Saruna ar LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes psiholoģijas nodaļas vadītāju profesoru Ivaru Austeru par psiholoģisko faktoru ietekmi uz politisko izvēli vēlēšanās, latviešu psiholoģiskajām īpatnībām un to, kādi ir izvēles psiholoģiskie mehānismi.
– Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Cik nozīmīga ir cilvēku psiholoģisko īpašību ietekme uz viņu politisko izvēli?
– Šī ietekme ir mazāka, nekā ir ierasts domāt. Skaidrs, ka no personību teorijas viedokļa cilvēki ir dažādi, ar dažādu gatavību jaunām nebijušām sajūtām, jaunai pieredzei un tas var ietekmēt viņu izvēli. Ikdienā mums šķiet, ka neatkarīgi no tā, vai cilvēks pieņem gudrus lēmumus vai muļķīgus, vai pat galīgi stulbus, viņš šos lēmumus pieņem pats un ir pats savas laimes kalējs. Modernā sociālā psiholoģija uz to raugās drusku citādi. Ja mēs domājam šādā veidā, tad esam pamata atribūcijas kļūdas varā. Kas tā tāda ir? Lai varētu prognozēt cilvēka uzvedību ilgtermiņā, ir jāsaprot, kāpēc viņš iepriekš kaut ko ir darījis. Vai tas ir bijis kaut kādu iekšēju faktoru izraisīts vai situācijas noteikts? Lai pirmo reizi cilvēks par kaut ko nobalsotu, daudz lielāka nozīme ir ārējiem faktoriem. Ārējie faktori arī ir kompleksi – tur ir politiskās simpātijas un ideoloģija, kura ir iemācīta ģimenē, kuru ir draugi iemācījuši, par kuriem esi dzirdējis viesībās utt.. Plus klāt nāk reklāmas, sociālo aptauju dati, jo neviens negrib būt tas naivais muļķītis, kurš balso par neefektīvu politisko spēku, kuram pavisam niecīgas izredzes iekļūt Saeimā. Tas no vienas puses. No otras puses, relatīva stabilitāte ir tajā, ko esi nolēmis darīt. Man patīk teiciens, ko gan neesmu pats izdomājis, ka pārliecība ir kā īpašums. Tas nozīmē – mainīt politisko pārliecību, ja tā ir daudzmaz pārdomāta, ir diezgan grūti, jo normāls cilvēks tajā ir kaut ko investējis. Viņš par to ir domājis, un, ja viņam tagad šī pārliecība ir jāmaina, tad tas ir apmēram tas pats, ka atteikties no īpašuma, kurš nopirkts par vēl nenomaksātu kredītu. Tu zaudē šo iepriekšējo pārliecību, un tev jāsāk viss no jauna. Domāju, ka personības aspektam nebūs tik lielas nozīmes, un es lielāku uzsvaru lieku uz to, kas cilvēkiem ir apkārt.
– Vai tas nozīmē, ka reklāmai, plašsaziņas līdzekļu ietekmei ir lielāka nozīme, nekā mēs to gribētu atzīt?
– Tai ir ārkārtīga nozīme. Ja kādam normālam cilvēkam pajautātu, vai jūs iespaido reklāma, tad viņš izvairīgi atbildētu – nu nezinu, īpaši jau nē, drusku varbūt, tas ir viens no ietekmes elementiem, bet ne jau svarīgākais. Kaut kā līdzīgi. Patiesībā, ietekmē krietni, krietni pamatīgāk.
– Bez tīrās politiskās reklāmas vēl ir autoritāšu spiediens, kad sabiedrībā redzami cilvēki pasaka priekšā, kā pareizi jādomā un par ko vajadzētu balsot.
