Par KNAB iekšējām peripetijām, jaunās valdības neatliekamiem uzdevumiem tieslietu jomā un citām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar padomju laika operatīvo darbinieku, Atmodas laika iekšlietu ministru, tagad zvērinātu advokātu Aloizu Vazni.
– Demisionējušais premjers Valdis Dombrovskis, pirms pavisam pamest amatu, vienreiz atcēla un tad vēl otrreiz atcēla KNAB vadītāja Jaroslava Streļčenoka rīkojumu par KNAB darbinieces Jutas Strīķes atlaišanu. Cik reižu un kas kuram jāatceļ, lai KNAB beidzot sāktu strādāt normāli?
– Sekojot līdzi notikumiem, kas gadu gaitā notiek, manuprāt, norisēm KNAB ir tiešs sakars ar cīņu par kontrabandas koridoriem. Tika nozīmēts par KNAB vadītāju Aleksejs Loskutovs, kuru Juta Strīķe uzņēma ļoti naidīgi. Viņiem labas attiecības izveidojās tikai pēc tam, kad Loskutovs kļuva par zicpriekšnieku – par cilvēku, kurš formāli skaitās priekšnieks, paraksta, kādus papīrus vajag, bet faktiski šo kantori nevada. Un vadīja to Strīķe. Kad atnāca Vilnītis, tad konflikts izcēlās par to, ka Vilnītis gribēja uztaisīt vienu apakšvienību, kas nodarbosies ar kontrabandas apkarošanu Latgalē, un viņš gribēja šo apakšvienību pakļaut sev.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka KNAB varēja sākt strādāt šajā reģionā, kas ir ļoti svarīgs un būtisks, jo visa kontrabanda nāk no tās puses – no robežas ar Krieviju un Baltkrieviju. Un Strīķe nezinātu pirmā par to, kas tiek ķerts, kas tiek izstrādāts un kas tur notiek. Un man šķiet, ka galvenais uzdevums šim kantorim bija tāds, ka vajag iesēdināt nevis tos, ko vajag iesēdināt, bet neiesēdināt tos, kuri ir vajadzīgi. Un no tā visvairāk nobijās Strīķe, tāpēc sākās skandāls ar Vilnīti.
Ja runājam par it kā lielajiem KNAB panākumiem cīņā pret korupciju, tad neaizmirsīsim, ka biroja štats ir ļoti liels – ap pārsimts cilvēku –, taču šie panākumi kaut kā nav sevišķi redzami. Jo, pirmkārt, ir ļoti daudz brāķa. Kaut vai tikai tās lietas, ar kurām es pats esmu strādājis. Ir trīs Oderova lietas, kurās mans klients Vladimirs Oderovs ir attaisnots. Tātad tīrs KNAB brāķis. Ruslana Dervana lieta – arī brāķis. Tā saucamā traktorista lieta, kur vienu manu klientu apsūdzēja par kukuļa došanu pie traktorista tiesību izdošanas. Trīs cilvēki – visi trīs attaisnoti. Šuškēvičas kukuļdošanas lieta – arī attaisnota. Tātad no maniem klientiem vien sešās lietās deviņi cilvēki ir attaisnoti. Bet es jau neesmu vienīgais advokāts valstī – ir daudz advokātu. Droši vien neesmu vienīgais, kam jāsaskaras ar šādu brāķi. Tātad daudz ir brāķa.
– Vai tad lietas tiek tīši safabricētas? Varbūt pietrūkst pierādījumu?
– Manā praksē tie gadījumi bieži ir tādi, ka notikuma nav, kāds pa tālruni kaut ko ir ne tā pateicis, un no tā uzreiz uzbūvē krimināllietu. Pēc tam, kad to tiesā pārbauda, izrādās, ka tur nekā nav – ir čiks. Izrādās, ka nav tāda fakta.
Bez šīm manā praksē sastaptajām brāķa lietām valstī ir arī visiem zināmās, tā saucamās oligarhu lietas, kur troksnis ir liels, bet ar ko tās beigsies, vēl nav zināms. Tā pati visiem apnikusī Lemberga lieta. Grūti pateikt, kas tur ir, bet gadiem ilgi tā velkas. Spriežot pēc tās informācijas, kas nonāk presē, Lemberga lieta ir kaut kāds murgs – kādiem uzņēmējiem šķiet, ka no viņiem pirms gandrīz 20 gadiem izspiesti kukuļi. Un konkrēti kas bija un kā tas noticis, viņi vairs nevar pateikt. Un tiesa gadiem ilgi pratina lietā iesaistītos un nevar gadiem ilgi nopratināt. Ilgi stiepjas arī Latvenergo lieta, digitālās televīzijas lieta. Varbūt tur tajās lietās kaut kas ir, bet augļi tiek rauti no koka galīgi zaļi un ir neēdami – lietas neiet cauri tiesā ar tādiem materiāliem, kādus sniedz KNAB. KNAB uztaisa masku šovu, lielu reklāmu ar rokudzelžiem, speciāli ved aizturētos lielu gabalu pa ielu, lai visas televīzijas var notikumu nofilmēt, bet pēc kāda laika izrādās, ka iznācis čiks – aizturētie jālaiž brīvībā. Neredzu tos lielos panākumus un daudzos atmaskotos koruptantus. Vienīgais lielais koruptants, ko ir atmaskojuši, ir Raimonds Janita no Rīgas domes.
