Eiropas Komisijas aizdotās naudas izlietošanas uzraugs Kristians Veize ceturtdien esot guvis pārliecību par Latvijas maksātspēju vismaz attiecībā pret ārējiem kreditoriem un saviem ierēdņiem.
Ja ne visa Latvija, tad Latvijas valdība ir atgriezusies tieši turpat, kur tā jau ir bijusi tad, kad valdību vadīja Aigars Kalvītis. Šos pienākumus viņš pārņēma 2004. gada decembrī, kad iekšzemes kopprodukta pieaugums jau bija uzņēmis pasaulē reti pieredzētu apgriezienus: 2003. gadā bija +7,7% un 2008. gadā vēl par procentpunktu vairāk (pat 8,8%), bet tālāk A. Kalvīša vadībā izdevās šo rādītāju pacelt 2006. gadā līdz +11% un praktiski noturēt 2007. gadā (+10%), tomēr 2008. gada decembrī A. Kalvītim nācās aizmukt ne tikai no amata, bet vispār no politikas. Mantojumā viņš atstāja –2,8% savas darbības pēdējā gadā, kas varbūt vēl būtu piedodami, bet 2009. gada –17,7% prasa vairāk pēc kriminālas nekā politiskas atbildības.
Arī A. Kalvīša laikā gan Latvijā, gan ārzemēs daudzi saprata, ka IKP pieaug tikai caur nekustamo īpašumu spekulācijām, kam ar reālo ekonomiku nav nekāda sakara. A. Kalvītis tomēr nelikās neko no tā ne dzirdam, ne saprotam. Viņš palika pie sava, ka IKP pieaugums ir absolūts valdības sekmju rādītājs. Tagad A. Kalvīša vārdiem runā Ministru prezidente Laimdota Straujuma un viņas finanšu ministrs Andris Vilks, kurš 2006. vai 2007. gadā strādāja SEB bankā un atļāvās kaut vismaigākajā veidā aizrādīt, ka ar valsts ekonomiku kaut kas tomēr varbūt nav kārtībā. Neko tādu nevarēja atļauties toreizējā Zemkopības ministrijas un vēlāk Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāre L. Straujuma. Spekulāciju iekustinātā naudas aprite taču deva īslaicīgu ieņēmumu pieaugumu valsts budžetā, no kura tika dalītas fantastiski augstas algas ierēdņiem.
IKP pieauguma gadi beidzās ar IKP sabrukumu, kas rezultējās Valsts kases sabrukumā. Proti, būtu rezultējies Latvijas maksātnespējā, ja valsts nebūtu saņēmusi Eiropas Komisijas, Starptautiskā valūtas fonda un vēl dažu starptautiskās ekonomiskās kārtības uzturēšanai izveidotu institūciju aizdevumus. Latvijai tika apsolīti 7,5 miljardi eiro, no kuriem reāli izmantoti 4,4 miljardi eiro. Tā ir, cerēsim, nepilna trešā daļa no kopējiem parādiem, kādus savākušas valsts un pašvaldības kopā ar saviem uzņēmumiem un iestādēm.
Faktiski bankrotējušo valstu kreditēšana notiek apmaiņā pret kreditoru tiesībām kontrolēt valstu budžetu sastādīšanu un izpildi, tāpēc valstis cenšas tikt no šādiem kreditoriem vaļā. Tas nenozīmē tikšanu vaļā no parādiem, bet institucionālo kreditoru nomaiņu ar privātbankām, kuras interesē tikai kredītprocenti. SVF kredītu šādā veidā Latvija jau ir dzēsusi, bet izrādīt laipnību K. Veizem un līdzīgiem EK un Eiropas Centrālās bankas atsūtītiem ierēdņiem var nākties vēl līdz pat 2025. gadam. Šādas sarunas pašsaprotami notiek aiz slēgtām durvīm, bet pēc tam tiek sniegti paziņojumi, kurā abas puses cenšas slavēt viena otru. EK taču saprot, ka neatgūs savu aizdevumu, ja nepārliecinās bankas aizdot Latvijai naudu veco parādu segšanai. EK ir vismaz jāizliekas noticam Latvijas stāstiem par IKP pieauguma turpināšanos, it kā to nekādi neierobežotu ne darbspējīgo iedzīvotāju skaita sarukums, ne izcērtamo Latvijas mežu ierobežotais apjoms.
Savu izpratni par Latvijas ekonomikas jauno burbuli K. Veize vakar atļāvās paust vārdos «par atsevišķu reformu gauso tempu Latvijā». Latvijas puse apsolījusi būtiskas reformas valsts pārvaldē, saprotot ar to būtisku algu paaugstināšanu ierēdņiem.