– Neapšaubāmi. Psiholoģijā runā par diviem veidiem, kā pārliecināt cilvēkus, – perifēro un centrālo. Centrālais ir, kad tu daudz un intensīvi domā, analizē visus pieejamos faktus, esi kritisks pret pretrunām, pret klaji paustu slavināšanu un tev vienlīdz vērtīgs informācijas elements ir tāds, ko esi uzzinājis no 10. klases skolēna, un tāds, ko esi dzirdējis no Māras Zālītes. Reālajā dzīvē cilvēki izmanto tā saukto perifēro informācijas apstrādes ceļu ierobežotu resursu apstākļos. Ar to domāju gan laiku, gan nogurumu, gan to, kā mēs fizioloģiskā nozīmē psiholoģiski funkcionējam. Mēs reti varam to atļauties. Kritiska domāšana ir diezgan reti sastopama parādība. Tāpēc vieglāk ir balstīties uz autoritātēm. Ja man patīk Māra Zālīte kā dzejniece un uzskatu viņu par gudru esam, tad ticu viņai arī jautājumos, kas pēc būtības ir ārpus viņas kompetences.
– Cik lielā mērā tā sauktā latviešu mentalitāte (cik nu korekti no psiholoģijas zinātnes viedokļa lietot šādu terminu) ietekmē Latvijas politisko ainavu?
– Es nezinu, kas ir latviešu mentalitāte, bet varu mēģināt minēt un salīdzinoši skatīties, kas mūs atšķir no citām tautām. Viens punkts, kur mēs atšķiramies, ir īstermiņa domāšana. Mēs neplānojam pietiekami ilgu laiku uz priekšu. Jāatzīmē, ka jārunā nevis par latviešu, bet Latvijas mentalitāti, jo, kā liecina pētījumi, ir ļoti nenozīmīgas vērtību atšķirības starp Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem pēc to ikdienā lietotās valodas. Ja ņem vērtību sarakstu un veic aptaujas dažādās valodu vidēs, tad vērtību hierarhijas korelē ļoti cieši. Kad runā, ka mums ir kaut kādas atšķirīgas vērtības, tad jāsaka, ka neesmu redzējis nevienu pētījumu, kuros šīs atšķirības izpaustos. Šīs vērtības korelē robežās 0,8–0,9, kas ir ļoti cieša korelācija. Tas nozīmē, ka šīs variācijas ir ļoti niecīgas. Tātad galvenā mūsu iezīme ir īstermiņa domāšana.
– Iespējams, tas saistīts ar mūsu vēsturi?
– Jā, tas varētu būt saistīts ar mūsu neseno vēsturisko pieredzi – domā, ko gribi, bet straujas politiskās izmaiņas var visu sagriezt kājām gaisā. Šī relatīvā stabilitāte pārdesmit gadus nevar tik ātri visu mainīt. Vērtības mainās ļoti lēni. Bieži vien tas ir vairāku paaudžu jautājums. Šī īstermiņa domāšana producē nesavienojamas vēlmes – lielāku algu, lētākus pakalpojumus, mazākus nodokļus utt. To jau var vienai paaudzei uztaisīt, bet kurš par to maksās? Skaidrs, ka to jau grib visā pasaulē un ne jau mēs te esam kādi unikāli, bet, ja parunā ar kādu ierindas zviedru, tad atšķirības ir jūtamas. Tur domā drusku citādāk. Tur domā arī par procesu, par mehānismu.
– Varbūt tas saistīts ar to, par ko jau runājām – ar pirmreizības efektu? Demokrātiskā procedūra mums ir jauna, un cilvēki ir politiski nepieredzējuši. Viņi vāji saista savu politisko izvēli ar šīs izvēles sekām.
