«Veselība, enerģija, garīgais un fiziskais spēks – galvenais, kas man šobrīd dzīvē nepieciešams, tad varu domāt, strādāt un iet pa dzīvi ar atvērtu sirdi,» saka Jānis Jarāns. Aktieris, kurš daudziem asociējas ar Miedziņu no Latvijas Televīzijas kādreizējā leģendārā raidījuma Miedziņš nāk, citiem – ar Induli no šobrīd aktuālā seriāla UgunsGrēks, šodien atzīmē savu 60. dzimšanas dienu.
«Piedāvājumi atnāk. Smuka meitene nebrīnās, ka viņai visu laiku tiek dāvātas puķes, un talantīgs aktieris arī nebrīnās, ka viņam visu laiku piedāvā lomas,» saka Jānis Jarāns. Pirms vasaras saulgriežiem viņam bija blīvs darba periods – režisors Jānis Mūrnieks viņu, Raimondu Vazdiku un Gunti Veitu uzaicinājis piedalīties izrādē Precies, māsiņa!, tās pirmizrāde paredzēta 4. septembrī Sanhosē, Amerikas latviešu dziesmu svētku laikā, pēc tam būs vēl vairākas izrādes latviešu centros ASV. «Tā ir muzikāla komēdija par kāzu problēmām,» Jānis Jarāns kodolīgi ievada topošās izrādes tematikā. «Guntis Veits vasarā brauc uz Spāniju, zvejot samus, tāpēc tik laikus viss top. Būs laiks visam nogulties galvā.» Drīz pēc Jāņiem sāksies mēģinājumi izrādei Mazais princis, tai pirmizrāde paredzēta līdz ar jaunā mācību gada sākumu.
Kā uz plūstošām smiltīm
Aktieris, kurš galvenokārt redzams neatkarīgo teātru projektos, atzīst, ka nav jau tā, ka var paļauties tikai uz piedāvājumu gaidīšanu. «Esmu brīvmākslinieks, es nedrīkstu paļauties tikai uz veiksmi un uz citiem, ka kāds man visu klāt pienesīs. Es daudz lasu lugas, meklēju to, kas varētu būt interesants Latvijas tirgum, un tad režisoriem piedāvāju tās iestudēt. Man ir savi producenti, viņiem izstāstu savas idejas un to, ka varam ar potenciālo izrādi braukāt pa Latviju un latviešu centriem ārzemēs. Tas, ko es daru, nav māksla, jo Latvijā par mākslu uzskata to, ja zālē ir 20 skatītāju un izrādi nospēlē 20 reižu,» ironiskā tonī saka Jānis Jarāns. Tomēr viņam esot milzīgs prieks, ja saņemot uzaicinājumu no profesionālajiem teātriem, jau vairākas sezonas viņš piedalās atsevišķos iestudējumos Valmieras Drāmas teātrī un Daugavpils teātrī. «Man patīk, tas ir forši. Sākumā bija sajūta, ka daži aktieri rezervēti pret mani izturas, bet saprotu, jo viņi nekad mani nav redzējuši uz profesionālā teātra skatuves. Esmu brīvmākslinieks, man nepārtraukti viss mainās. Ja katru dienu notiek viens un tas pats, tad ar laiku apnīk.»
