Par laika prognozēšanas anatomiju, karsto laiku, klimatiskajām izmaiņām un cilvēka vainu vai nevainīgumu tajās Neatkarīgās intervija ar Latvijā pazīstamāko meteorologu – Latvijas Radio (LR) un Latvijas Televīzijas (LTV) žurnālistu Tomu Brici.
– Cik daudz laikapstākļu prognozes veidošanā jums noder sava meteostacija?
Toms Bricis: – Tā labi noder ekstremālos apstākļos operatīvajām ziņām, kad, piemēram, Rīgai tuvojas vētra, pūš dienvidrietumu vējš un, kad tas iegriezīsies no ziemeļrietumiem, būs lielākā pastiprināšanās. Tikko stacijā redzu, ka tas sāk mainīties, varu ziņot radio un televīzijai, operatori jau var braukt ārā, var rakstīt ziņu, ka vētra jau klāt. Līdzīgi ir ar stiprām lietusgāzēm. Valsts meteodienesta publiski pieejamā informācija tiek atjaunota, lielākoties, reizi stundā, bet ekstremālās situācijās ziņu pasaulē ātrums, ko sniedz man pieejamā informācija no manas stacijas, ir priekšrocība. Varu labi redzēt vidējos rādītājus, pateikt, vai mēnesis Rīgā bijis lietaināks vai siltāks, nav jāburas cauri daudz informācijas avotiem. Bet mana meteostacija nav priekš ikdienas laika ziņām.
– Kad 19. maijā tika sasniegts maksimālās gaisa temperatūras rekords Latvijā, bildāt, ka, ja vasaras sākums ir ekstrēmi karsts, tad pārējā vasara lielākoties tāda tomēr nav, pēc maija beigām nesolījāt karstu vasaru. Jūnijā vēl vajadzēja krāsni iekurināt, bet tagad kārtējā galējība, pārsniegti dažādi temperatūras rekordi. Ko tādu gaidījāt?
– Ja kaut ko runāju par ilgtermiņa prognozēm, tad atsaucos uz kādu dienestu, Rietumu autoritatīviem speciālistiem, bet pats ilgtermiņa prognozes neveidoju, jo tās joprojām ir mazliet no zinātniskās fantastikas. Domāju, ka ilgtermiņa prognozēšana vēl attīstīsies, bet šobrīd tām nevajadzētu iziet publiskajā telpā, lai cilvēki neviltos. Tām nav lielas uzticamības.
– No kā atkarīga šo prognožu ticamība?
– Varam labi prognozēt laiku vienai, divām dienām, bet trim, četrām jau ir grūtāk, jo Latvijā trūkst pat datu par to, kāds šobrīd ir laiks. Latvijā ir 23 novērošanas stacijas, kur mēra gaisa temperatūru, mitrumu, ātrumu, bet mēs nezinām, kas notiek citviet – to aprēķina, zinot, kā darbojas atmosfēra, ieliekot zināmos datus ar aptuvenu pielīdzinājumu, kas ir tikai aprēķins, aptuveni dati. Lai precīzi prognozētu laiku, vajadzētu zināt, kāds ir atmosfēras stāvoklis molekulārā līmenī. To ietekmē pat, piemēram, manas rokas kustības, nemaz nerunājot par rūpniecību, pilsētām, kas atstāj milzu ietekmi. Pilsētās gaiss uzsilst vairāk, lietus nepaliek uz zemes, bet pa kanalizāciju tiek novadīts, tāpēc saule pilsētu atkal ātrāk uzkarsē, jo nenotiek iztvaikošana. Ļoti daudzas šādas lietas mēs nevaram nomērīt. Otra problēma ir datoru jaudu trūkums. Datu apstrāde prognozes izstrādāšanai divām nedēļām notiek vairākas stundas un notiktu vēl ilgāk, ja taisītu detalizētāku prognozi, ja būtu vairāk izejas datu. Šie ir milzīga apjoma aprēķini.
– Latvija laika prognozēšanā ir diezgan atpalikusi?