– Dažādās valstīs ir dažādos līmeņos attīstīta politisko diskusiju kultūra. Ja mēs ņemam ziemeļu valstis, un Zviedrija te ir pirmajā vietā, tad viņiem vērtību sistēmā ir vajadzība pēc dziļas diskusijas. Tas nozīmē, ja trīs četri cilvēki apsēžas pie sarunu galda, tad viņi var diskutēt stundām un mērķis ir panākt, ja ne konsensuālu vienošanos, tad vismaz kompromisu. Pie mums vairāk ir pieņemts diskutēt no spēka pozīcijām. Kurš kuru nospiedīs? Notiek tas, ko zinātnē sauc par nulles summas spēli. Mans ieguvums ir tavs zaudējums. Netiek meklēti kopsaucēji, problēmas būtība un mēģinājumi panākt kompromisus, bet gan notiek cīniņš.
– Cenšas otru izsmērēt pa sienu.
– Tas ir vislabākais variants. Tas ir visskaistāk. Resursi pārnāk man, un zaudētājs vispār ir ārā no spēles.
– Šāds uzstādījums jau tiek akceptēs arī sabiedriskajā televīzijā priekšvēlēšanu debatēs. Uz iepriekšējām vēlēšanām LTV žurnālisti Nagla un Rēders par katru cenu centās kandidātus «izsmērēt».
– Domāju, ka tā ir lomu lieta. Tās nav diskusijas. Žurnālistikā tāds žanrs kā hard talk ir izplatīts un to dara arī BBC.
– Pēdējā pusgada laikā ir saasinājies starptautiskais stāvoklis, un tas notiek tepat mums kaimiņos. Parādījušās agrāk nebijušas bailes no kara. Pavisam adekvāti cilvēki domā, kur varētu bēgt, ja kaut kas notiktu. Kā šāda baiļu atmosfēra ietekmē politisko izvēli un – vēl vairāk – mūsu ikdienas dzīvi?
– Abstrakti diskutēt par politiskām idejām, kuras tāpat nav līdz galam noformulētas (paskatieties uz jauno partiju nosaukumiem), ir grūti. Partijas ir ideoloģiski ļoti izplūdušas, lai gan viena otra cenšas pozicionēties. Piemēram, Saskaņa sevi par sociāldemokrātiem sauc, un tas vismaz ir kaut kas. Cits jautājums, cik viņi patiesībā ir sociāldemokrātiski, bet neviens nemēģina nosaukt sevi tādā klasiskā politiskā spektra terminoloģijā. Vēsturisku iemeslu dēļ Latvijā šajā jautājumā ir pilnīgs sajukums. Konservatori, liberāļi, labējie, kreisie ir sajukuši tādā putrā, ka šīs politiskās dimensijas nestrādā. Kolēģim Ģirtam Dimdiņam par šo jautājumu ir pētījumi, kas liecina, ka klasiskās politiskās skalas pie mums nestrādā. Cilvēki var būt ļoti konservatīvi vienā jautājumā un ļoti kreisi citā. Nenotiek domāšana kaut kādās kompleksās politiskās kategorijās.
– Tāpēc sākumā vaicāju, vai politisko izvēli drīzāk nenosaka katra cilvēka attieksme pret varu, autoritātēm, sabiedrības vairākuma pozīciju. Manuprāt, Latvijā vienmēr ir bijusi viena «pareizā», dominējošā partija, kurai tikai mainījušies nosaukumi (LKP, LTF, Latvijas ceļš, Tautas partija, Vienotība), dažas satelītu partijas un opozīcijas partija (tagad Saskaņas centrs). Vairums cilvēku vienmēr balso par stiprāko.
