Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Kultūra \ Personības

Jaunais aktieris Kārlis Reijers. Vēl ir ko pašam sev pierādīt

KĀRLIS REIJERS: «Kad atbraucu uz Rīgu mācīties, es biju ļoti pārņemts ar to, ka esmu iestājies Kultūras akadēmijā. Tā nebija vienkārša iestāšanās skolā, bet tā bija iestāšanās teātra vidē. Tagad sāku just, ka Rīgā man paliek garlaicīgi. Jo kaut kā viss liekas tik skaidrs un tik neinteresants. (Smaida.) Cilvēki iet un nāk. Garlaicīgi. Tāpēc ir svarīgi atrast cilvēkus un veidus, kā pašam tajā nenogarlaikoties. Protams, daudz laika paņem teātris, tas ir aizraujoši un forši, bet dzīvē ir vēl tik daudz kā aizraujoša un forša, gribas jau arī ar vēl ko citu nodarboties, bet ļoti daudz enerģijas apzināti tiek veltīts teātrim, jo – es daru un daru līdz galam, es netaupos. Jā, līdz šim es neesmu iemācījies baudīt dzīvi» © Dmitrijs Suļžics, F64 Photo Agency

«Neapmaldīties un nesajukt prātā,» – to jaunais aktieris Kārlis Reijers pats sev novēl, ar šovasar saņemtu diplomu kabatā sākot savu pirmo darba sezonu Nacionālajā teātrī. Šovakar viņam pirmā pirmizrāde kā profesionālam aktierim.

Šovakar jauno, 99. sezonu atklāj Nacionālais teātris ar izrādi Klūgu mūks Indras Rogas režijā, kas tapusi pēc Ingas Ābeles 2014. gadā iznākušā tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Iestudējums solās būt vērienīgs - uz skatuves būs gandrīz viss Nacionālā teātra aktieru ansamblis, 57 lomas izspēlēs 31 aktieris. Tas ir stāsts par izcilo Latgales vīru - katoļu priesteri, teoloģijas maģistru, ievērojamu valstsvīru un sabiedrisko darbinieku Franci Trasunu (1864-1926) un ievērojamo lidotāju Jāzepu Baško (1889-1946). Izrādē skanēs Pētera Vaska mūzika, scenogrāfiju veidojis Gints Sippo, kostīmu māksliniece - Anna Heinrihsone, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.

Dzīvot ar degsmi

Šajā iestudējumā Franci Trasunu jaunībā atveidos jaunais aktieris Kārlis Reijers, kurš tikai šovasar absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot dramatiskā aktiera diplomu. «Loma ir ļoti skaista. Man prieks, ka man sanāca iepazīties ar šo tēlu, jo tā ir tikšanās ar ļoti lielu un gudru cilvēku. Es atveidoju Franci jaunībā, mans uzdevums ir parādīt to, cik viņš ir dedzīgs un aizrautīgs, kā viņš mīl pasauli, dabu, cilvēkus, cik labestīgs ir. Manuprāt, Francis Trasuns bija ideju apsēsts, dzīvoja ar degsmi, mira ar degsmi,» saka Kārlis Reijers. Jaunais aktieris uzskata, ka īpaša vērtība ir, ja dzīvē dara «jēdzīgas lietas, nevis dzīvo tik nost. Ja cilvēks nav ar kaut ko mierā - tas ir ceļš uz attīstību.»

Ar šī iestudējuma režisori Indru Rogu ceļi krustojušies jau Kultūras akadēmijā, kur viņa studentiem pasniegusi aktiermeistarību. Kursa vadītāji Māra Ķimele un Elmārs Seņķovs vairāk rūpējušies par profesionālo sagatavošanu, bet darbā kopā ar Indru Rogu viņš blakus dažādiem vērtīgiem knifiem iemācījies «ar baudu dzīvot situācijās uz skatuves. «No Rogas es iemācījos mīlēt teātri uz skatuves, spēlēties, baudīt to, ko daru uz skatuves. Es priecājos, ka viņa gribēja ar mani strādāt šajā iestudējumā,» atzīst Kārlis Reijers.