Protams, šāda izvēle vienlaikus nozīmējot to, ka profesionālā dzīve aizrit kā uz plūstošām smiltīm – arvien plūstoši un neprogrozējami, nav «latviešiem tik kārotās stabilitātes», bet aktieris uzskata, ka «darbs katram pašam ir jāmeklē, to nevar pieprasīt. Nauda pa pilnam pa zemi mētājas, tikai – tā pašam jāierauga, pašam arī jāpieliecas, lai paceltu. Ir jāstrādā. Protams, ka vieglāk ir būt Rīgas māksliniekam, braukt ar mašīnu līdz teātrim, vakaros nospēlēt izrādi un varbūt kādreiz aiziet uz sporta zāli stangu pacilāt. Es dienā nostaigāju kilometrus desmit, tas ir mazākais. Reizēm no rīta vienkārši noeju kilometrus sešus, pēc tam ar kājām pārvietojos visu dienu, es tiešām Rīgā nelietoju automašīnu vai sabiedrisko transportu. Ne jau principa, bet veselības pēc – smadzenēm vajag skābekli, cilvēkam ir jākustas. Var jau sēdēt mājās pie televizora un ēst čipsus, un gausties par to, cik grūta dzīve. Visu mūžu esmu bijis ūdenszāle, man visu laiku jākustas. Ar sportu arī visu mūžu nodarbojos, pēdējos divos gados mazliet esmu iekritis nevis slinkumā, bet darbos, tāpēc esmu atstājis novārtā golfu. No otras puses – paldies Dieviņam, ka man ir koncerti, izrādes, dažādi pasākumi. Divus gadus es, kas regulāri esmu piedalījies Latvijas čempionātos golfā, neesmu to spēlējis. Esmu aktīvs slēpotājs, bet pēdējos divos gados arī tam nav pieticis brīva laika, tāpat kā zvejošanai. Paldies – man ir darbiņš, bet, lai to darbu darītu, ir jākustas, nevar izgāzt vēderu un teikt, ka dzīvē nekas nenotiek».
Sajūta kā pirms gadiem 25
Sagaidot savu 60. dzimšanas dienu, aktieris apgalvo, ka jūtas apmēram tā kā 35 gados.
«Tas nozīmē, ka jau ir pieredze, ka vēl ir spēks. Kad man bija apmēram 35 gadi, es biju cilvēks orķestris – spēlēju izrādes, organizēju un vadīju pasākumus, biju enerģijas pilns, un arī šobrīd jūtos enerģijas pilns. Ir jau daudz gadu, bet es pagaidām par gadiem nedomāju. Protams, ka dzīve mainījusies. Kādreiz biju populārs kā Miedziņš, mani atpazina un sveicināja. Pirms kāda laika piedalījos Renāra Zeltiņa vadītajā šovā, viņš atzina, ka savulaik es kā Miedziņš viņam biju elks, bet, kad viņš vaicāja zālē sēdošajiem divdesmitgadniekiem, vai zina, kas es esmu, zālē iestājās kapa klusums. Neviens, kuram vēl nav 25 gadi, mani nezina! Veselai paaudzei es esmu nulle! Un tad pēkšņi esmu kļuvis populārs kā Indulis no seriāla UgunsGrēks. Gada laikā esmu atkal kļuvis populārs,» smaidot saka Jānis Jarāns. Viņš izstāsta kādu gadījumu, kad kopā ar aktieri Daini Porgantu vadījis kādu pasākumu, protams, iejūtoties savos humoristiskajos skatuves tēlos – Skaidrītē un Mildiņā. «Visiem, kuriem bija pāri 40 gadiem, jautājumu un mulsuma nebija, bet tie, kam vēl nav 40, nevarēja saprast, kāpēc Indulis tērpies kā sieviete...»
Lai gan jau tuvojas pensijas gadi, par to Jānis Jarāns nedomājot, jo, lai gan nodokļus maksājot, viņš ir brīvmākslinieks, tāpēc labi apzinoties – «pensijas man nav un nebūs, varu cerēt tikai uz sievas atbalstu. Man visu laiku ir jāstrādā, līdz ko beigšu kustēties, tā dzīve ies uz leju. Es daudz uz priekšu nedomāju, es domāju par darbu. Ja izlasu ko labu, man gribas atkal iestudēt un spēlēt izrādes Latvijā un citviet pasaulē».