Vienā no intervijām presei Strīķe pauž ļoti interesantu domu – viņa izsaka pretenzijas pret tiesu par to, ka tiesa prasa pārāk daudz apsūdzētā vainas pierādījumu. Viņai pazīstami kolēģi no citām valstīm brīnoties – pie viņiem tādi apsūdzētie un aizdomās turētie, kā pie mums, jau sen būtu notiesāti. Bet Latvijā tiesa netiesājot un prasot pierādījumus. Atceros, ka savulaik ko tikpat absurdu izteica arī eksprezidente Vaira VīķeFreiberga – ka tiesa pārāk daudz pierādījumu prasot. Tātad ir tāda tendence un vēlme, lai tiesa notiesā bez pierādījumiem – pēc revolucionārās pārliecības.
Tāpat dīvaina bija KNAB vēstule tieslietu ministram par to, ka tiesa neobjektīvi iztiesājot lietas un pie tā vainīga apgabaltiesas priekšsēdētāja. Ja tavā rīcībā ir materiāls par to, ka tiesas kaut ko neobjektīvi izskata, tad tam ir augstāka tiesas instance. Tad vajag censties panākt, lai augstāka instance atceļ zemākās lēmumus, nevis rakstīt kaut kādus pamfletus. Tad arī jāatjauno taisnīgums, jāsauc vainīgie pie atbildības. Bet kā tā var – uz kaut kādu personīgu iedomu pamata celt pretenzijas pret tiesu? Šādi teksti kļūst zināmi sabiedrībai, un sabiedrībai sāk rasties iespaids, ka tiesās notiek kaut kas nelikumīgs.
– Viens no argumentiem, ar kuriem Streļčenoka lēmumu divreiz atcēla Dombrovskis, bija tāds, ka KNAB pret Strīķes atlaišanu bijusi arodbiedrība.
– Es uzskatu, ka tas ir absurds, ka KNAB ir arodbiedrība. Kāpēc, piemēram, Drošības policijā nav arodbiedrības?
– Bet policijā ir arodbiedrība.
– Arī tas ir absurds. Latvijā nav arodbiedrības tikai trijās iestādēs – Drošības policijā, Satversmes aizsardzības birojā un Aizsardzības ministrijas pretizlūkošanā. Tas ir absurds, ka policijā ir arodbiedrība. Jo, ja kriminālizmeklētājam jāķer noziedznieks, tad viņš to var darīt līdz 18.00 vakarā. Pēc tam viņam beidzas darba laiks un viņš var iet mājās – jo viņš ir arodbiedrības biedrs. Tāpat kā armijā nebūtu loģiski, ja tur būtu arodbiedrība, nav loģiski, ka arodbiedrība ir policijā un KNAB.
– Kāpēc Strīķei ir tik spēcīgs valdošo politiķu atbalsts?
– Iespējams, tāpēc, ka KNAB ir partijas Vienotība iestāde.
– Bet tad iznāk, ka Streļčenoks nav savējais šajā partijā?
– Tā sanāk.
– Bet viņš taču izgāja cauri tik skarbam sietam – konkursam, vienlaikus arī bija «cilvēks no KNAB», nevis no malas. Un tik un tā nav savējais?
– Viņš izgāja visam cauri, un Strīķe acīmredzot domāja, ka viņš būs otrs Loskutovs, kuru varēs komandēt. Bet Streļčenoks piepeši sāka prasīt no Strīķes darbu. Domāju, ka ir vēl viens aspekts, kāpēc Streļčenoks nebija ar mieru pakļauties Strīķei – viņš saprata, ka Strīķe taisīs visādas šmuces, bet atbildība gulsies uz viņu, jo viņš jau ir vadītājs.
– Tagad premjere ir Laimdota Straujuma. Kā tas var ietekmēt KNAB?