Iespējas, kuras neizniekot

Jau studējot pēdējā kursā Kultūras akadēmijā, Kārlis Reijers nokļuva Nacionālajā teātrī. Vispirms viņu Indra Roga izvēlējusies iestudējumam, kurš tomēr dienasgaismu neieraudzīja, bet pēc tam viņu izvēlējies cits pasniedzējs - Elmārs Seņkovs izrādē Zēns. «Laikam jau Nacionālais teātris bija pirmais, kurš mani ieraudzīja, deva iespēju, acīmredzot - nepievīlu,» minējumu izsaka Kārlis Reijers. Pēc tam sekoja loma viņa kursabiedra Toma Treiņa diplomdarbā - izrādē Zilā, par darbu tajā viņš arī izvirzīts Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada jaunais skatuves mākslinieks. «Es pat nezinu, kā man vērtēt šo nomināciju. Es arī īsti neatceros, kā par to uzzināju - vai nu mamma atsūtīja īsziņu ar apsveikumiem, šķiet, tas bija 12. jūnijā, vai arī izlasīju pie teātra ziņojumu dēļa, jo tieši tobrīd notika izrādes Skroderdienas Silmačos mēģinājumi. Man pašam likās, ka tā kā vajadzētu būt nominācijai, jo, manuprāt, es labi izdarīju savu darbu izrādē Zilā. Ja nebūtu nominācijas, es būtu ļoti pārsteigts, proti, es nesaprastu, kā un kas tad man ir jādara, lai cilvēki priecātos, gribētu redzēt un runāt par to. Jo man pašam ir sajūta, ka izrādē Zilā mēs visa komanda godam pastrādājām. Viss iestudēšanas process bija tāds, ka izrādei bija jāizdodas. Ja visa komanda metas darbā ar mērķi, ar degsmi, ja viņiem ir kopīga valoda, ja nenotiek šķelšanās, bet visi dara kopā kāda mērķa labad, tad visam vajadzētu būt kārtībā,» domā Kārlis Reijers.

No skaisto tautastērpu novada

«Es esmu no Latvijas skaistāko tautastērpu novada,» smaidot saka Kārlis Reijers, kurš nāk no Kurzemes puses, pamatskolā gājis Bārtā, daudz laika pavadījis Rucavā pie vecmāmiņas. «Daudz esmu dzīvojis laukos, iemīlējis dabu. Tagad, kad braucu mājās, es braucu uz Rucavu, tur ir manas vecmāmiņas mājas, tur viss ir iekopts, tur dzīvo mani vecāki.»

Par aizraušanos ar teātri, visticamāk, paldies jāsaka mammai - skolotājai, teātra pulciņa vadītājai, aizrautīgai teātra mīlētājai, arī tētim, kurš vedis uz izrādēm un koncertiem Liepājā. Tā kā septiņus gadus vecākais brālis mācījies mūzikas skolā, arī Kārlis izteicis vēlēšanos tur mācīties un izvēlējies apgūt saksofona spēli. «Neesmu domājis, kāpēc es izvēlējos saksofonu. Tagad, atceroties to situāciju, jāsaka - man jau septiņu gadu vecumā šķita, ka saksofonā ir kaut kas seksīgs,» smejot saka Kārlis Reijers un piebilst, ka nudien nevar to izskaidrot.

Pie mammas teātra pulciņā sācis iet vien pamatskolas pēdējās klasēs, turklāt jau tolaik tas konkurējis ar basketbola treniņiem. Kad vidusskolā aizgājis mācīties uz Liepāju, gribējis turpināt nodarbības gan basketbolā, gan teātra pulciņā. «Bērnībā jau man bija daudz interešu, gribēju būt basketbolists, arī veterinārārsts. Liepājā gāju jauniešu teātra studijā pie Jura Ločmeļa, nodarbības vadīja arī Liepājas teātra aktrise Anita Kvāla, un reiz, 10. klasē, bija situācija, kad basketbola treniņš sakrita ar teātra studijas nodarbībām. Es izvēlējos basketbolu. Pēc tam Anita Kvāla man teica, ka man ir jāizdomā, ko gribu - basketbolu vai teātri, jo abus apvienot nevarēs. Un tad es tā nolēmu, ka laikam vairāk gribu teātri,» atceras Kārlis Reijers. «Protams, ir dažādi veidi, kur likt enerģiju. Var 14 gadu vecumā braukt uz kaimiņu pagastu uz disenēm un dzert, un pīpēt, un iet kauties, un darīt tamlīdzīgas lietas. Tajā pašā laikā var spēlēt basketbolu, spēlēt saksofonu, lasīt grāmatas, sportot. Es zinu, ka esmu ļoti pareizi audzis un veidojies, ka esmu ļoti pareizs puisis, un reizēm man pašam riebjas, ka es esmu tik pareizs. Tomēr - viss iegūtais man šobrīd noder. Bet noderētu arī, ja es būtu braucis uz disenēm, dzēris un nemācījies, arī tas būtu noderējis teātrim, tā dzīves pieredze, dzīves sāpe... Man liekas, ka ir ļoti kaifīgi skatīties uz cilvēku uz skatuves, kuram var redzēt, ka viņš nav tikai labs un foršs, ka viņam piemīt kaut kādi traipi,» uzskata Kārlis Reijers. Lai vai kā, bet viņa dzīves pieredzē kautiņu nav, pāris reizes ir sanākušas saķeršanās, «bet bez - ei, tu, davai, ejam - jo man tas šķiet idiotiski».