– To var visu savilkt kopā arī ar to, kas ik pa brīdim pavīd – visas tās demokrātijas spēlītes nekam neder, vajag vienu kārtīgu, spēcīgu saimnieku – stipru personību. Citiem vārdiem, tādas autoritāras ilgas daudziem pastāv. Demokrātija no psiholoģijas viedokļa prasa spēju tolerēt nenoteiktību. Tev ir tiesības, ir likuma vara, bet neviens daudz neko nesaka priekšā, kā to izmantot. Ar nevalstiskām organizācijām arī nav spīdoši Latvijā. Ir zemes, kur ir daudz sliktāk, un tā ir tā demokratizācijas pakāpe. Kad tu izdomā, esi ieinteresēts pats kaut ko darīt. Tā ir viena no iespējām tikt galā ar šo nenoteiktību. Citādi vienu reizi četros gados aizej nobalsot, un viss. Cik daudz cilvēku iet uz tikšanos ar politiķiem, aktīvi piedalās sabiedriskajos procesos? Ir, protams, atsevišķi gadījumi, bet tas nav izplatīts. Demokrātija nav diez cik ērta. Ērtāk ir, kad pasaka priekšā, ko darīt. Ja saka priekšā, tad nevajag to, ko sākumā minēju – šo kritisko domāšanu. Pietiek ar perifēro, virspusējo domāšanas ceļu.
– Jūs pieminējāt nevalstiskās organizācijas, bet cilvēki ir ļoti neaktīvi arī uz kaut kādām akcijām, piemēram, demonstrācijām. Grūti iedomāties, ka varētu šodien par kaut kādu jautājumu noorganizēt pietiekami lielu demonstrāciju, lai politiķi to sajustu kā sabiedrības prasību.
– Domāju, ka attīstītā, stabilā demokrātijā milzīgas demonstrācijas nemaz nav iespējamas. Tur ir iespējamas daudzas neliela mēroga demonstrācijas, jo visiem cilvēkiem nav vienādi jādomā. Sabiedrības daudzveidība ir liels resurss arī ekonomiskā nozīmē. Noslēgtas sistēmas, kurās visi domā vienādi, nav efektīvas. Attīstīta demokrātija korelē ar sociālekonomisko stāvokli.
– Vai ir būtiskas psiholoģiskas atšķirības starp cilvēkiem, kuri ilgstoši dzīvojuši demokrātiskā vidē, un tiem, kuru personības veidojušās ne tik demokrātiskā vidē?
– Ir viena būtiska atšķirība. Kā rāda salīdzinoši vērtību pētījumi ar citām valstīm, tad autoritārākās sabiedrībās varas (statusa) vērtība ir nozīmīgāka un mazāk nozīmīgas ir vērtības, kuras vērstas uz izmaiņām, līdztiesību un esošā stāvokļa lēnu izmainīšanu. Turpretī demokrātiskākās sabiedrībās otrādi – vara ir mazāk nozīmīga, bet nozīmīgs viss, kas vērsts uz relatīvu vienlīdzību, iespējām izteikties. Tas, protams, lēnām grauj kaut kādu status quo, un pastāv risks, ka esošā situācija lēnām izmainīsies. Vienā galā ir konservatīvās vērtības, otrā atvērta sistēma. Autoritatīvākās zemēs ir izteiktāks kolektīvisms, savukārt demokrātiskās – individuālisms.
– Paskatoties mūsu kaimiņzemes televīziju, redzam, ka to pārņēmis milzīgs agresivitātes, pat naida vilnis. Daži komentētāji runā, ka izlaists no pudeles naida džins. Vai viegli vai grūti šo agresijas džinu iedzīt atpakaļ pudelē?
– Tas grūti izdarāms vairāku iemeslu dēļ. Krievijā ir izteikta problēma ar tā saukto neskaidrības tolerēšanu. Ir skaudra vajadzība, lai tev saka priekšā pareizās atbildes. Tas neiet kopā ar demokrātijas būtību.
– Tad jau Putinam ir samērā viegli mainīt sabiedrisko domu. Atliek tikai mainīt televīzijas tonalitāti, un cilvēki atkal kļūs mierīgi un agresija pazudīs. Vai tiešām viņus var tik viegli nomierināt?