Sēņu bende
Savu «pietiekami nopietno» dzimšanas dienu viņš sagaidījis Engurē šaurā radu lokā. Ja apmēram 15 gadu viņam Līgo vakarā bijis jāstrādā, vadot pasākumus, tad šogad viņš varējis vienkārši izbaudīt garās brīvdienas. «Atceros, ka parasti pēc darba, mājās braucot, varēju izbaudīt to, kāds izskatās Jāņu dienas rīts Latvijā – redzēju, kur vēl kuras ugunskuri, kā ceļas migla, kā kārtīgi nolīgojušies jāņubērni iet vai pat rāpo uz mājām... Skaista tā Latvija! Atbraucu mājās, iededzināju savu ugunskuru, iedzēru alutiņu, aizgāju līdz jūrai, pēc četriem no rīta parasti lec saulīte... Šogad viss notika citādāk,» stāsta Jānis Jarāns.
Garās brīvdienas viņš izmantojis arī, lai atklātu jauno sēņošanas sezonu. Sevi viņš atzīst par «sēņu bendi». Engurē, kur abi ar sievu mēdz pavadīt vasaras, viņam esot savas sēņu vietas, un uz mežu viņš parasti dodoties ap sešiem. Un ne tikai sēņu dēļ, jo ap šo laiku mežs ne tikai ir tukšs no citiem sēņotājiem, bet arī tāpēc, ka tad var izbaudīt «tos fantastiskos» zirnekļu tīklus, klusumu, putnu dziesmas... «Pāris stundās sagriežu pilnu grozu sēņu, un, kad eju ārā, pensionāri tikai nāk mežā iekšā,» saka aktieris. Engure viņam esot vieta, kur atpūsties, nekādus saimnieciskus darbus viņam nepatīkot darīt, turklāt sevi viņš atzīst kā absolūti nepraktisku cilvēku, jo nemākot «pat naglu iedzīt», toties protot pantiņus skaitīt tā, ka citi par to klausīšanos naudu maksā.
«Man ir ļoti laimējies, man bijis un vēl arvien ir laimīgs mūžs. Man ir ģimene, trīs meitas un divas mazmeitas. Nekad neesmu gribējis dēlu. Esmu redzējis, kā dēli tēviem dot pa muti, ja nav kārtīga matojuma. Kad to redzēju, teicu – nedod, Dievs, man dēlu, un Dievs arī nedeva. Es diemžēl neesmu bijis klāt pie meitu audzināšanas, vienmēr esmu pelnījis naudu, lai ģimenei nekā netrūktu. Meitas diemžēl mani daudz nav redzējušas, tāpēc mūsu attiecības ir diezgan lietišķas. Reiz visi kopā bijām aizgājuši uz operu, tad visi ar pirkstiem rādīja uz mani: «Re, Miedziņš!» Meitas teica, lai eju ārā no zāles, un tāpēc arī es nekad ar meitām, kad viņas bija maziņas, nekur negāju. Man patīk cilvēki, bet ļoti nepatīk pūļi.»
Arī tad, kad abi ar sievu dodas ceļojumā, parasti neizvēlas tūrisma firmu pakalpojumus, bet pērkot lētas aviobiļetes un dodoties tur, kur paši vēloties. «Es nepērku ne gleznas, ne zeltu, jo to es «tur augšā» nepaņemšu. Visi tie, kas bagātības sarausuši, domā, ka paņems visu «tur augšā», vai arī – ka ir nemirstīgi. Kad man «tur augšā» prasīs, ar ko esmu atnācis, teikšu, ka ar atmiņām, nevis, ka man lejā stāv konteiners ar, teiksim, daudzām gleznām un mašīnām, lai palīdz tās dabūt debesīs. Galarezultātā būs vienalga, ko esi sapelnījis, ko – sazadzies, būs jāskatās tieši acīs un jāatbild uz jautājumu, kas sakrāts prātā un sirdī. Man nebūs kauns teikt, ko esmu izjutis un piedzīvojis, man ir milzīgi daudz emociju... Nezinu, vai «viņam tur augšā» ir bārda vai ūsas, bet zinu – viņš ir. Un ir jāpasaka paldies. No rīta saku paldies par dienu un vakarā par to pasakos. Cilvēkam jābūt pateicīgam. Vīrietim grūti būt uzmanīgam un pateicīgam, bet – jābūt.»
Jānis JARĀNS
