairāk procenti no Eiropas piešķirtās naudas? Tātad to tērē starpposmos – aģentūrās, kompetences centros, projektu rakstīšanas kantoros un projektu izpildes kontroles birojos, bet tie neviens nerada vērtību. Tikai tērē nepelnītu naudu. Turklāt nenodrošina zinātnisko izgudrojumu ieviešanu ražošanā, jo slikti veido sazobi ar uzņēmējiem un nespēj uzņēmēju vārdā pasūtīt zinātniskajiem institūtiem peļņu nesošu izgudrojumu kā preci. Savukārt starpnieki bez izglītības un kvalifikācijas nespēj izgudrojumu piedāvāt pārdošanai, jo neizprot tajā potencēto komercvērtību.
Lai šo absurdo situāciju mainītu, pie premjera biroja ir radīta Pētniecības un inovāciju stratēģijas padome.* Tās uzdevums ir uzrādīt trūkumus zinātnes un ekonomikas sazobē un rosināt valsts izpildvaras pārstāvjus attīstīt zinātniski tehnoloģiskās pārneses laboratorijas inovatīvu izgudrojumu paraugu izgatavošanai. Zinātnes administrēšanas trūkumi valsts struktūrās, kuras ir atbildīgas tieši par efektīvu zinātnes un ražošanas attīstību, atklājas ik brīdi, un tāpēc zinātnieki uzdod šo jautājumu skaļi: kāpēc valsts ekonomiku attīstošie ierēdņi nesaredz zinātnes potenciālu? Kāpēc nevēlas iedalīt kaut nelielu līdzekļu daudzumu pat ne no valsts budžeta, bet no struktūrfondu naudas, lai Latvijas ražojumi būtu konkurētspējīgi? Latvijā šodien ir apmēram 3800 zinātnieku. Viņu kapacitāte un radošums ir lieli salīdzinājumā ar tiem apstākļiem, kādus zinātniski pētnieciskajam darbam nodrošina valsts. Piemēram, Somija uz vienu zinātnieku gadā iegulda pētniecībā apmēram 20 reižu vairāk pamatlīdzekļu nekā Latvija, bet pat ar šo niecīgo atbalstu Latvijas zinātnieki spēj dot aptuveni 50% no Somijas zinātnieka gada produkcijas. Tātad ar 20 reižu mazāku finansējumu mūsējie strādā efektīvāk.
– Iepriekšējie gadi bijuši ļoti sarežģīti akadēmiskajām aprindām. It īpaši augstākās izglītības jomā: noritējušas dažādas diskusijas par Latvijas augstākās izglītības nākotni, notikuši skandāli, un no amatiem lidojuši ministri. Auziņa kungs, kāda patlaban ir situācija? Cik nopietni cietusi augstākās izglītības joma?
M. A.: – Augstākajā izglītībā ir virkne robu. Pirmkārt, jāsāk ar to, ka šobrīd likums, kas veido augstāko izglītību, ir pieņemts 1995. gadā. Šajā laikā tas vairākkārt grozīts, salāpīts kā zirgu deķis. Ir vesela rindu pretrunu, kas neatbilst šodienas realitātei. 9. un 10. Saeima mēģināja pieņemt jaunu likumu, taču neveiksmīgi. 11. Saeima pat nav mēģinājusi sākt to darīt. Manuprāt, būtu jāveido pavisam jauns – Augstākās izglītības un zinātniskās darbības likums. Augstskolu, sevišķi universitāšu gadījumā pētniecība un studijas nav atdalāmas. Tā ir vienota sistēma. Mēs no tā sagaidītu virkni lietu. Pirmkārt, daudz dinamiskāku augstskolu pārvaldību. Tas nozīmētu, ka pārvaldībā daudz vairāk tiktu iesaistīti ārējie, sociālie partneri – cilvēki no industrijas un biznesa, lai šī sazobe starp sabiedrību un augstskolu būtu precīzāka. Jāatdala akadēmisko jautājumu risināšana no saimnieciskajiem un strukturālajiem. Otrkārt, liela problēma ir valodu lietojums augstākajā izglītībā.
– Jums ir problēmas, pieaicinot ārzemju profesorus?