– Grupas identitātes jautājumi, kas pacelti starpvalstu līmenī, ir ļoti efektīvi no cilvēku uzkurināšanas aspekta, jo katram ir šī etniskā vai nacionālā identitāte. Ja dažādu iemeslu dēļ nav citas iespējas, kā tikt pie pozitīva paštēla, tad, uzkurinot šo vienu, var viegli tikt pie pozitīva priekšstata par sevi. Tas ir ļoti rupjš paņēmiens. Rupjš tāpēc, ka tas ir kā ar cirvi iztēsts, bet vienmēr strādā. Ir veikti pētījumi, kad cilvēkus pēc nejaušības principa sadala divās grupās un viņi, lai gan cits citu nepazīst, savas grupas cilvēkus raksturo labāk nekā citas grupas pārstāvjus. Šis princips vēsturē vienmēr ticis izmantots nacionālistisko kaislību uzkurināšanai.
– Cilvēki apdraudētā situācijā rīkojas pēc nedaudz atšķirīga modeļa, salīdzinot ar situāciju, kad nekādu briesmu nav. Vai situācija, kad Latvijā ir paaugstinājies apdraudējuma līmenis, dod priekšrocības tiem, kas piedāvā saglabāt status quo, vai tiem, kas piedāvā ko citu?
– Iespējami ir abi ceļi, un man grūti pateikt, kuram variantam cilvēki dotu priekšroku. Varu tikai pastāstīt par psiholoģijas pamatprincipiem. Kāpēc cilvēki labāk balso par tiem, kas piedāvā saglabāt status quo? Viens no iemesliem ir tas, ko jau teicu – ieguldījuma efekts, kad, mainot viedokli, pazaudēju iepriekšējos ieguldījumus, bet otrs ir – kā iekadrējam nākotnes izredzes? Mēs esam daudz jūtīgāki pret zaudējumiem. Parasti to politiskās reklāmās izmanto. Šoreiz, nez kāpēc mazāk. Ja cilvēkam draud ar iespējamiem zaudējumiem, tad viņš ir gatavs vairāk kaut ko mainīt nekā tad, ja afišē ieguvumus. Ja ieguvumi no izmaiņām nebūs divreiz lielāki pretstatā iespējamiem zaudējumiem, tad šīs izmaiņas nav vajadzīgas. Lai es kaut ko darītu citādi, man ieguvumiem ir subjektīvi jāšķiet divreiz nozīmīgākiem nekā iespējamiem zaudējumiem. Piemēram, vēlētājs var padomāt – var jau būt, ka ar to Sudrabu kaut kas nav labi, bet iespējamais ieguvums, ja viņa tiek ievēlēta, varētu būt vismaz divas reizes nozīmīgāks nekā tie riski. Tāds ir mehānisms. Brutāla reklāma, pievēršot uzmanību kaut kādiem zaudējumiem un vienlaikus parādot, kā no tiem tikt vaļā, ir ļoti efektīva.
– Kā vērtējat likumu, kurš aizliedz reklamēties mēnesi pirms vēlēšanām televīzijā?
– Vērtēju pozitīvi šo reklāmas ierobežošanu. Vispār reklāmas būtu jāaizliedz pilnībā, jo tādā gadījumā Saeimas sastāvs būtu kvalitatīvāks. To rāda sociālo zinātņu pētījumi. Ja cilvēki nezina, kāda ir pareizā atbilde, un vēlēšanu gadījumā neviens nezina, kāda ir pareizā atbilde, tajā skaitā politikas eksperti, tad katram vēlētājam ir sava mazā ekspertīze, unikālā pieredze, kas ļauj katram pēc labākās sirdsapziņas izdarīt izvēli. Ir jābūt īstenotiem diviem punktiem – pēc iespējas dažādāka pieredze, ekspertīze un lēmumi ir neatkarīgi. Ja ir reklāma, tad otrais punkts izpaliek. Tie vairs nav neatkarīgi lēmumi, jo reklāma ir mērķtiecīgi ietekmējusi cilvēkus domāt noteiktā virzienā.
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/09/25/ivars-austers-musu-galvena-iezime-ir-istermina-domasana