– Nedomāju, ka Streļčenoks un Strīķe var strādāt vienā birojā, un diezin vai Straujumai izdosies viņus samierināt.
Visticamāk arī turpmāk Vienotība darīs visu iespējamo un neiespējamo, lai Strīķi amatā KNAB saglabātu.
Es gan uzskatu, ka tāds KNAB vispār nav vajadzīgs. Es to esmu teicis arī tad, kad KNAB tika dibināts. Šo milzīgo naudu, šīs daudzās štata vietas! Ja tās atdotu Ekonomikas policijai vai Drošības policijai, tad efekts būtu nesalīdzināmi lielāks. Jo KNAB birokrātiskais aparāts ir milzīgi uzpūsts. Būtiski arī, ka operatīvā informācijā valstī tiek izkliedēta – tā nav vienās rokās, bet izmētāta pa operatīvās darbības subjektiem. Katrs dienests tāpat vien nedalīsies savā informācijā ar citiem – viņi ir ieguldījuši tās vākšanā laiku un naudu, informācija ir dārga. Taču, ja šo informāciju saliktu kopā, varbūt varētu ierosināt 20 un 40 krimināllietas, kas varbūt turklāt būtu pārliecinošas, nevis baltiem diegiem sašūts brāķis. Bet tagad katram ir kāda drusciņa informācijas par kādiem koruptantiem un žuļikiem, taču to nevar apkopot un šiem žuļikiem nevar tikt klāt.
– Jurists Egils Levits pagājušajā gadā panāca, ka sākās plaša diskusija par Satversmes preambulu – vai vajag rakstīt jaunu preambulu un kas tajā būtu jāraksta. Gan jau šī diskusija tiks vēl reanimēta. Vai vajag?
– Es domāju, ka tas bija tāds piārs – politiska kampaņa, bet nekādas reālas nepieciešamības pēc tādas preambulas nav. Tāda Satversmes preambula neko praktisku nedos un arī patriotismu tautā nevairos.
– Vai jūs aizstāvat vienu no būvniecības firmām – Re&Re?
– Jā.
– Kas ir vainīgs Zolitūdes traģēdijā?
– Lieta tāda, ka tas jau nav nekāds nepieredzēts gadījums. Apmēram šajā pašā laikā, kad sabruka Maxima, iebruka griesti naktsklubā Skotijā un teātrī Londonā, nogāzās lidmašīna Krievijā un nogāzās ceļamkrāns Brazīlijā. Viss var atgadīties, un atgadās ne tikai pie mums, bet arī lielās un labklājīgās valstīs. Var būt vainīgie, un var arī nebūt vainīgie. Bet nevar jau tā izpatikt tautas vēlmei pēc atriebības, ka uzreiz, tiklīdz kaut kas notiek, tā vajag asinis – vajag cietumā daudzus ielikt. Nevar tā darīt – vispirms salikt cilvēkus cietumā un pēc tam meklēt, kurš vainīgs.
Ir ierosināta lieta, uzsākts kriminālprocess, tiek izpētīti lietiskie pierādījumi, veiktas ekspertīzes. Kad tas tiks paveikts, tiks noteikts, vai tur kāds ir vainīgs un, ja ir vainīgs, tad kāda ir tā vainas pakāpe. Tātad katrs saņems to, ko ir nopelnījis, bet ne vairāk.
– Kas ir jādara Tieslietu ministrijai un jaunajai tieslietu ministrei Baibai Brokai?
– Tā ir plaša, sarežģīta nozare, un vienā intervijā nav iespējams atbildēt. Es saprotu, ka tas ir nenormāli, ka Latvijā tiesu procesi stiepjas gadiem ilgi. Bet nevar jau pavēles formā pateikt, ka tiesas priekšsēdētājam jānodrošina, lai visas lietas tiek izskatītas gada laikā. Tā to nevar darīt.
Ir jāveic pētījumi, kāpēc tā notiek – kāpēc procesi tik ilgi notiek? Un, kad ir zināmi iemesli, kāpēc tā notiek, tad vajag trūkumus novērst. Tas sastāv no daudziem sīkiem jautājumiem, kuri no pirmā acu uzmetiena šķiet vienkārši. Vienbrīd tika aktīvi propagandēts, ka advokāti rauj nost procesus un iestiepj tos garumā. Taču advokāts nav ieinteresēts un nav tas, kurš rauj nost un stiepj. Advokāts ir ieinteresēts, lai process ātrāk beidzas un lai var ķerties pie jaunas lietas. Tie gadījumi mēdz būt visādi. Piemēram, neatnāk uz tiesu liecinieks. Bez šā liecinieka lietu iztiesāt nevar. Ko darīt? Jāveic piespiedu atvešana. Kā tiek veikta piespiedu atvešana? Uzraksta policijai iesniegumu, lai atved tādā un tādā datumā liecinieku uz tiesu. Policijas priekšnieks uzraksta iecirkņa pilnvarotajam: «Izpildīt!» Pilnvarotais paskatās pa logu, redz, ka līst lietus, un izdomā, ka neies jau samērcēt mundieri. Uzraksta atpakaļ ziņojumu, ka liecinieka nebija mājās. Un atkal jāatliek lieta.