– Tā nevar teikt. Mūsdienās laika prognozēšana ir dārga, ļoti sarežģīta, un valstis kooperējas. ASV ir viena no retajām valstīm, kurai ir pašai sava sistēma, valsts tam tērē pamatīgas summas, un datus var izmantot par brīvu. Arī virkne Latvijā lietoto laika prognožu mājaslapu balstās uz šiem bezmaksas datiem.
Eiropā valstis ir apvienojušās divās organizācijās, kuras liek kopā prātus un naudu. Latvija noteikti nav starp līderiem, bet esam šajā kompānijā iekšā, meteodienests maksā diezgan brangu naudu, lai tiktu pie šiem prognožu datiem. Viss ir savienots kopējā tīklā, un nav pareizi nošķirt Latviju un citas Eiropas valstis laika prognožu precizitātē, informācija, ar ko strādā mūsu sinoptiķi, ir tā pati, ar ko strādā sinoptiķi citās Eiropas valstīs. Ir gan dažas problēmas meteodienestā, kas saistītas ar naudas un cilvēkresursu trūkumu. Bet no tā, ka mums ir maz laika mērīšanas vietu, cieš visa pasaule, ne tikai Latvija. Bet nav tā, ka ar šīm 23 stacijām katastrofāli nepietiek.
Es drīzāk teiktu, ka Latvijā galvenā problēma ir prognožu izskaidrošana sabiedrībai, to pasniegšanas stils. Mums nereti televīzijā laika prognoze ir izklaidējošā sadaļa, diktori nolasa tekstu, bet nevar to papildināt, nav plašs vizuālais materiāls, lai skatītāji varētu saprast. Paskatāmies, kādas kartes ir Rietumu televīzijās! Tur kartē ir nevis, kā mums, parādītas pilsētas ar temperatūru un mākoņiem vai sauli, bet tiek demonstrēts, kā pārvietosies nokrišņu zonas, ar krāsām noklāta karte, kur pārvietosies siltums, aukstums. Nekā tāda Latvijā nav, un, tā kā konkurence ir maza, mediji nabadzīgi, tad neizskatās, ka drīzumā ko tādu ieraudzīsim. Var jau pārmest, ka teksts «vietām neliels, īslaicīgs lietus» neko neizsaka, bet nevar arī neko citu pateikt, jo nav laika ēterā izstāstīt par katru ciematu, kur varētu līt, kur ne. Ja būtu karte, kurā parādīts, kā kustas mākonīši, tad cilvēkiem būtu skaidrāks, par ko runa. Bet tas maksā dārgi.
– Kāpēc vidējais latvietis tik kritiski izsakās par laika prognožu ticamību?
– Es teiktu: tie, kas saka neticam laika prognozēm, melo vairāk nekā meteorologi vai es, jo reitingi rāda, ka laika ziņas vienmēr un visur ir lasītākās ziņas, ja neskaita kādas karstās ziņas. Tās ir TOP 3 pat dienās, kad, no laikapstākļu viedokļa, nekas īpašs nenotiek.
– Varbūt lasa kā jokus?
– Iespējams, bet tad jābūt bēdīgiem par mūsu tautas humora izjūtu. Kāpēc nepārtraukti lasīt, klausīties ko tādu, ko apšaubi? Īpatnība, kas vairāk attiecināma uz mediju vidi, ir tā, ka laika ziņas mums joprojām var būt kā pirmā ziņa, kas objektīvi varētu būt varbūt reizi gadā, kad laikam uz sabiedrību ir nopietna ietekme. Diemžēl mediji kā pirmo ziņu izvēlas kaut ko, kas laikapstākļos ir neparasts un interesants, bet īpaši neietekmē sabiedrību. Piemēram, kad pagājušonedēļ Kurzemē tika fiksēts neparasti liels zibens izlāžu skaits, saņēmu daudz jautājumu. Tas ir totāli nepareizi un liecina par mediju vājumu.
– Un to sakāt jūs kā šīs jomas fans?
– Es esmu priecīgs un pagodināts, ja manas ziņas ir kā pirmās, bet objektīvi tas nav pareizi. BBC, CNN ikdienā laika ziņas ar uguni nesameklēsi ziņu lentē!
