Dziesminieks Kaspars Dimiters radījis garīgo kompozīciju albumu Krusta skolas lūgšanu dziesmu grāmata. Ja Kristus tevī ir augšāmcēlies, kurā apkopotas 40 jaunas dziesmas un dziedājumi. Rīgā albuma prezentācija notiks ceturtdien pulksten 19.30 Reformātu baznīcā Vecrīgā.
Krimuldas Krusta skolu dziesmnieks Kaspars Dimiters sauc par visas savas pēdējo 20 gadu dziesmošanas un dzīvošanas spārniem un nu jau arī visas dzīves un ticības zīmolu. «Sākums bija Krimuldā ar sirdsvienkāršām lūgšanu dziesmām. Tikai tad sekoja pazīstamākais manu balāžu albums Krusta skola jeb Kliedziena attālumā no sirds,» viņš stāsta par reliģisko dziesmu attīstību savā daiļradē. Līdzīgi kā iepriekšējos darbos, arī šoreiz viņš gribējis klausītājiem pateikt: «Kad iztērēti visi cilvēciskie spēki, palīdzība jāmeklē Dievā. Nav jāmodina miesa dumpim, bet sirds apskaidrībai. Saku to pārāk sapņainu pasaku pārāk dziļi iemidzinātiem bērniem. Cilvēks nevienu līdz atmodai pamodināt nevar. To var tikai Dievs. Tā arī ir atslēga jaunā albuma dziesmām un dziedājumiem.»
Jaunā ieraksta prezentācija Reformātu baznīcā Vecrīgā nav nejaušība. Pērn rudenī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Jauniešu centra vadītājs mācītājs Krists Kalniņš uzaicināja Kasparu ik ceturtdienu to piepildīt ar Krusta skolas lūgšanām.«Par ko tas viss izvērtās un kāda bija dažu draugu dinamiskā reakcija, var palasīt un palūkoties internetā... Bet Vecrīga man kā Rīgas puikam ir galvaspilsētas sirds. Tā ir manu jaunības klaiņojumu mīļākais rajons. Arī baznīcas.»
Dziesminieks savos koncertos vēlētos redzēt ieinteresētu, iedziļināties un līdzpārdzīvot gatavu publiku. «Tagad visi radināti tikai pie ērtā, viegli apēdamā, tāpēc manu koncertu nav pārāk daudz. Patērēšanas materiālisms varmācīgi paģēr visiem justies tikai patīkami – pat bojā ejot. Es nespēju aiz aprēķina kļūt patīkams. Kad aicina, dziedu, un esmu gandarīts, arī datorā ieskaņots un youtube ieklāts,» stāsta dziesmu autors. Nākamie koncerti gaidāmi 10. novembrī Ropažos, 17. novembrī Līgatnē un 18. novembrī Ogrē. «Mana vieta ir savrup no šlāgeru un popsa cilvēka garu pazemojošajām frekvencēm,» viņš uzsver.
«Kas man bijis jāpasaka, esmu pateicis. Un nekas jau nav pagājis – vienkārši rakstu īsāk un izsakos vairāk izaicinošu uzsaukumu formā, kurus sociālo telpu okupējušie mediji atbalso reti. Nesūdzos, jo zinu, ka man ir draugi un domubiedri,» uz jautājumu par saviem savulaik asajiem, sociālkritiskajiem dziesmu tekstiem atbild Kaspars Dimiters. Viņš joprojām seko pasaules politikas un ekonomikas notikumiem, lai arī ikdiena aizrit lauku mierā un klusumā Krimuldā. Pašreizējās norises viņu iespaido ne tikai dziesmu tekstiem, bet arī, lai sagatavotos šķietami negaidītiem pavērsieniem. «Tas nomierina, jo ne par ko nebūšu pārsteigts. Tas, kas notika pirms 22 gadiem, izrādījās tikai ģenerālmēģinājums. Mazā Latvija nevienam šajā pasaulē nav svarīga – tikai mums. Šis ir laiks, kad mēs visai Eiropai un pasaulei varam palīdzēt atgūt to, ko citi zaudējuši vairāk par mums – nācijas, valsts identitātes pamatus, tradīciju, saturu, formu, misiju. Bēdīgi ir tas, ka bieži visvairāk cietušie ne par ko dziļāk neinteresējas, tikai kurn un gaida nākamo vēlēšanu solījumus.»
Šobrīd Kaspars dziesmas tikpat kā neraksta. «Gribētu, taču pagaidām tas nav bijis iespējams, jo katrai dienai ir savas specifiskās rūpes. Lai sakrātu un saglabātu mieru, jāpieņem un jādara viss, ko priekšā ceļ katra nākamā diena. Šādi sakrātais miers noder arī brīžiem, kad izdodas veltīties tikai dziesmām.» Viņš atzīst, ka savulaik rudens bijis mīļākais gadalaiks, kad ļoti rakstījās: «Arī šis rudens nenāk tikai ar ķirbjiem vai āboliem, jo iznācis mans dziedājumu albums – ticu, ka šīs lūgšanas palīdzēs cilvēkiem atgriezties pie Mīlestības.»
Šoruden dziesmnieka talantu pirmoreiz plašākai publikai festivāla Bildes ieskaņas koncertā demonstrēja arī viņa jaunākais dēls Stefans Ezra. Tēvs atzīst, ka tas ir neparasti: «Martā Stefans pēkšņi paņēma manu veco ģitāru un sāka spēlēt. Dažu mēnešu laikā viņš samācījās tā, kā es savulaik vairāku gadu garumā. Viņš jau ir pieaudzis, nav vairs «mazais Kosas muižnieciņš», kā dziedāju viņam veltītajā dziesmiņā no albuma Puisēns aizlido. Līdzīgi vecākajam dēlam Jēkabam, arī Stefans mācās savu dziesmošanu caur manām balādēm. Viņi to izvēlas paši. Talants ir no Dieva – arī tas, kas pārmantojas. Viss ir no Dieva – dzīvība, gaiss, ūdens, maize, veselība, redze, dzirde... Mūsu ir tikai grēks.