Šādu problēmu var atrisināt – vajag iedot tiesai štata vienības – cilvēkus, kuri aiziet pakaļ un atved uz tiesu to, kuru vajag. Jo iecirkņa pilnvarotajiem tas nav galvenais uzdevums, viņiem ir citas prioritāras rūpes un darbi.
– Cik kvalitatīvi ir pašlaik spēkā esošie, ļoti nozīmīgie, likumi – Krimināllikums, Kriminālprocesa likums, Operatīvās darbības likums?
– Ir liela nelaime, ka mums nav likumu stabilitātes. 100 gudrās galvas Saeimā pieņem likumu. Taču pēc tam šis likums nemitīgi tiek grozīts, mainīts. Šie likumi tiek pielāgoti katrai jaunai situācijai. (Pieiet pie skapja un izvelk no plaukta vairākas mapītes.) Lūk, piemēram, valsts drošības iestāžu likums! Viens, divi, trīs, četri.... 20 grozījumi līdz 2009. gadam! Paņemam kādu citu likumu... Prokuratūras likumā 10 gados 10 grozījumi. Tas gan vēl ir maz. Valsts noslēpuma likumā... viens, divi, trīs, četri... 15 grozījumi 10 gados. Un tā vai katrā likumā. Un sevišķi daudz grozījumu ir Kriminālprocesa likumā. Un ne vienmēr šie grozījumi ir uz labo pusi.
Ir uztraukums, ka ilgi tiek veikta tiesvedība. Taču arī izmeklēšana tiek veikta ilgi. Nav nekāds termiņš noteikts izmeklēšanai. Tiek uzsākts kriminālprocess, un to var turpināt 10 gadus un kaut vai 20 gadus. Pasludina cilvēku par aizdomās turamo, un viņš ir aizdomās turamais gadu, divus, 5, gadus, 10 gadus – visu laiku aizdomās turamais. Ar viņu netiek veiktas nekādas darbības, bet viņš ir aizdomās turamais. Un tas viss ir saskaņā ar spēkā esošiem likumiem. Bet viņam šo aizdomās turamā statusu nost neņem.
Par operatīvās darbības likumu ir bijis daudz diskusiju, taču joprojām viss paliek pa vecam. Mēs joprojām esam turpat, kur bijām – pie tā paša uzskata, ka tāda kārtība, kāda bija, ir lietojama – ka anonīms Augstākās tiesas tiesnesis var sankcionēt operatīvās darbības bez kādas noformēšanas. Tas ir absurds un tiesu varas diskreditācija. Bez krimināllietas uzsākšanas tiek veiktas noklausīšanās. Pēc tam tās tiek oficiāli izmantotas kriminālprocesā. Operatīvās darbības sankcionējis nezināms tiesnesis uz nezināmu materiālu pamata. Nekādā veidā nevar pārbaudīt šo darbību likumību – ne uzreiz, ne vēlāk. Tā ir novirze no tiesiskas valsts principiem.
– Imantā tika aizturēts jauns puisis Deniss Čalovskis, kurš presē tika nodēvēts par «Imantas hakeri». Pēc tam valdība nobalsoja par viņa izdošanu ASV. Cik korekti ir šādā gadījumā izdot cilvēku citai valstij, ja viņš šajā citā valstī nekad nav pat bijis?
– Tas ir absurds. Neviena sevi cienoša valsts cilvēkus šādā gadījumā neizdod. Igaunija līdzīgā gadījumā cilvēkus neizdeva. Ja jums dēls vai meita izdara kādas blēņas sētā, jūs taču nedosiet viņu nopērt kādam kaimiņam. Normāls vecāks savu bērnu par izdarītiem nedarbiem pats sodīs, nevis izdos sodīt citam. Tā ir Latvijas valdošo politiķu necieņa pret saviem pilsoņiem un savu valsti. Lielais brālis pateica, ka viņi grib pratināt un tiesāt Latvijas pilsoni, un Latvijas valdība uzreiz pakalpīgi iztop un ir gatavi savu pilsoni izdot. Tas ir skumji.