M. A.: – Mēs nevaram ievēlēt viņus. Gribētu, lai viņi būtu integrāla augstskolas sastāvdaļa, lai būtu ievēlēti amatā un justos atbildīgi par to, kā augstskola attīstās, nevis ciemiņi, kuri atbraukuši uz īsu laiku. Kad es stāstu par šo situāciju saviem kolēģiem pasaulē, viņi vienkārši negrib tam ticēt. Proti, ka likums pieprasa, lai cilvēks nokārtotu valodas pārbaudi augstākajā līmenī, pirms viņš piesakās konkursā uz amatu. Mums ir reāli kandidāti, kas gribētu braukt uz Latviju un būt pilntiesīgi profesori. Skaidrs, ka tanī brīdī, kad pasakām, ka vispirms būs jāiemācās latviešu valoda augstākajā līmenī, jānokārto pārbaudījumi un tad jūs varēsiet pretendēt (bez garantijām), ka ievēlēs, mēs saprotam: tā ir absolūti absurda situācija. Likumā mēs gribētu sagaidīt arī daudz precīzāku, uz rezultātiem balstītu augstākās izglītības finansēšanas modeli, kas ietvertu nopietnu kvalitātes kontroles sistēmu ar ārējo ekspertu piesaistīšanu.
– Spārīša kungs, vai, būdams Zinātņu akadēmijas prezidents, jūs joprojām jūtaties kā tāds kāzu ģenerālis, kurš nespēj reāli ietekmēt situāciju? Jūs kāds sadzird?
O. S.: – Latvijas politiskā un ierēdnieciskā elite, kura domā, ka vada valsti tāpēc, ka pārdala naudu, nav kļuvusi atvērtāka, bet gan, dzirdot zinātnieku loģiskos argumentus, tā saslēdzas savu komforta stāvokli sargājošos grupējumos. Daudzreiz zinātnieku paustie rosinājumi tiek kavēti, jo tie liek ierēdnim strādāt un meklēt risinājumu – kā vadīt situāciju pēc lielākā valstiskā izdevīguma principa, jo tieši šāds rezultāts būtu izdevīgs gan zinātniekiem, gan uzņēmējiem. Mazkvalificētam ierēdnim nav ērti uzklausīt zinātnieku viedokļus, kuri ir skaitļos balstīti, loģiski un pamatoti. Tieši tāpēc ierēdniecības daļa cenšas diskreditēt zinātnieku lomu sabiedrības acīs un pati mēģina vadīt procesus, kurus nepārzina. Tā šobrīd ir kā pozīciju cīņa par to, kurš uzvarēs: vai tas, kuram vairāk prāta, vai tas, kurš pārdala valsts naudu.
M. A.: – Brīžiem ir šokējoši, cik maz, valdība un Saeima ir gatava ieklausīties augstākās izglītības un zinātnes pārstāvju viedoklī. Saprotot, ka tuvojas vēlēšanas, Latvijas universitāšu asociācija, kurā apvienojušās visas sešas universitātes, uz Saeimu pretendējošajām partijām uzrakstīja vēstuli. Tajā izklāstījām, kā mums, šķiet, vajadzētu risināt problēmas. Līdzīgas vēstules uzrakstīja arī LU. Esam saņēmuši atbildes tikai no dažām partijām. Visizvērstākā un konstruktīvākā atbilde bija no Nacionālās apvienības. Taču gaidījām, ka visas partijas būs gatavas diskutēt un formulēt savu viedokli. Acīmredzot zinātnieki un studenti nav tā vēlētāju daļa, uz kuru šie politiskie spēki orientējas.
– Kā jūs izskaidrojat, ka nekad neatliek nauda zinātnei un izglītībai? It kā taču netiek savēlēti ciema muļķīši. Visi lieliski saprot, ka Latvijas lielā pievienotā vērtība ir intelekts. Kāpēc politiķi to nestimulē? Nav vajadzīga domājoša, gudra tauta?
M. A.: – Šaubos, vai tik intelektuāli kāds uz to skatās... Domāju, ka iemesli ir daudz vienkāršāki. Redziet, augstākajā izglītībā ir noteikta laika konstante: bakalaurs – pēc trim gadiem, maģistrs – pēc pieciem. Politiķu domāšana labākajā gadījumā ir viens Saeimas periods. Ja šogad investēsim augstākajā izglītībā, labākajā gadījumā tā dos augļus pēc pieciem gadiem. Tas jau vairs nebūs šīs Saeimas un Ministru kabineta pilnvaru periods. Šādos termiņos politiķiem ir grūti domāt.