– Gājputnu migrācija uz Latviju šogad novērota jau februāra sākumā, jo bija ļoti silta ziema, vērojamas arī citas gājputnu ieražu maiņas. Putni nav labāki meteorologi?
– Putnu vērošana, kas kaimiņvalstīs bija populāra jau agrāk, Latvijā strauji attīstījusies tikai pēdējos gados, iespējams, arī tādēļ pie mums nav novērotas tik daudz putnu sugu un mazāk rekordu reģistrēti kā kaimiņvalstīs. Aktīvāka putnu vērošana un, protams, arī siltais pavasaris veicinājis šādus rekordus.
Varam tikai apbrīnot, kā putni izvēlas un atrod migrācijas ceļus, zina, kur ir šaurākā vieta Vidusjūrā, bet nedomāju, ka viņiem piemīt perfekta laikapstākļu prognozēšanas spēja, jo dažkārt putni ir atlidojuši un gājuši bojā, jo uznācis aukstums. Bet kaut kādas sakarības noteikti ir, jo dzīvā daba ir daudz vairāk atkarīga no laikapstākļiem nekā mēs, jautājums, vai cilvēks tās spēj nolasīt. Populārs ir uzskats, dabas vērojumu sakarības vairs nestrādā, jo daba ir piesārņota. Es domāju, ka vienkārši ir mainījusies cilvēku uztvere. Agrāk, kad vairums cilvēku dzīvoja laukos, bija vairāk atkarīgi no laikapstākļiem, pārtika no tā, ko izaudzēja, viņi vēroja, centās prognozēt, ja neizdevās, tik un tā jāizdzīvo! Tagad laika prognozes medijos cilvēki uztver kā jābūtību, nesaprotot, ka tā ir tikai prognoze un neviens nav apgalvojis, ka tam tā simtprocentīgi jābūt. Tāpēc man šķiet nepareizi, ka bieži vien medijos laika prognoze tiek saukta par laika ziņām.
– Kas ietekmējis to, ka jūlija beigās Latvijā un Baltijā bija un, kā prognozēts, arī augusta sākumā būs krietni karstāks nekā daudzviet Vidusjūras piekrastē, Eiropas dienvidos, +35 grādi? Tas ir kaut kas, par ko mums jāsatraucas?
– Ja tas atkārtotos ļoti regulāri, 30 gadu griezumā, tad, jā, bet šādas nobīdes nereti ir novērojamas, kad karstuma viļņi ir mazliet biežāk, arī vidējā temperatūra lielākajā daļā pasaules ceļas. Bet tā nekāpj visā pasaulē, piemēram, Antarktīdā jau otro gadu pēc kārtas tiek uzstādīti ledus apjoma rekordi, tur temperatūra nepārtraukti ir zem normas, par ko medijos ļoti maz dzird. Vairāk dzird par to, cik ātri izkusīs ledus Arktikā, kur, tiešām, ir salīdzinoši maz ledus.
Esošais karstums pie mums ir ienācis no Dienvidaustrumeiropas, Krievijas, Ukrainas, Melnās jūras reģiona, un tas nav nekas neparasts. Virs Krievijas nostiprinās anticiklons, virs Rietumiem – ciklons, un izveidojas dienvidaustrumu vēja plūsma, kas ir tik stabila un noturīga, ka tās vēja masas tik ilgi plūst.
Iepriekšējais karstuma rekords bija 1943. gadā – 36,4 grādi, kas ir līdzīgs tagadējam karstumam, mēs nepiedzīvojam neko ārkārtēju, nebijušu. Arī nobīdes no vidējā rādītāja ir norma, tās dabā ir vajadzīgas. Piemēram, uznākot sausumam, iet bojā vieni augi, bet citi sāk augt. Arī ekstrēmās nobīdes no normas ir normas sastāvdaļas, kam ik pa laikam ir jābūt. Pagājušā gadsimta 50. gados tika uzstādīts aukstuma rekords – mīnus 43 grādi Daugavpilī, turpat arī tika fiksēts tikai nupat pārspētais karstuma rekords. Nevar teikt, ka pašreizējais laiks ir kas ekstrēms.