Ar pirmo mēģinājumu iestājies Kultūras akadēmijā, bez problēmām pagājis viss studiju laiks, nu sācis savu pirmo sezonu Nacionālajā teātrī. «Teiciens - manā priekšā visas durvis būs vaļā, iespējams, izklausās augstprātīgs un iedomīgs, bet to tā nevajag uztvert. Es gribu strādāt teātrī, to daru pēc labākās sirdsapziņas, nevienu nesāpinot, lai es sasniegtu to, ko gribu. Tā ir tiesa - man ir līgums tikai uz vienu sezonu, bet man dots viens gads, kurā man ir jāpierāda, ka teātris grib mani vēl redzēt savos iestudējumos. Gribētos tur būt uz palikšanu,» saka jaunais aktieris. Šajā sezonā atpūta viņam netiks dota, paredzēts, ka viņš piedalīsies četros jauniestudējumos.

Bildinājums

Jaunais aktieris atzīst, ka pēdējais gads bijis kā milzīgs skrējiens - studijas, jauni iestudējumi, izrādes. Kārlis Reijers: «Jau pagājušajā sezonā sākām strādāt pie Klūgu mūka iestudējuma. Vasara tik ātri pagāja, ka šķiet - viss turpinās, nav sajūtas, ka viens posms - studijas - ir beidzies, ka nu sācies kas jauns - darba dzīve, viss ir pārklājies un gājis savu gaitu. Es esmu priecīgs, ka varu darīt to, kur es saskatu jēgu un potenciālu. Un pagaidām mani viss apmierina.»

Maza atpūta viņam tomēr sanākusi - kopā ar savu kursabiedreni Madaru Bori bijis ceļojumā uz Austriju. «Tur es tā kā pieņēmu laikam svarīgāko lēmumu savā dzīvē - es viņu bildināju. Man svarīga ir ģimene un cilvēki, kam es esmu svarīgs. Man svarīgāk ir, lai man kāds man pasaka - tu esi vislabākais tētis pasaulē, nevis tu esi Spēlmaņu nakts nominācijas ieguvējs. Tas ir forši un patīkami, bet dzīvē ir daudz svarīgākas lietas,» uzskata Kārlis Reijers.

Mācībām pagaidām pielikts punkts, lai gan Kārli ļoti interesē arī režija, tomēr pagaidām grib strādāt kā aktieris. «Man vēl ir ko pašam sev pierādīt, iespējams, kaut kad... Neesmu domājis, vai es gribu būt režisors vai veidot izrādes, vai savu teātri, bet es gribu strādāt tajā vidē.»

***

Kārlis REIJERS

• Aktieris

• Dzimis 1994. gada 10. maijā

• Absolvējis Bārtas pamatskolu (2010), Liepājas Valsts 1. ģimnāziju (2013), Kalētu mūzikas skolu (saksofona klasi, 2009), Latvijas Kultūras akadēmiju (dramatiskā teātra aktiermāksla, 2017)

• Trenējies basketbolā Liepājas sporta skolā

• Neprecējies, ir līgava

• Nominēts Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada jaunais skatuves mākslinieks (par Jura lomu izrādē Zilā)

• Kopš šīs sezonas strādā Nacionālajā teātrī

• Lomas Nacionālā teātra izrādēs: Klūgu mūks, Zilā, Zēns, Tuvā pilsēta, Skroderdienas Silmačos, Šausmu autobuss

• Lomas diplomdarba izrādēs Vaņa, Liesmojošā tumsa, Kuražas māte, Sapnis vasaras naktī