Gribu izskaidrot vēl vienu niansi. Latvijas Universitātei ir īpaša misija. Mums, piemēram, ir Teoloģijas fakultāte, kurā grūti nokomplektēt studentus. No biznesa viedokļa, vajadzētu slēgt fakultātes, kuras nerentējas. Protams, mēs nekad to nedarīsim. Mūsu misija ir uzturēt sabiedrības humanitāro komponentu. Humanitārās zinātnes nav tikai nacionālās pašapziņas un prestiža jautājums vien. Galu galā tas jau ir valsts drošības jautājums. Daudz diskutējam par to, ka Latvijas nomalēs jāuzstāda raidtorņi, lai pierobežā dzīvojošie dzirdētu Latvijas Radio. Tajā pašā laikā neviens nerunā par to, vai šie cilvēki grib klausīties šo Latvijas Radio un skatīties Latvijas Televīziju. Galvenā problēma varētu būt ne jau tāpēc, ka tur signāla nav, bet gan tādēļ, ka grib skatīties citas valsts televīziju un klausīties citas valsts radio. Ik pa brīdim man jautā: kādēļ jums ir vajadzīga Teoloģijas fakultāte? Lai tās baznīcas pašas tiek ar saviem jautājumiem galā. Ja nu kāda fakultāte ir pārslogota ar valsts institūciju pieprasījumiem, tad tā ir tieši teorētiskās Teoloģijas fakultāte. Ik pa brīdim tai lūdz kompetentu ekspertīzi par to vai citu reģistrēto sektu – kas tas par reliģisku virzienu, vai nav apdraudējuma Latvijas drošībai utt. Tāpēc speciālisti, kuri spēj orientēties šādos jautājumos, ir vairāk nekā nepieciešami. Šis komponents ir tikpat svarīgs kā nacionālās pašapziņas attīstīšana. Neviens fiziķis vai ķīmiķis nebūs tas, kurš pārliecinās sabiedrību, ka maksāt nodokļus ir patriotiski. Humanitāro zinātņu pārstāvji to var izdarīt.
O. S.: – Šis piemērs ļauj daudz plašāk paskatīties sociālo problēmu aspektā uz valsts pārvaldības kultūru, ar kuru visu laiku atrodamies mijiedarbībā. Sabiedrība gaida ētiskus biznesmeņus, ētiskus tiesnešus, politiķus, ar ētisku imperatīvu piepildītus cilvēkus valsts pārvaldes sistēmā un jebkurā darbības jomā. Sabiedrība ir nogurusi, ik brīdi pārliecinoties, ka politiskā tirgus attiecības tiek mērītas tikai ar partejiskā, nevis valstiskā izdevīguma mēru. Tas liecina par morālās vērtībās dezorientētu sabiedrību.
– Rezumēsim: kas jādara, lai nodrošinātu Latvijas zinātnes konkurētspēju pasaulē? Ko šajā ziņā varētu palīdzēt nākamās Saeimas politiķi? Pasakiet viņiem priekšā!
M. A.: – Ja gribam labas kvalitātes augstāko izglītību, tad vajadzētu sākt atbalstīt lielu, klasisku universitāšu nostiprināšanos. (Latvijas Universitāte tikko ir atkārtojusi savu panākumu un vienīgā no Latvijas augstskolām ir nonākusi visprestižāko pasaules universitāšu reitinga topa 5%.) Un jāveicina arī tehnoloģisko universitāšu attīstība. Pareizāk sakot, jābeidz kavēt šādu universitāšu veidošanos. Mēs jau gadu esam saņēmuši vēlmi no kādas koledžas pievienoties LU, taču IZM nevirza šo jautājumu uz Ministru kabinetu. Šādus piemērus varētu turpināt. Otrkārt, mums ir jāpanāk zinātnē balstīts finansējuma modelis augstākajā izglītībā, kas būs vērsts uz kvalitātes stimulēšanu. Zinātniskajā darbībā jāpāriet no birokrātiskas administrēšanas uz mērāmos rezultātos balstītu administrēšanu. Lai tas varētu notikt, steidzīgi jāpieņem jauns Augstākās izglītības un zinātnes darbības likums.