– Cik ilgi šāds karstums turēsies?
– 11.–13. augustā varētu būt lielākas pārmaiņas, līdz tam temperatūra būs lielākoties ap 30 grādiem, kādu dienu varbūt 25, bet kopumā siltāks par vidējo rādītāju. Amerikāņu kompānijas AccuWeather prognoze Eiropai liecina, ka augusts Latvijā būs siltāks par normu. Bet, ja pats sākums ir tik karsts, tad, iespējams, otra mēneša puse var būt zem normas, un vidējais rādītājs tik un tā būs virs normas. Tur var būt daudz interpretāciju.
– Vai ir prognozējams, kā klimats Latvijā mainīsies ilgtermiņā? Pērn Latvijā izauga ļoti garšīgas melones, vīnogas –varam sākt audzēt jaunas kultūras?
– Pēdējā gadsimtā temperatūra Latvijā ir cēlusies par grādu, bet jautājums, cik tas ir korekts rādījums un kāpēc tā noticis? Meteostacijas vēsturiski bijušas pilsētās. Pilsētas centrā saulainā, mierīgā laikā regulāri var būt par četriem pieciem grādiem karstāks nekā piepilsētā, kad rudens rītos piepilsētā jau ir salnas, pilsētas centrā – ļoti silts. Tā ir apbūves ietekme, bet to nevar attiecināt uz plašāku apkārtni. Pēdējo 50–100 gadu laikā pilsētās ievērojami attīstījusies apbūve, tāpēc šajās konkrētajās vietās ir kļuvis siltāks, bet laukos situācija nav būtiski mainījusies. Ņemot vērā apbūvi, jo īpaši Rietumeiropā, šis grāds ir parādījies. Cits jautājums ir par datiem no okeāniem. Tie aizņem 3/4 Zemes virsmas, bet dati no tiem mums ir tikai par pēdējiem 30–40 gadiem, tāpēc nav korekti apgalvot, ka klimatiskā situācija uz Zemes ir mainījusies gadsimta laikā, ja nezinām, kādas izmaiņas bija uz 3/4 Zemes. Tā ir tīrākā interpretācija. Vēl nekorektāk būtu šajās izmaiņās vainot cilvēku – tās joprojām ir hipotēzes, lai gan valstu valdības nolēmušas tām ticēt un darīt visu, lai samazinātu gaisa piesārņojumu, kas it kā varētu būt globālās sasilšanas izraisītājs.
– Globālo sasilšanu parasti piesauc, kad periodiski plosās stipras vētras, uznāk pārmērīgs karstums vai lietavas, ieilgst vasara vai ziema.
– Šīs teorijas piekritējiem ir diezgan labs PR, arī žurnālistiem ir viegli būvēt ziņu sižetus pēc standarta formulas: ir katastrofa, ir stāsts par piesārņojumu, kas ietekmē globālo sasilšanu, viss kļūst sliktāk, nemaz nemēģinot pajautāt, vai iemesls nevarētu būt cits. Interesanti, ka valdību vidū nav rezonanses uz secinājumiem, kas nāca no Lielbritānijas meteodienesta paspārnē esošā Hedlija centra, kas ir viens no galvenajiem cilvēku izraisītās globālās sasilšanas koncepcijas attīstītājiem. Pirms apmēram diviem gadiem tas paziņoja, ka pēdējos 15 gadus nekāda sasilšana vairs neturpinās, bet vēl pirms pāris gadiem no tā noplūdusī informācija runāja par tendenciozi sagrozītiem datiem, lai pierādītu pretējo. Bet pasaules meteoroloģijas organizācija turpina šo kursu ļoti stabili, un tai ik gadu atskaitēs joprojām parādās milzīga sasilšana. Uz pasaules ir tik daudz meteostaciju, ka spēj tikai izvēlēties datus – paņem no vienām – jā, ir sasilšana, paņem no citām – nav! Ar šiem datiem var ļoti manipulēt un ir pietiekami sarežģīti pierādīt pretējo.
