arrow_downwardKomentārs

Pirms daudziem gadiem Ņujorkā vēroju kādu sporta notikumu un nespēju vien nobrīnīties, cik negausīgi turienes publika izturējās pret sportistiem. Vienus izsvilpa, kad pasākuma informators nosauca arēnas skandās viņu uzvārdus, citus ar replikām pazemoja, kad tie iznāca pirms mača iesildīties, bet spēles laikā – tur vajadzēja pavisam maz, lai tā saukto varoni vai varoņu grupu, linčotu no sirds un patikas... Nodomāju – dīvaina publika. Stulbeņi?

Šis savā ziņā būs stāsts par zvejnieka dēlu, kas nolēmis ciema vīriem ierādīt jauno zvejošanas tehniku. Tāpat kā Viļa Lāča romāna prototips, arī šis Oskars grib būt taisns savā pārliecībā, vienīgi – ar pasta indeksiem viņš sapinies, kā tas zināmais vārda brālis pirmajās reizēs ar murdu tīkliem. Un, ja literārajā darbā galvenajam varonim tiek dota vēl viena iespēja, kas, protams, beidzas laimīgi, tam otram nekas tāds nenotiks.

Pirms olimpiskajām spēlēm Korejā, Latvijas komanda izmeta no sastāva skeletonistu treneri Rodžeru Lodziņu, kas esot rupji pārkāpis ētikas normas, savukārt uzreiz pēc spēlēm šorttrekists Roberto Puķītis paziņoja, ka viņš zem sarkanbaltsarkanā karoga vairs neskries. Kas jautri – otrajā gadījumā olimpiskie runas vīri vārdu ētika bija nolikuši malā, lai gan tieši tas tur prasījās visvairāk.

Latvijas hokeja aizvadītajam pavasarim ir kāda lieliska iezīme – lielais pašmāju hokeja zinātāju bars, beidzot ir saņēmis nepārprotamu vēstījumu, ka nevajag izgudrot spēli no jauna, ka nav latviešu vai krievu variācijas par šo tēmu, un, ka patiesībā – ripas dzenāšana ir vienkārša, ja vien to dara ar galvu, attieksmi un izpratni. Un vēl parādījās termins – hokeja kultūra...

Olimpiskais gads nāk kā parasti – kopā ar atziņām par tūrismu. Olimpisko tūrismu. Cilvēki skatās lielo piecu apļu sportu, gaida zilos brīnumus un karina birkas. Kāpēc neveiksminiekus olimpiskajās trasēs sauc par tūristiem? It kā ceļošana būtu kaut kas nepiedienīgs.

Sports ir tikai un vienīgi politika. Visi tie, kas uzskata, ka šīs lietas nevajag jaukt kopā – vai nu izliekas par muļķiem, vai neko nav dzirdējuši par olimpiskajām spēlēm.

Starptautiskā olimpiskās komiteja ir pieķērusi Krieviju melos, kas patiesībā nav nekāds pārsteigums un vēl mazāk – sensācija. Mūsu lielais kaimiņš to allaž piepratis dažādās manierēs, tāpēc mēs, atrazdamies starp abām informācijas plūsmām – Austrumiem un Rietumiem – gluži pragmatiski varējām pavērot, kā politiskie tehnologi rīko savas olimpiskās spēles. Jo nav ko slēpt – ar godīgu spēli krievu pie sienas būtu grūti pienaglot.

Lielajā Kristapa Porziņģa sezonas sākuma bildē parādījās kāds akcents, kas uz divdesmit četrām stundām satracināja Ņujorkas sabiedrisko domu, bet – tā kā puika tik met un met pa grozu, turklāt to dara ar apskaužamu vērienu – savu ūdens glāzi vētra tā pa īstam nemaz neatrada. Runa ir par brāļa Jāņa intervijas pārtulkotajiem fragmentiem, kas amerikāņiem tika pasniegta ar čili mērci piedevā.

Nepilna gada laikā ir beidzies Sanda Ozoliņa sapnis par trenera karjeru. Nav slikti, ka tik ātri var praksē pārliecināties par savu lietderību un noderību konkrētā vidē. Daudziem tā arī dzīves laikā nav dots apjēgt, ka viņiem nesanāk, tāpat kā bariem ir tādu, kas gluži vienkārši netrāpa profesijā. Starp citu, sporta laukumos ir pārpārēm tādu piemēru, ka nevis vārtos nevar trāpīt, bet gan arodā... Bet dzīvo ļaudis!

Latvijas hokeja aizvadītajam pavasarim ir kāda lieliska iezīme – lielais pašmāju hokeja zinātāju bars, beidzot ir saņēmis nepārprotamu vēstījumu, ka nevajag izgudrot spēli no jauna, ka nav latviešu vai krievu variācijas par šo tēmu, un, ka patiesībā – ripas dzenāšana ir vienkārša, ja vien to dara ar galvu, attieksmi un izpratni. Un vēl parādījās termins – hokeja kultūra...

Brīdī, kad rakstu šīs rindas, Latvijas futbola izlase pasaules rangā atrodas kaut kur otrajā simtā – kopā ar Palestīnu un Etiopiju. Vieni saka, ka tik zemu mēs vēl neesot bijuši... Man savukārt gribas teikt – esam savā vietā. Jo ir visai pazīmju, kas liecinātu par pretējo. Kas vainīgs?