O. S.: – Es ļoti vēlētos Saeimā un valdībā vairāk profesionālu ekonomistu un tieslietu speciālistu, kuri redzētu Latvijas attīstības modeļus, pārzinātu mehānismus, kā darbojās ražošana; kā darbojas zinātniskā produkta piedāvājums un pārnesums uz ekonomiku; kā virzīt zinātnes pārnesi sazobē ar ekonomiku pēc lielākās lietderības un peļņas principa. Otra tēze: nevar tikai visu valsts attīstību reducēt uz materiālzinātni, tehnoloģijām, inženierzinātni un dabaszinātnēm. Ir taču arī sociālais un humanitārais komponents – tas, ko Mārcis Auziņš uzsvēra. Nekad sabiedrība nespēs attīstīt savu garīgās pretestības spēku un atražot sevi kā izglītots un augšup kāpjošs valstisks kopums, ja tai būs traumēts kāds no garīgās esamības, apziņas un kultūras komponentiem. Trešais komponents: tas ir ļoti svarīga mums kā mazai tautai, kura ir vēl atrodas ļoti tuvu savām saknēm; kurai nav liela intervāla starp patriarhālo, arhaisko dzīvi valstiskās apziņas veidošanās posmā un 21. gadsimta tehnoloģiskajai revolūcijai pakārtoto dzīvi. Šajā pārrāvumā, kas jau pasaulē ir kļuvis praktiski nepārvarams, pietrūkst zinātnē balstītas izglītības, sabiedriskās iemaņas un zinātnē balstītas dzīves pieredzes. Tādas pieredzes, kurā indivīds jebkurā dzīves situācijā spēj eksaktās, sociālās vai humanitārās zināšanas lietot kā sava komforta, tā arī savas kompetences un erudīcijas papildināšanai, kas vienlaikus ir arī stimuls konkurētspējīgas personības attīstībai. Zinātnē balstītai izglītībai ir arī humanitārā puse. Minēšu piemēru. Pirms dievkalpojuma Drēzdenes sieviešu baznīcā (Frauenkirche) runājos ar pensionētu Bundesvēra ģenerāli, raķešu speciālistu, un apmainījāmies domām par izglītības mērķiem, jēgu un saturu. No savas bagātās pieredzes rūdītais militārists teica, ka pat viņam augstākajos Bundesvēra kursos mācīja mūziku, poēziju, protokolu, ētiku un garīgās zināšanas, lai rosinātu domāt, ka no punkta A uz punktu B ne vienmēr taisnākais ceļš ir taisne. Arī kombinatorikā, sistēmzinātnēs ir vajadzīga prāta elastība un radošums, lai indivīds spētu sevi pierādīt ar novatoriskām metodēm – pat tur, kur šķiet, ka ir tikai viena patiesība. Mūsdienās tā ir pat obligāta prasība, lai ceļš uz patiesību būtu kreatīvs.
* Latvijas Pētniecības un inovāciju stratēģiskā padome ir koleģiāla un koordinējoša institūcija, kas izveidota ar mērķi nodrošināt saskaņotu starpinstitūciju sadarbību un īstenot sekmīgu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un inovācijas politiku, kā arī viedās specializācijas stratēģijas ieviešanu un uzraudzību.
***
Mārča Auziņa atziņas
Kāpēc Latvija pēc inovāciju un uzņēmējdarbības indeksiem joprojām ir vienā no pēdējām vietām Eiropā? Tādēļ, ka šī nauda nāk ar milzīgu birokrātisku slodzi.
Brīžiem ir šokējoši, cik maz valdība un Saeima ir gatava ieklausīties augstākās izglītības un zinātnes pārstāvju viedoklī.
Neviens fiziķis vai ķīmiķis nebūs tas, kurš pārliecinās sabiedrību, ka maksāt nodokļus ir patriotiski. Humanitāro zinātņu pārstāvji to var izdarīt.
***
Ojāra Spārīša atziņas
Politiskā un ierēdnieciskā elite, kura domā, ka vada valsti tāpēc, ka pārdala naudu, nav kļuvusi atvērtāka, bet gan, dzirdot zinātnieku loģiskos argumentus, saslēdzas savu komforta stāvokli sargājošos grupējumos.
Mazkvalificētam ierēdnim nav ērti uzklausīt zinātnieku viedokļus, kuri ir skaitļos balstīti, loģiski un pamatoti.
Tā šobrīd ir kā pozīciju cīņa par to, kurš uzvarēs: vai tas, kuram vairāk prāta, vai tas, kurš pārdala valsts naudu.