Vēsturiski meteorologi nezina tik daudz kā ģeoloģi, kas pēc zemes dzīlēs atrastajiem putekšņiem, ledū sasalušajiem gaisa burbulīšiem un citiem rādītājiem Zemes dzīlēs par klimata izmaiņām zina daudz vairāk. Tepat, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, ir divi profesori, kuri smaida par citiem profesoriem, kuri atbalsta cilvēku izraisītas globālās sasilšanas koncepciju, un viņi īpaši negrib runāt par šo tēmu, jo tas, viņuprāt, ir absurdi. Kad vēl cilvēku uz Zemes nebija, bija laika posmi, kad simt gadu laikā temperatūra pacēlās par pieciem septiņiem grādiem, tāpat tā ir strauji pazeminājusies, ir bijuši vairāki ledus laikmeti. Tagad mēs ceļam paniku par to, ka gadsimta laikā temperatūra ir paaugstinājusies it kā par grādu, pusotru, kas arī vēl ir interpretējami. Ja zinām, ka agrāk, bez cilvēka notikušas vēl lielākas klimatiskās svārstības, tagad vainot cilvēku šķiet ļoti pārspīlēti.
– Tas ir ticības jautājums vai bizness? Emisijas kvotas kļuvušas par tirgus preci.
– Neesmu sazvērestību teorijas piekritējs un negribētu teikt, ka tas ir plašs bizness, bet tas diezgan pēc tā izskatās. Ja kādam ir bijusi interese, tad jāteic, ka šis projekts ir veiksmīgi aizgājis, bet, iespējams arī, ka tas ir aizgājis pašplūsmā, tā ir sabiedrības muļķība vai kādu zinātnieku kļūda. Starp citu, viens no pirmajiem cilvēka izraisītās globālās sasilšanas koncepcijas pamatlicējiem nesen paziņoja, ka viņš ir kļūdījies, bet ir daudzi zinātnieki, kas neatzīsies nekad un turpinās šo teoriju attīstīt.
– Bet, piemēram, Amazones mežu izciršana taču ietekmē klimatu, vismaz kaut kādā rādiusā?
– Protams! Tur notiek ļoti vienkārši dabas procesi: tur ir ļoti stiprs lietus un, ja izcērt mežu, tad visa augsne tiek aizskalota prom, paliek tikai smiltis, nekas vairs nevar attīstīties, ūdens aizplūst prom, un pat pie liela nokrišņu daudzuma tur var veidoties tuksnesis. Tas neapšaubāmi ietekmē vietējo klimatu, bet uzreiz piedēvēt globālu ietekmi būtu pārspīlēti. Pozitīvi, ka cilvēki domā par vides piesārņošanu, mežu izciršanu, par ko ir jāsatraucas, domājot par vidi, mūsu veselību. Bet vai tam ir milzīga ietekme uz klimatu, šaubos.
– Kioto protokola aktivitātes ir nevajadzīgas?
– Tas jau ir jautājums par emisijas kvotu tirgošanu. Vienošanās ar ASV un Ķīnu netika panākta naudas dēļ. Ja būtu patiesa starptautiskās sabiedrības vēlme samazināt izmešus, domāju, tiktu rasts ne tik dārgs veids. Esošā sistēma man šķiet neadekvāti dārga, tur apgrozās miljardi.
TOMA BRIČA ATZIŅAS
Pats ilgtermiņa laika prognozes neveidoju, jo tās ir mazliet no zinātniskās fantastikas, tām nav lielas uzticamības.
Latvijā galvenā problēma ir prognožu izskaidrošana sabiedrībai.
Nevar teikt, ka pašreizējais laiks ir kas ekstrēms. Arī nobīdes no vidējā rādītāja ir norma, pat ekstrēmajām nobīdēm ik pa laikam ir jābūt, tās dabā ir vajadzīgas.
Ja zinām, ka agrāk uz Zemes bez cilvēka notikušas vēl lielākas klimatiskās svārstības, vainot cilvēku par vēl interpretējama grāda vai pusotra temperatūras kāpumu šķiet ļoti pārspīlēti.
